Kurzemes Vārds

12:51 Sestdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Politikā vīlies. Medicīnā gan ne
Kristīne Pastore

Vizītkarte
IVARS KRASTIŅŠ,
Liepājas Reģionālās slimnīcas Izglītības un zinātnes, Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītājs
Dzimis un audzis Rīgā medicīnas māsas un pianista ģimenē.
Beidzis Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti.
Specializējies anestezioloģijā un reanimatoloģijā.
Studiju laikā strādājis Rīgas Ātrajā palīdzībā par sanitāru.
Pēc studijām gandrīz 30 gadu strādājis P.Stradiņa slimnīcā par ārstu.
Bijis pasniedzējs Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ķirurģijas katedrā un Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedrā.
14 gadu bijis farmaceitisko firmu pārstāvis.
Pirms pārcelšanās uz Liepāju vienu gadu strādājis Ventspils slimnīcā.
Pirms 20 gadiem kopā ar domubiedriem atjaunojis Latvijas Ārstu biedrību un bijis tās pirmais prezidents.
1990.gadā ievēlēts Latvijas PSR Augstākajā Padomē par deputātu un 4.maijā balsojis par Latvijas neatkarību.
Apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1999.gadā), III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (2000.gadā) un 1991.gadā – ar barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Nupat saņēmis Ministru kabineta Atzinības rakstu.
Trīsreiz precējies, sieva Gunta ir ventspilniece.
Trīs bērnu – Leldes (27 gadi), Martas (24 gadi) un Matīsa (22 gadi) tēvs un gadu vecās mazmeitiņas Mares vectētiņš.
Studiju laikā spēlējis basģitāru grupā "Vox interna", 80.gados darbojies par dīdžeju Poligrāfiķu klubā, bet pēc tam radio "SWH".

Ar dakteri IVARU KRASTIŅU tiekamies Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Dakterim ir dežūra, tāpēc man jārēķinās, ka saruna var pārtrūkt arī puslaikā. Dakteris skaidro: "Ir dežūras, kad nekas nenotiek, naktī var arī mierīgi gulēt, tomēr miegs nav tāds kā mājās – ciešs un veselīgs, tas ir caurs, jo rēķinies, ka ik mirkli var nākties celties." Pie šīs trauksmes nevar pierast pat ar gadiem.

Kad mēģinu sarunas laikā pievērsties privātām tēmām, ģimenei, dakteris pieklājīgi atvainojas un saka: "Mana dzīve ir bijusi raiba, esmu trīsreiz precējies, man ir trīs bērni un divi audžubērni, kurus uzskatu par savējiem, esmu jau vectētiņš, bet diezin vai kādu tas interesē. Labāk runāsim par to, ko esmu izdarījis." Tomēr viņš parāda dažas fotogrāfijas. Vienā no tām ir trīs Krastiņu vīrieši: dakteris pats, viņa tēvs Valdis Krastiņš un dēls Matīss. Visi trīs jau otro vasaru pēc kārtas dodoties sava veida ceļojumos. Šoreiz tepat Latvijā, Dikļu pusē pētīt kapus un meklēt dzimtas saknes. "Man ir svarīga šī kopā būšana," saka mans sarunas biedrs. Un tad atgriežamies pie sarunas par to, ko viņš darījis un kā nonācis Liepājā. Paspēts ir patiešām daudz.

Šopiektdien notiks mediķu brīdinājuma streiks. Ko jūs darīsit?
– Ziniet, man ir tāda profesija, ka es nevaru streikot, jo neatliekamā palīdzība ir jāsniedz. Mēs taču nevaram pieļaut, ka slimnīcā ieved, piemēram, autoavārijā cietušu cilvēki, bet mēs nesniegtu palīdzību, mēs streikotu un, lūdzu, saprotiet mūs!

Bet ja varētu piedalīties?
– Tas ir retorisks jautājums, uz kuru var būt tikai retoriska atbilde. Es nevaru atbildēt. Viss būtu atkarīgs no tā, kur es strādāju, kādas ir manas attiecības ar darba devēju, cik man maksā, kā es darbā jūtos un tamlīdzīgi. Arī mediķu starpā pret šo streiku ir ļoti dažāda attieksme. Ir tādi, kas uzskata, ka tas ir lieki, bet ir tādi, kam šis streiks ir ļoti svarīgs. Manuprāt, vispirms šis streiks ir ļoti vajadzīgs medicīnas māsām. Tas varētu būt veids, kā viņas var pateikt valdībai: mēs arī te esam un par mums līdz šim ir ļoti maz domāts, jo māsa tomēr ir mediķu komandas sastāvdaļa. Būt ārstam, protams, ir ļoti jauki, bet viens pats viņš neko nevar izdarīt.

Vēl nākot pa gaiteni uz jūsu kabinetu, teicāt, ka pie trauksmainās izjūtas, kas ir pat mierīgajās dežūras naktīs, ar gadiem nevar pierast. Varbūt vajag mainīt režīmu?
– Protams, un es to arī vēlētos. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ, arī ārstu trūkuma dēļ, nākas šīs nakts dežūras uzņemties.

