Kurzemes Vārds

20:01 Piektdiena, 24. janvāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Uz skolu iet man (ne)gribas?
Daina Meistere

Zēns, meitene un viņu mamma bija aizņemti. Bērni cilāja vienu raibu burtnīcu pēc citas, māmiņa turēja rokā naudas maciņu. Skaidra lieta – pie durvīm jaunais mācību gads, un ģimene poš savas atvases skolai.

"Ja vēl pietiktu ar to, ko prasa skola," it kā pa jokam, bet patiesībā visā nopietnībā nopūtās mamma. Jo skola nebūt nenosaka, kādā krāsā ir jābūt penālim un cik spožām lodīšu pildspalvām. Un klases audzinātāja, pavasarī aizvadot savējos brīvdienās, noteikti viņiem nenorāda, ka rudenī bez MP3 pleijera vai daudzfunkcionālā mobilā tālruņa nav ko skolā rādīties.

Tā ir skolēnu mode un prasības, kuras viņi izvirza saviem vecākiem. Ja vēl vidusskolēniem bez kādas izlikšanās vairs nav tik svarīgi, kādā krāsā ir krekliņš un vai uz somas ir populāru multiplikācijas filmu varoņi, tad sevišķi būtiski tas ir pamatskolēniem. Jo nekādi nedrīkst izrādīties necilāks par savu klasesbiedru, tāpēc izvirza pretenzijas: ja man nebūs pareizās krāsas zeķbikses, tad Anniņa vai Patrīcija ar mani nesēdēs.

Ja runājam nopietni, tad šī sociālās piederības loma skolēniem ir ļoti būtiska. Un ne tikai tagad, tā ir bijis vienmēr. To novērojis jau rakstnieks Jānis Poruks, aprakstot nabadzīga puisēna un bagāta saimnieka atvašu liktenīgo sadursmi. Tā bija arī padomju laikā, kad skola par visu vari vēlējās kādai mazturīgai skolniecei nopirkt formas tērpu (toreiz bija tāda prakse), taču meitene no skolas aizmuka un arī turpmāk atteicās pieņemt trūcīgiem bērniem paredzēto atbalstus. Tā bija arī pirmajos neatkarības gados, kad populāri kļuva ziedot apģērbu trūcīgajiem. Toreiz kāda skolniece savām draudzenēm skaļi pateica, ka klasesbiedrenei mugurā esot viņas džemperis. Atšķirība pazemo, un, lai arī par to runāts daudz, sākoties skolai, atkal un atkal izskan viedokļi, kā šo sociālo nevienlīdzību padarīt mazāk kritisku. Vismaz skolā.

Ne vienreiz vien ir runāts, ka nevajadzētu ņemt uz skolu līdzi to, kas neattiecas uz mācību stundām un apgūstamo vielu. Bet kas var aizliegt, izejot no skolas, bērnam izņemt no somas savu mobilo telefonu un sazināties ar vecākiem. Īpaši jau tagad – steidzīgajā, aizņemtības pilnajā un tehnoloģiju gadsimtā! Un kas var pateikt, lai meitenīte nekarina pie tālruņa aparāta ķēdīti ar Svarovski kristāliem!

Skolu vidē vēl aizvien ieskanas runas par formas tērpu ieviešanu. Jā – tas nozīmētu vienādus bruncīšus meitenēm vai uzvalciņus zēniem, šūtus no vienāda auduma. Izglītības speciālisti saka – tas katras mācību iestādes ziņā, kādu atribūtiku skolēnu apģērbā viņi ievieš. Jārēķinās ne tikai ar bērnu, bet arī ar vecāku uzskatiem. Starp citu, ir mūsu pilsētā mācību iestādes, kurās ievieš formas apģērbu. Bet galvenais, ar ko jārēķinās – tas atkal ir naudas maciņa biezums. Kam tērpu šūdinās vecāki, kam skola to dos kā pabalstu? Un kas atkal bēgs, lai izvairītos no savas ģimenes rocības publiskošanas?