Kurzemes Vārds

11:15 Trešdiena, 23. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Jūsmošanas vecums pāri
Ita Cērmane

Jūnijā no starptautiskās operācijas Afganistānā mājās atgriezās Latvijas kontingenta 93 karavīri, kuri iepriekšējos sešus mēnešus dienesta pienākumus pildīja NATO vadītajos Starptautiskajos drošības atbalsta spēkos. Viņu starpā bija arī 1.Zemessardzes novada komandieris pulkvežleitnants GAIDIS OŠENIEKS. Saruna ar viņu tapa dienā, kad viņš atgriezās no atvaļinājuma.

Jūs bijāt vienīgais no Liepājas un rajona, kas piedalījās šajā misijā.
– Bija 2007.gada 5.decembris, kad nolaidāmies Afganistānā. Tur biju pusgadu – atgriezos šā gada 17.jūnijā. Mūsu apmešanās vieta bija Farjābas provinces Meimenes pilsētā. No Latvijas bijām vairāk nekā 100 cilvēku – 99 militārpersonas, divi policijas darbinieki, kā arī viens Ārlietu ministrijas pārstāvis. Pašreiz, kopš jūnija, misijā Afganistānā atrodas vēl viens liepājnieks – kapteinis Guntars Rožlapa no Jūras spēkiem.

Aizbraucāt ziemā. Vai laika apstākļi bija atbilstoši šim gadalaikam?
– Kad aizbraucām, ziemas vēl nebija, laiks bija rudenīgs. Vēl Ziemassvētkos naktīs temperatūra bija mazliet virs nulles, dienās – ap plus 15 grādiem. Ziema sākās janvārī, aptuveni mēnesi turējās ap mīnus 30. Uzsniga vairāku desmitu centimetru bieza sniega kārta, kas tā arī nenokusa. Vietējie teica, ka bijusi smagākā ziema pēdējo 30 gadu laikā. Bāzē īpaši ziemu neizjutām – karavīriem sagādātas visas ērtības. Smagāk bija tiem, kam nācās doties ārpus bāzes, kalnos. Vējš, sals – skarbi apstākļi naktī gulēšanai guļammaisos.

Pats pieteicāties dienestam Afganistānā vai arī tā bija pavēle?
– 2007.gada sākumā saņēmu piedāvājumu. Amats uzliek pienākumus – kas jādara, tas jādara. Ja esi izvēlējies militāru profesiju, tad jārēķinās gan ar tīkamiem, gan ne tik tīkamiem uzdevumiem. Jūsmas par iespēju pieredzēt ko jaunu, gūt adrenalīnu nebija – tas vecums man pāri. Jaunības naivums aiz muguras, īpašas ilūzijas neloloju. Taču pieļauju, ka gadījumā, ja nebūtu piekritis, pēc tam būtu kodis pirkstos, ka neizmantoju iespēju.

Ne vienreiz vien nācies dzirdēt, karavīra karjera apstājas, ja atsakās doties misijā.
– Nedomāju, ka ir tik strikti. Es izmantoju jebkuru iespēju, ko dzīve piedāvā. Kāpēc nepamēģināt? Tas ir izaicinājums. Cilvēkam, kas nav gatavs uzņemties atbildību, nākamā piedāvājuma var arī nebūt. Vienreiz atteiksies, otrreiz, un vairāk nepiedāvās.

Satraukuma un baiļu nebija, dodoties misijā?
– Biju pietiekami informēts par situāciju pēdējos gados Afganistānā un citos karstajos punktos. Kaut arī tā bija mana pirmā misija, biju saistīts ar starptautiskām operācijām Irākā un Afganistānā.

Daļai Latvijas iedzīvotāju dienests Afganistānā asociējas ar obligātā dienesta karavīru nosūtīšanu turp padomju laikos.
– Pats padomju laikā biju obligātajā dienestā. Tās bija 70.gadu beigas, un biju viens no tiem, kam palaimējās palikt tepat Latvijā. Man līdz dienesta beigām bija atlicis pusgads, kad sākās karš Afganistānā. Pastāvēja iespēja, ka varu tikt turp nosūtīts. Zināju situāciju, kāda tur bija. Un neviens nebūtu manu piekrišanu prasījis.

