Kurzemes Vārds

15:26 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēsture

Tu, Kārli, tikai paraksti! Mēs tevi glābsim!
Lai uzturētu profesionālus futbolistus, kolhoza grāmatvedim bija jāprot pārkāpt noteikumus. 20.gadsimta 60.gadi
Nora Driķe

Liepāja nav tikai veļas šuvēju, metāllējēju un rokmūzikas pilsēta, bet arī zvejnieku pilsēta. Iespējams, 21.gadsimtā tas piemirstas, jo zveja ir panīkusi un zivju krājumi jūrā krietni izsīkuši. Taču 20.gadsimta 60.gados pilsētas zvejnieki, iespējams, bija visturīgākie liepājnieki. Pašā pilsētas vidū, un tomēr it kā nomaļus, atradās zvejnieku kopsaimniecība – toreiz lietoja vārdu "artelis" – "Boļševiks" ar kantori Graudu ielā. "Boļševikā" strādāja vairāk nekā 1000 cilvēku, lielākā daļa no viņiem bija liepājnieki. Vēl pirms naudas reformas, kas notika 1961.gadā, kapteiņu sievas pēc savu vīru prēmijām devās ar brezenta tirgussomām.

Par savu dzīvi Liepājā 60.gados stāsta bijušais zvejnieku kolhoza "Boļševiks" galvenais grāmatvedis Kārlis Jēkabsons. Stāstījums sākas no 50.gadiem, bet vēlāk ieslīd droši vien arī 70. un pat 80.gados tāpēc, ka atmiņas nevar sagriezt vienādos gabaliņos kā maizi šķēlēs.

Vārtsarga karjera

Pēc dažiem mēnešiem Ezermalas zēnam Kārlim Jēkabsonam būs 80. Zirņu un Salmu ielas stūrī, pie pirmās Latvijas laikā tēva būvētās mājas (kuru pašvaldība plāno upurēt Zirņu ielas pārbūvei) sienas basketbola grozs kalpo vēl no viņa paša bērnības. Draudzība ar sportu bija noteicošā, atrodot pirmās darba vietas. 1949.gadā Kārlis beidzis Liepājas tehnikuma ekonomisko nodaļu. Aktīvi spēlējis futbolu, tādēļ rūpnīca "Sarkanais metalurgs" puisi paņēma Liepājas tā laika populārākajā – neoficiāli profesionālajā – komandā par vārtsargu. "Protams, ne par pirmo vārtsargu. Par to maksāja, bet štata sarakstos mēs futbolisti neskaitījāmies. Es pat nezinu, kas es skaitījos," saka K.Jēkabsons.

Pēc gada, lai nebūtu jāiet dienēt krievu armijā, viņš iestājās Liepājas Pedagoģiskajā skolā, pēc tam – institūtā, Matemātikas fakultātē. Sports atkal pagādāja darba vietu – vēl studiju laikā valdes priekšsēdētāja vietnieks Mihails Korts viņu uzaicināja spēlēt futbolu zvejnieku kolhozā "Boļševiks". Pēc institūta vārtsargs palika strādāt kolhozā, kurā savu karjeru iesāka kopā ar jauno rakstnieku Egonu Līvu dispečerpunktā. "Vēlāk mani norīkoja par plānotāju, tad par plānu daļas vadītāju. Pēc tam – par galveno grāmatvedi. Un tā četrdesmit gadu nostrādāju kolhozā."

No parādiem līdz miljonu peļņai

"1965.gadā sākot strādāt par grāmatvedi, mani uztrauca, kā tas var būt: ja kolhozi, ne tikai mūsējais, katru gadu strādā ar vairāku miljonu rubļu peļņu, tad kā tas var būt bankas kredītu izmantotājs? Manam kolhozam bija vairāku miljonu rubļu parāds bankā. Skaidras naudas apgrozībai nebija, nebija, kur nopirkt zvejas rīkus. Kolhozs bija parādos pāri galvai. Kolhozi cēla visādas gaismas pilis, pamatlīdzekļiem tērēja milzu summas, bet ikdienas dzīvei trūka apgrozāmo līdzekļu. Tas bija tādēļ, ka peļņas sadale bija nepareiza, nemērķtiecīga.