Slimnīcai gan pēdējā gada laikā izdevies piesaistīt palielu skaitu jauno ārstu.
– Mēs ļoti cenšamies, bet tas nenākas viegli, jo viņiem ir darba piedāvājumi visā Latvijā.

Ir kādi īpaši iemesli, kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu? Varbūt mātes ietekmē? Viņa bija medicīnas māsa.
– Jā, bet viņa savā profesijā tā īsti nekad nav strādājusi, jo mans tēvs Valdis Krastiņš, lai arī mūziķis, ilgus gadus ir bijis vēstnieks – gan Čehijā, gan Slovākijā, gan Turcijā, gan Somijā un Norvēģijā. Tagad, kad ekonomiskie apstākļi spiež, Godmanis viņu palaida pensijā, jo tēvam ir 81 gads. Bet, kāpēc izvēlējos medicīnu, es pat tā īsti nevaru pateikt. Redziet, 18 gadu vecumā cilvēks īsti nezina, ko viņš grib. Turklāt vīrietim kaut kādas saprāta pazīmes sāk parādīties ap gadiem trīsdesmit. Tā ka profesijas izvēle, manuprāt, lielā mērā ir loterija. Man paveicās. Citam var nepaveikties. Piemēram, mums kursā bija vairāki cilvēki, kas iestājās viscēlāko ideālu vadīti par balto halātu un cilvēces glābšanu, bet, pirmo reizi sastopoties ar anatomiju un ar nedzīvo cilvēka ķermeni formalīnā, ideāli ātri vien izkūpēja. Un neviens no maniem trim bērniem arī medicīnu nav izvēlējies. Vecākā meita Lelde ir juriste, Marta ir studējusi biznesa zinības, savukārt Matīss ir datorspeciālists.

Ja vīrieši izvēlas medicīnu, tad lielākā daļa no viņiem plāno kļūt par ķirurgiem.
– Jums ir pilnīga taisnība, bet, redziet, man gadījās tāda interesanta grupa – es mācījos kopā ar mūsu tagadējo prezidentu Valdi Zatleru, Talsu slimnīcas tagadējo galveno ārstu Māri Staltu, kurš ir ķirurgs, manā grupā bija arī Ivars Smiltēns un Edvīns Norvelis – viņi izmācījās par urologiem, un es no vīriešu kārtas biju piektais. Tā kā viņiem visiem četriem bija pilnīgi skaidrs, ka viņi būs ķirurgi, tad, lai ar kaut ko atšķirtos, man bija jāmeklē cita specialitāte.

Un reanimācija tāpēc, ka ekstrēmi?
– Nē, tā vienkārši sagadījās. Studiju gados pastrādāju ātrajā palīdzībā un daudz ko iemācījos. Un tad grupas biedrene teica: "Nāc uz slimnīcu!" Tā es 4.kursā arī aizgāju. Un tad bija tāds jauks stāsts. Virsmāsa tolaik bija atvaļinājumā, un viņas aizstājēja, tāda jauka sieviete, uz mani skatās, skatās un saka: "Viss būtu labi, bet tos matus jums vajadzētu nogriezt. Virsmāsai nepatiks."

Cik gari tie mati bija?
– Tie bija laiki, kad katrs audzēja, cik varēja – līdz pleciem.

Nogriezāt?
– Nē. Virsmāsa gan paburkšķēja, bet samierinājās, jo tādi mati tolaik piederēja pie stila. Es taču muzicēju arī grupā, un kopā ar tagadējo premjeru Ivaru Godmani esam spēlējuši haltūras.

Ir palikuši prātā kādi atsevišķi pacienti, īpaši gadījumi, ko neaizmirst?
– Nē, jo situācijas ir tik dažādas un mainās ik dienu, turklāt pamatjautājums reanimācijā ir – pacients izdzīvos vai ne, un, ja es visus gadījumus atcerētos, tad ir jāsajūk prātā. Jau tā, aizejot mājās, ir pārdomas, vai darīju pareizi, varbūt kaut ko vajadzēja citādāk. Bet šaubām ir jābūt. Briesmīgi ir tie ārsti, kas ne par ko nešaubās, kam viss ir pilnīgi skaidrs. Tikko ārsts zaudē šo cilvēcisko šaubu momentu, tad vairs nav labi. Tā ka pietiek ar esošajiem slimniekiem, pietiek, ko domāt, lai nepaturētu prātā bijušos. Bet man ir bijusi cita problēma. Ir bijušas reizes, kad uz ielas nāk klāt cilvēki un stāsta, kā tagad jūtas. Bet es viņus neatceros, jo te nodaļā, pliks gulēdams, tas cilvēks bija pilnīgi citāds. Tad ir jāmēģina runāt tā, lai sevi nenodotu un lai neliktu cilvēkam vilties.