Tagad situācija ir pavisam cita. Pirmkārt, tas ir brīvprātības princips. Tagad ir profesionālā armija. Padomju laikos, kad bija obligātais dienests, iespējas bija četras – pakļauties pavēlei, sameklēt labu dakteri, kas izsniedz izziņu par neatbilstību dienestam, bēguļot un nonākt cietumā vai nonākt psihiatriskajā slimnīcā. Salīdzināt nevar. Latvijas kontingents Afganistānā bija iekļauts Norvēģijas vadītā provinces atjaunošanas vienībā, bija sagādāts viss ikdienā nepieciešamais. Protams, tā nav dzīve viesnīcā, bet par apstākļiem sūdzēties nevar.

– Kas ietilpa jūsu pienākumos, uzturoties pusgadu tur?
– Pirmkārt, braucu turp kā Latvijas kontingenta komandieris. Otrkārt, pildīju norvēģu provinces atjaunošanas vienības komandiera vietnieka pienākumus.

Nebijām kaujas vienība. Mūsu pienākums bija palīdzēt afgāņiem izveidot pārvaldes struktūras, sakārtot administrāciju vismaz provinces līmenī, palīdzēt sakārtot vietējo policiju, mēģināt dot impulsus provinces ekonomikai. Militārpersonu pienākumos bija nodrošināt drošību provinces atjaunošanas vienības civilajiem speciālistiem.

To Afganistānas daļu ziemeļos, kur atradāmies, nevar nosaukt par karadarbības zonu. Ir teritorijas dienvidos, kur ir bīstamāka situācija. Taču arī mūsu bāzes apkaimē bija apšaudes. Ik pa laikam mūsu virzienā tika raidīta kāda raķete. Paldies Dievam, neviena no tām nebija pietiekami precīza. Mūsu militāro novērotāju vienības nonāca tiešā konfliktā ar tiem, ko mēs saucam par sliktajiem zēniem – tiem, kam šķita, ka mūsu klātbūtne šajā zemē ir nevēlama.

Vai kāds cieta?
– Iztikām bez cietušajiem, taču bija situācijas, kad varēja būt visādi. Militārajās struktūrās balstās uz reglamenta un noteikumu ievērošanu. Katrai operācijai, izbraukšanai no bāzes ir noteikta procedūra. Nevar, no rīta piecēlies, izdomāt, ka gribi aizbraukt uz blakus ciematu. Tā nenotiek, ir stingra kārtība. Procedūru ievērošana palīdz izvairīties no nelaimēm.

– Un kā ar psiholoģisko slodzi?
– Psiholoģiski pusgads nav viegls. Kad pirmatnējā ziņkārība apmierināta, iestājas rutīna. Dzīvo nometnē, staigā no nometnes vienas sētas stūra uz otru vai arī pārvietojies pa konkrētiem maršrutiem ārpus bāzes. Tas rada zināmu apnikumu. Arī tām vienībām, kas atrodas ārpus nometnes, veidojas nogurums no stresa – naktis salā, vasarā temperatūrā virs plus 40 grādiem, braukšana pa bezceļiem, kur niecīgākā kļūme var maksāt kritienu aizā. Taču sadzīves apstākļi bija civilizēti. Internets un telefons par brīvu, ar mājām var sazināties, kad vien vēlas. Protams, brīvajā laikā. Pats uz mājām zvanīju katru vakaru. Sporta zāle, arī bārs. Tā gan mēs šo vietu tikai saucām, jo bija sausais likums.

Lai grādīgā dzira nemazinātu modrību?
– Neiedziļinājos aizlieguma būtībā, taču pusgadu izturēt bez alkohola ne mums, ne norvēģiem nebija problēmu. Bija arī iespēja vienu reizi pusgada laikā doties divu nedēļu ilgā atvaļinājumā.