Nauda, kuru ieguldīja apgrozības līdzekļos, pa lielākai daļai nogūlās noliktavās nevajadzīgos materiālu krājumos. Kolhoza sagādnieki visu laiku veda iekšā nevajadzīgus krāmus – pirka, ko varēja. Jo bija arī tā – ja nepirksi nevajadzīgo, tad nedabūsi arī nepieciešamo! Viens no maniem darba uzdevumiem bija arī bremzēt sagādniekus, lai viņi nepirktu liekos materiālu krājumus. Tur man ar sagādniekiem bija drausmīga cīņa. Mājinieki smiedamies mani sauca par "piecgades bremzi". Katrā kolhozā noliktavas bija pilnas ar materiāliem par vairākiem miljoniem. Ražošana virzījās uz priekšu, sāka lietot kaprona zvejas rīkus – sagādātie kokvilnas linumi palika noliktavās. Tā mēs centāmies no peļņas summas vairāk novirzīt brīvos apgrozības līdzekļos. No peļņas samaksājām parādus. Pareizi izvietojot skaidro naudu un peļņu, mēs izveidojām stabilu finansiālo stāvokli.

Bet, kad pēc 24 gadiem atstāju amatu, man bija skaidras naudas atlikums kontā vairāk nekā 5 miljoni rubļu – tā bija ļoti liela nauda. Uzbūvējām savu klubu, flotē mums bija vairāk nekā 80 zvejas kuģu, divi lielie Atlantijas kuģi, un četri vidējie Atlantijas zvejas kuģi – vidējie zvejas traleri. "Boļševika" priekšsēdētājs bija Tālivaldis Frickauss, ļoti interesants cilvēks, arī jūrnieks un sporta cienītājs. Kolhozam bija ļoti plaša un daudzveidīga saimniecība, kuru aptvert no grāmatvedības viedokļa nebija viegli. Tur bija zvejniecība, lauksaimniecība, zvērsaimniecība, dārzniecība, plašas kuģu remonta darbnīcas, vesela rūpnīca, sava būvfirma un zivju apstrādes cehs. Mēs bijām populāri. Bija tāds iespaids, ka zvejnieki visi ir ļoti pārtikuši. Viņus cienīja, par viņiem daudz rakstīja.

Valsts kolhoziem nedeva nekā, pašiem bija jāsaimnieko ar nopelnīto, un paši arī varēja rīkoties ar savu peļņu. Nozvejai nebija ierobežojuma. Tikai, ja kolhozi palika par daudz bagāti, tad valsts zivju iepirkuma cenas grieza nost," stāsta K.Jēkabsons.

Bez rājieniem, ar nervu zālēm

Lielajā saimniecībā strādāja vairāk nekā desmit ierindas grāmatvežu. Darbs bija tā organizēts, ka nekad, arī noslēdzot mēneša, ceturkšņa vai gada bilances, netika strādāts pēc darbalaika. "Es cienīju kolektīvu, manām meitenēm visām bija ģimenes, bērni un vīri, un darbu padarījām darbalaikā. Es uzskatu, ka nakts darbs nav kvalitatīvs. Naktīs vari desmit reižu skaitīt vienu un to pašu ciparu, un vienmēr nolasi to nepareizi.

Grāmatveža darbs ir pelēka ikdiena ar sīkām ikdienas problēmām, uztraukumiem un traumām. Tev tikai jāparaksta dokumenti. Tajā laikā par visu finansiālo darbību atbildība gūlās uz grāmatvedi. Uzņēmumu vadītāji bija lieli Komunistiskās partijas darbinieki – tiem nebija jāatbild. Lai tos notiesātu, bija jāizslēdz no partijas. Un tā es kā baltais zvirbulis ilgos gadus izdzīvoju, neiestājoties partijā. Lai partijai nebūtu tāds pliķis un nepatikšanas, labāk atļaut tam grāmatvedim būt bezpartejiskam." Kārlis Jēkabsons par savu darbu ir nopelnījis goda rakstus un prēmijas, bet neviena rājiena. Taču viņa darba algai jāpieskaita arī bojāta veselība. Murgi nerādījušies, bet bez nervu zālēm iztikt nevarēja.

Reiz, jau 80.gadu otrajā pusē, grāmatvedim gadījās pavisam neliels strīds ar kolhoza priekšsēdētāju (tas vairs nebija Frickauss) viena čekista, kādi toreiz bija kuģu kapteiņu pirmie palīgi, algas dēļ. K.Jēkabsons: "Kuģis vēl ir jūrā, bet mums atsūta jaunu pirmo palīgu, un viņam jānodrošina jau alga. Priekšsēdētājs viņam uzraksta atvaļinājumu. Pēc mēneša – vēl vienu. Lai gan atvaļinājumu drīkstēja saņemt tikai pēc vienpadsmit nostrādātiem mēnešiem. Eju pie sava šefa, saku, lieciet otro parakstu, jums kā uzņēmuma vadītājam ir viegli! Parakstiet, un es parakstīšu. Priekšsēdētājs atsakās. Es saku, tad tas cilvēks arī atvaļinājumu saņemt nevar. Šo nelielo konfliktu – lai gan pirms tam esam arī strīdējušies par miljoniem – tā pārdzīvoju, ka otrā dienā bija nelaime klāt. Dabūju iegulties slimnīcā un ieguvu invaliditāti. Tas tikai raksturo, kāds bija grāmatveža darbs."

