Kurzemes Vārds

08:07 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Tas augusts, ar pelēkajiem kuģiem un radiobalsi
Nora Driķe

Ir tādas dienas un mirkļi, kas dziļi ierakstās atmiņā. Tādas bija augusta dienas pirms 17 gadiem. 19.augusta rītā mani satraukta pamodināja mamma. Radio ziņoja, ka Padomju Savienībā noticis apvērsums un mājas arestā tiek turēts valsts prezidents Mihails Gorbačovs. Mamma bija nobažījusies, man šķiet, kā nekad vēl. Ka šis apvērsums latviešiem nozīmēs ļaunāko: ka sāksies represijas, līdzīgas Baigajam 1940.–1941. gadam, pret visiem, kas bija Tautas frontē, kas bija izstājušies no Komunistiskās partijas, kas bija publicējuši atklātus rakstus Atmodas laika laikrakstos, kas bija sākuši nēsāt auseklīšus un dziedāt "Dievs, svētī Latviju!".

Ziņas bija ļoti sliktas. Gribējās kaut ko darīt, bet īsti nebija, ko. Ja atmiņa neviļ, automātiskie telefona sakari starp rajoniem bija traucēti, bet sakaru darbinieces tomēr spēja veikt savienojumus no Talsiem uz Rīgu. Mani kolēģi "Dienā" pa redakcijas logiem Doma laukumā redzēja tankus vai bruņutransportierus. Vakarā Rojā bija kora mēģinājums. Gatavojāmies pirmajam braucienam uz Zviedriju, kur bijām uzaicināti uzstāties. Dziedājām, kaut gan tas šķita bezjēdzīgi, jo jūrā iepretī Rojai ar neapbruņotu aci iztālēm varēja redzēt pelēkus karakuģus, un likās – atkal mūsu pasaulei priekšā aizvelkas dzelzs priekškars. Zvejnieku kuģi jūrā netika izlaisti. Un tomēr nespēju noticēt, ka brīvība jau beigusies!

Naktī snaudu pie ieslēgta radio. No rīta apmēram piecos dzirdēju, kā žurnālists Aivars Berķis teica klausītājiem atvadu vārdus: "Ir pienākusi mūsu stunda." Ka omonieši jau ir radiomājas vestibilā. Atskanēja kaut kāds būkšķis, balss apklusa, un es nezināju, kas ar mūsu vīrišķīgajiem radio kolēģiem noticis. Iestājās neciešams klusums. Un tad... Vai atceraties? No kaut kurienes klusi, mazliet čerkstot fonam, sāka skanēt latviešu kora dziesma. Bija tāda sajūta, ka šī radio balss ir Latvijas dzīvība.

Vēl dažas stundas, un viss beidzās. Tauta Maskavu apgrieza otrādi! Igaunija pasludināja neatkarību. Man kremta, ka Latvija to izdarīja tikai nākamajā dienā. Pēc tam? Ukraina. Baltkrievija. Moldova. Azerbaidžāna. 31.augustā – Kirgizstāna un Uzbekistāna.

Var jau būt, ka atmiņa pārvietojusi kādu dienu un faktu šurp vai turp. Tas nemaina būtību. Tagad jau zinājām, ka varam dziedāt droši. Uz Zviedriju brauksim. Un man būs jāsaka frāze no zviedru himnas: "Tu, senā, brīvā Zviedrija!" Un tālāk – sveiciens no jaunās, brīvās Latvijas! Un mūs uzņems kā nez kādus varoņus. Ir bijis daudz sarūgtinājuma vēlāk – par korupciju, inflāciju un nabadzību, par bezdibeni starp varu un tautu, starp bagātiem un nabagiem, par sabiedrības sašķeltību. Bet rūgtumā nenogrims 1991.gada prieka, cerību un saviļņojuma mirkļi. Tos ir vērts atcerēties un saprast, ka ne jau Latvijas brīvība ir vainīga mūsu vēlākajās un tagadējās likstās.