Tagad jau esat labu brīdi atgriezies, atpūties pelnītā atvaļinājuma laikā un varat atskatīties uz misijā aizvadīto pusgadu. Kāds ir rezumējums?
– Afganistānā pavadīto laiku nenožēloju, taču nevaru teikt, ka būtu guvis lielu pieredzi. Gūtās atziņas drīzāk apstiprina manu iepriekšējo viedokli. Protams, ir iepazīta vide un cilvēki. Taču viena lieta ir braukt ekskursijā, bet pavisam cita – doties misijā. Turklāt, lai redzētu vidi, tur nav jāpavada seši mēneši. Uzskatu arī, ka misijai, vismaz komandējošam sastāvam, ar pusgadu ir par maz. Aptuveni trīs mēnešu laikā izpratām situāciju. Viens no maniem uzdevumiem bija kontaktu uzturēšana ar vietējo administrāciju, gubernatoru, policiju. Pēc trīs mēnešu taustīšanās, kad varējām sākt rezultatīvi strādāt, jau bija laiks mājup.

Zemi kā tādu neiepazinām. Pamatā bijām Meimenes pilsētā un tās apkārtnē. Neko radikāli jaunu neatklāju. Guvu apstiprinājumu vienam otram savam pieņēmumam. Piemēram, tam, ka mums ir dažādas kultūras, dažādas civilizācijas. Negribu nevienu aizvainot, bet tur tomēr ir viduslaiki. Dzīves ritms daudz lēnāks, punktualitātes nav, konstruktīvisma un eiropeiskās loģikas arī ne. Ir sava austrumnieku loģika, bet brīžiem tas ir pat kaitinoši.

Vai brauktu vēlreiz? Vai vismaz kā tūrists?
– Nav mans sapnis sešus mēnešus dzīvot Afganistānā – nav tas vecums, lai tādējādi meklētu romantiku. Taču, ja šāda vajadzība būtu, brauktu. Protams, ja būtu izvēles iespējas, labprātāk dotos uz citu vietu, ieņemtu citu amatu. Kā tūrists uz Afganistānu gan negribētu braukt. Pasaulē ir daudz interesantāku vietu.

Jūsu misijas laikā nopietnas nelaimes latviešu karavīrus Afganistānā nepiemeklēja. Bet nupat negadījumā gājis bojā viens un cietuši vēl trīs mūsu karavīri.
– Mēs esam struktūra, kas balstās uz disciplīnu un reglamentu. Ja to ievēro, var no daudz kā izvairīties. Bet nekas šajā pasaulē nav drošs par visiem 100 procentiem. Tas ir karš, tā ir konflikta teritorija. Tā vienkārši var gadīties. Pirms mūsu misijas tur bija gājis bojā viens norvēģu karavīrs, vēl iepriekš līdzīgos apstākļos – somu karavīrs. Afganistānā tas ir pirmais gadījums, kad gājis bojā kāds no Latvijas karavīriem. Letāli negadījumi bijuši Irākā. Taču jāatceras, ka tā ir profesija, kurā uz visu jābūt gatavam. Un nevis, tikai dodoties misijā. Uz visu jābūt gatavam, piesakoties dienestā bruņotajos spēkos.

Bieži izskan, kādēļ vispār latviešu puišiem un vīriem jākaro svešās zemēs?
– Nevajag dramatizēt situāciju. Vietā, kur dienējām mēs, nodomi gan no norvēģu, gan Latvijas puses bija vislabākie. Nebraucām kaut ko vietējiem atņemt vai uzspiest savu. Taču neatkarīgi no tā mēs vietējo skatījumā bijām un paliksim tie, kurus parasti sauc par okupantiem. Svešķermeņi. Taču nodomi ir vislabākie, tur nav nekā savtīga.

Esot NATO sastāvā, mūsu pienākums ir piedalīties miera uzturēšanā pasaulē. Tā ir mūsu kā dalībvalsts artava. Ja, nedod Dievs, kādreiz mums būtu vajadzīga palīdzība, mēs to varēsim saņemt. Papildus mums kā militārpersonām tā ir skola. Ir viena lieta sēdēt klasē un apgūt teoriju, bet pavisam kas cits būt reālajā vidē. Tas vairo profesionalitāti. Būsim daudz gatavāki ārkārtas situācijām.

Kas ietilpst jūsu tiešajos pienākumos Zemessardzē?
– Esmu atbildīgs par visām 1.Zemessardzes novada vienībām. Sākot ar apmācībām un beidzot ar infrastruktūras uzturēšanu u.c. 1.Zemessardzes novads sākas ar Liepāju rietumu galā, ietverot Ventspili, Kuldīgu, Dobeli un Jelgavu. Manā pakļautībā ir gandrīz 3000 cilvēku.