Tiesāšanās māksla

Nepiepildītais bērnības sapnis – kļūt par juristu – Kārlim Jēkabsonam daļēji tomēr vēlāk tika piepildīts, vadot juridisko darbu un pārstāvot kopsaimniecību tiesā. Reiz "Boļševiks" tiesājies ar Liepājas zivju kombinātu par 340 tūkstošiem rubļu. To atceroties, viņam pašam jāsmejas. "To lietu es izpīpēju. Mums bija atsūtīts Maskavas izstrādāts līgums kolhoziem un zivju kombinātiem par zivju nodošanu. Tekstā bija ielaista svarīga kļūda – ja zveja notiek tālāk par 50 kilometriem, tad kombinātam jāmaksā par transportu. Pagāja pusgads, es saskaitīju, cik tās zivis esam atveduši, uzrakstīju zivju kombinātam rēķinu par transportu. Mēs vinnējām gan Liepājas tiesā, gan vēlāk Augstākajā tiesā, jo līgumam bija spēks."

Tas bijis liels skandāls. No Maskavas iestādes "Zapriba" pat zvanījuši uz Zvejnieku kolhozu savienību, lai priekšsēdētājs Frickauss piespiež atsaukt lietu. "Bet Frickauss teica – viņi mani nav iecēluši, un viņi mani nenoņems, es esmu ievēlēts. Un zivju kombināts pārskaitīja visu naudu.

Tolaik kolhozi paši zivis pārdot nedrīkstēja. Paši kolhoznieki pie zivīm nevarēja tikt. Bet drīkstēja reizi ceturksnī noteiktas zivju devas atpirkt no Zivju kombināta. "Bet mēs jau parasti tās neņēmām. Aizgājām pie zvejniekiem, zvejnieki iedeva tās mums, pārnesām mājās, cik vajag. Tā nedrīkstēja darīt, tā skaitījās zagšana, caurlaidē to kontrolēja un sodīja. Mums pat ir gadījies, ka par pieciem kilogramiem bušu viens zvejnieks dabūja septiņus gadus cietuma. Bet parasti jau nenoķēra. Tā zagšana jau tajā laikā bija tradicionāla no visiem uzņēmumiem. Arī pats esmu gājis pie zvejniekiem bičot."

Futbolisti – instruktori

"Boļševiks" uzturēja profesionālu futbola meistarkomandu "Zvejnieks". Tā spēlēja ar mainīgiem panākumiem Vissavienības meistarsacīkšu B grupā. Taču komandas uzturēšana vairāk vai mazāk saistījās ar finanšu pārkāpumiem. K.Jēkabsons atceras:

"Uz katra soļa rēgojās finanšu pārkāpumi. Jo padomju naudu arī nedrīkstēja mētāt pa labi un pa kreisi. Vieglāk bija komandu likvidēt, nekā uzturēt. Nedrīkstēja jau finansēt, komandai bija jābūt uz saimnieciskā aprēķina, bet komandai tomēr vēlākos gados izlietojām pat 100 tūkstošus rubļu gadā no kultūras fonda. Un visai pilsētai to futbolu vajadzēja. Tas ir kā šodien – nebūtu "Liepājas metalurga" – nebūtu mums ne futbola komandas, ne stadiona. Tas ir mūsu devums, ko mēs devām pilsētai.

Atceros reizi pilsētas partijas komitejas pirmā sekretāra kabinetā. "Tu, Kārli, paraksti, mēs visi klātesošie tevi pēc tam glābsim," teica toreiz manis cienītais Rihards Rubīns. Tā grāmatvežiem arvien: "Tu tikai paraksti!" Mani tomēr glābt nevajadzēja, es pats izķepurojos.

Slikts ir tas grāmatvedis, kurš tikai skaita, lai viņam bilances gali būtu kārtībā, santīms uz santīma. Es uzskatu – galvenajam grāmatvedim jābūt faktiski finanšu direktoram. Viņam jādod padomi uzņēmuma vadītājam, jāseko un jāvirza finanses pareizā gultnē, jānodrošina uzņēmuma finansiālā darbība. Tāpat ar to futbola komandu: nevis saskaitīt, cik tā izdevusi vai ieņēmusi naudu, bet gan jāvada komanda tā, lai tā būtu spējīga eksistēt. Un lai spētu revidentiem pierādīt, no kādiem līdzekļiem komandu uztur.