Pastāstiet par savu bērnību. Formastērps bija sapnis?
– Vecāki bija skolotāji: mamma mācīja latviešu valodu un literatūru, bet tēvs – fiziku. Esmu dzimis Aizputē, bet skolā gāju Rucavā. Pedagogu bērniem parasti skolas laiks ir smags posms, jo jāpierāda sevi, jāizkaro pozīcijas. Taču domāju, ka tas nav sliktākais, jo bērns ātri kļūst patstāvīgs. Kā visi puikas, arī es kāpu kokos, taču kopumā skolas gados turējos rāmjos, vecākiem jākaunas nebija. Gribēju kļūt par žurnālistu. Pēc vidusskolas vairs nebiju paklausīgais, ņēmu no dzīves visu, ko tā piedāvāja.

Vai armija izmācīja?
– No jebkura posma dzīvē kaut ko var paņemt, mācīties. Varbūt kādam nepieciešami divi gadi armijā, bet es sev nepieciešamo apguvu daudz ātrāk. Bet skola tā neapšaubāmi ir. Kaut vai lamāties iemācījos (smejas).

Ar ko nodarbojāties pēc armijas?
– Astoņus gadus nostrādāju Metalurgā, kas toreiz skanīgi saucās "Sarkanais metalurgs". Līdz 90.gadam, kad sākās pārmaiņu laiki.

Kā nokļuvāt Zemessardzē?
– Likumsakarīgi. 90.gadu sākumā biju Nacionālās neatkarības kustības kārtības sargs. Brīvprātīgo vienībā.

Bijāt viens no tiem, kas deva savu artavu Latvijas drošībai?
– Tas pārāk skaļi skan. Es tur biju, vienkārši tā notika.

Vai izvēli nav nācies nožēlot, šī ir īstā vieta?
– To neviens nevar zināt, kur ir īstā vieta (smejas). Bet nožēlojis izvēli gan neesmu. Zaudējis neko neesmu, esmu tikai ieguvis.

Ko par ikdienu, kas ietver arī došanos misijā, saka ģimene?
– Tā situāciju pieņēmusi tieši tādu, kāda tā ir. Ir lietas, kas nav diskutējamas.

Ja jāsaliek svaru kausos profesionālā dienesta karavīra ikdienas plusi un mīnusi, uz kuru pusi tie nosveras?
– Pozitīvais, pirmkārt, ir iespēja redzēt pasauli. Otrkārt, izprast procesus ne tikai tuvākajā apkārtnē, bet arī plašākā, pasaules mērogā. Nomest rožainās brilles, skatīties uz lietām un notikumiem reāli. Neiztiek jau arī bez mīnusiem: nav stabilitātes sajūtas – nevari plānot savu laiku, ir jābūt gatavam jebkurā laikā pieņemt izaicinājumus. Taču dzīvē viss notiek pamīšus.

– Un kā ar nākotnes plāniem?
– Lēmumus pieņemt, esot dienestā, nevar vienpersoniski. Kur sūtīs, tur braukšu.

Vizītkarte
Gaidis Ošenieks
Dzimis 1959.gada 21.jūnijā Aizputē.
Mācījies Rucavas vidusskolā, kā arī Štāba un vadības koledžā Lielbritānijā.
Pirmā darba vieta – "Sarkanais metalurgs".
90.gadu sākumā – Liepājas Municipālā policija, Informācijas daļas vadītājs. 1991.gadā sāka dienēt Zemessardzes 44.bataljonā. 1995.–1996.gadā strādāja Rīgas Komercbankas Liepājas filiāles drošības dienestā, bet 1997.gadā atgriezās Zemessardzē.
Trīs gadus dienējis ASV – no 2003. līdz 2006. gadam štāba virsnieks NATO štābā.
No 2007.gada decembra līdz 2008.gada jūnijam – misijā Afganistānā.
Pašlaik ir 1.Zemessardzes novada komandieris, pulkvežleitnants.
Precējies. Viņa un sievas Indras ģimenē izauguši četri bērni – trīs meitas un dēls.
Vectētiņš diviem mazbērniem.
Vaļasprieks – televīzija. Vislabprātāk skatās labu krievu kino.