Ar futbola komandas vadību man iznāca tikties cauri vien. Jo visi avansa norēķini par izbraukumiem, ēdināšanu un pārējais gāja tikai caur mani. Viņu uzturēšana bija manās rokās. Spēlētāji visi saņēma algu, bet noformēti bija kā fizkultūras instruktori. Mums bija astoņpadsmit fizkultūras instruktoru – ar pamataldziņu 180 rubļi, to nu gan es ievēroju stingri. Sportistus meklēja pa visu plašo Padomju Savienību.

Prasības cīnīties par labāku vietu bija vienmēr, bet, ja cīņa bija ar Klaipēdas komandu "Atlantas", tad bija jāuzvar! Ja spēle bija Klaipēdā, tad līdzjutēji masveidīgi brauca no Liepājas ārā, un otrādi. Tās bija bezkompromisu cīņas, un kā nu kuru gadu tās beidzās. Man bija gan gandarījums, gan ļoti bieži arī sarūgtinājums, ka esmu komandai licis parakstu par naudas piešķiršanu, jo pats biju karsts līdzjutējs. Es pats vairs 60.gados futbolu nespēlēju, bet gāju skatīties katru spēli, tāpat kā jūsu Andžils Remess. Es vienmēr zināju, ko viņš rakstīs par spēli, es vienīgi nezināju, kāds būs reportāžas virsraksts," saka K.Jēkabsons.

Sirds jautājumi

Viena sirdslieta – sports. Otra – makšķerēšana un spiningošana. Trešā – dejas. Liepājas Kultūras namā Kārlis Jēkabsons vairākus gadus vadīja sarīkojumu deju kursus. Dejojot sarīkojumos arī pats iepazinies ar savu nākamo dzīvesbiedri Ausmu. Ne tikai dejas bija prieks, bet arī par kursiem nopelnītā nauda. Kolhoznieku darba grāmatiņā redzams, ka alga galvenajam grāmatvedim pat divdesmit gadu laikā būtiski nemainījās. Apmēram 240 rubļu mēnesī. Tā nebija slikta alga. Bet papildu nopelnīto varēja atlikt kādam tālākam mērķim, vēl kādam sirds priekam, piemēram, mašīnai. Jēkabsoni krāja moskvičam, un, kā visi padomju cilvēki, vairākus gadus stāvēja rindā pēc mašīnas. Galu galā vēl aizņēmās un nopirka smilšukrāsas "Volgu" par 40 tūkstošiem rubļu.

"Mašīnām cenas ļoti cēlās, kā biji sakrājis, tā atkal cenai pieci tūkstoši pielikti klāt. Šausmīgi grūti bija sakrāt!" atceras prestižā lielā kuģa īpašnieks. "Volga" kalpoja 25 gadus, ar to ceļots gan uz Maskavu un Ļeņingradu, gan, kā daudzi liepājnieki, ģimene brauca "pa dzīvības ceļu" uz Klaipēdu – pēc pārtikas. Lai gan pārtika Padomju Savienībā bija ļoti lēta, tās ļoti trūka. Latvijā saražotais tika izvests uz Krieviju. Lietuvieši toreiz vairāk nekā latvieši prata pārtiku paturēt savu iedzīvotāju vajadzībām. Tas noderēja arī lejaskurzemniekiem.

Kārļa Jēkabsona albumos redzamas smaidīgas sejas. Šķiet, cilvēki ir bijuši laimīgi?

"Bija jau tomēr tam laikam pelēks zīmogs virsū, tā doma, ka tu nekur nevari tikt, nevari izbraukt no valsts. Bet jūs zināt, tā ikdiena katram cilvēkam visos laikos ir bijusi ar savu patīkamo un nepatīkamo. No tā nevar izbēgt. Atceros, kā reiz pa Jāņiem gāju dežurēt sabiedriskajā autoinspekcijā. Visa Pērkones upes piemale bija pilna ugunskuriem. Bet skaitījās, ka nedrīkst svinēt Jāņus. Aizliegums bija, bet svinēja visi. Tad – kur tas aizliegums sākās un kur – beidzās? Vai tagad tā svin? Tagad Jāņos pilsētā ir kluss, kā izmiris. Tagad mums ir brīvība, bet jautājums: kā mēs savas iespējas izmantojam?

Es nevaru teikt, ak, es biju laimīgs, un nevaru teikt, ka biju nelaimīgs. Dzīves ritms visu laiku dzina uz priekšu."