Kā nepaņemt katra pacienta un viņu piederīgo sāpi personiski, jo tad arī ir jāsajūk prātā.
– Ir jāievēro veselīgs līdzsvars, taču arī to ir grūti izdarīt. Nevar visu ņemt pārāk emocionāli – notikušo, raudošos radus un visu pārējo, jo tad ārsts nespēs slimajam palīdzēt. Ir jāprot nolikt barjeru, taču nedrīkst to uzbūvēt pārāk augstu un kļūt pavisam nejūtīgs, tāds, kam ir pilnīgi skaidrs, ka šis cilvēks tā kā tā nomirs. Reiz, kad strādāju vēl Stradiņos, klausījos, kā māsiņas, jaunas meitenes, viena otrai nodeva dežūru: "Šis dzīvos, šis nomirs, šis nomirs, šis varbūt izdzīvos." Tā nu gan nevar. Bet kaut kur tomēr noder arī šī pilnīgi bezjūtīgā attieksme. Piemēram, ja slimnīcā ieved pacientu, kura dzīvība karājas mata galā un viss ir atkarīgs no mediķu rīcības, tad paradoksālā kārtā ar šādu nejūtīgu un cinisku māsu iespējas izglābt šo pacientu ir lielākas, jo viņa nepārdzīvo, netrīc, neraud, viņai nav šī emocionālā uzslāņojuma, bet viņa vēsā mierā dara savu darbu.

Man nesen bija saruna ar kādu mammu, kuras mazā meitiņa bija nokļuvusi pie jums. Un viņa sacīja, ka jūs pirms operācijas esot pie viņas un vīra iznācis, ļāvis abiem izraudāties, tad mierīgi visu izskaidrojis, ko un kā darīs, kādas var būt sekas un tā tālāk. Un viņi abi devušies mājās ar pilnīgu izjūtu, ka viņu bērns ir drošās rokās. No emocijām jūs tomēr pilnībā norobežoties nevarat.
– Nē, protams, ka nevar, un pasarg Dievs, tas arī nav vajadzīgs. Ārsta pienākums ir cilvēkam palīdzēt, arī slimnieku tuviniekiem, un reāls veids, kā to izdarīt, ir visu saprotami paskaidrot, jo cilvēki cieš no neziņas. Tā ir ārstu nelaime, ka viņi nav mācīti runāt ar cilvēkiem, ar piederīgajiem. Arī man to neviens nemācīja, arī es mācos no dzīves. Tā ka liels paldies tai mammai, bet viņai nav taisnība – nav tā, ka nu ir drošās rokās, jo vienmēr var notikt kas neparedzēts.

Kas jūs var izvest no pacietības?
– Muļķība, muļķība un vēlreiz muļķība. Un visvairāk kareivīga muļķība.

Kāpēc izvēlējāties kļūt par liepājnieku?
– Patiesība biju izdomājis, ka atlikušo mūžu pavadīšu savā dzimtajā pusē Ventspilī – Usmā ir manas mātes dzimtas saknes. Visi mani radi no mātes puses dzīvo Ugālē, Ventspilī vai Usmā, protams, daži arī Rīgā. Savukārt no tēva puses man karu un lielinieku dēļ radu nav. Un es jūtos kā kurzemnieks. Kad strādāju Ventspils slimnīcā, pirmdienās braucu uz Liepāju dežurēt, jo šeit trūka ārstu, un man ļoti patīk darbs reanimācijā, turklāt šeit ir ļoti labi aprīkota nodaļa. Tas bija vēl Freidenfelda laikā. Tad nomainījās slimnīcas vadītājs un mani sāka aicināt patstāvīgā darbā. Un, tā kā man šeit patika cilvēki, mēs vienojāmies.

Šā mēneša beigās apritēs gads, kopš šeit strādājat un esat ne tikai Anestezioloģijas un reanimācijas nodaļas vadītājs, bet arī slimnīcas izglītības un zinātnes virsārsts. Līdz šim mūsu slimnīcā tāda amata nebija. Kādi ir jūsu pienākumi?
– Pirmām kārtām esmu atbildīgs par to, lai šeit būtu jauni kolēģi. Jau teicu, ka to panākt ir ļoti grūti, bet viņi ir vajadzīgi, jo tie nāk ar jaunu, citādāku skatījumu. Ja divdesmit un vairāk gadu nemainīgs kolektīvs vārās savā sulā un visiem citam par citu ir skaidrs, ka šis ir tāds un tas ir šitāds, tad rutīna iestājas gribot negribot. Un tad atnāk viens jaunais, kurš ir ar citādu skatījumu uz šīm pašām problēmām un tos ūdeņus sakustina. Tas ir ļoti nepieciešami. Bez jaunajiem nav attīstības. Turklāt mums joprojām šeit ļoti trūkst ārstu. Tāpēc gribētu teikt paldies domei, kas to ir sapratusi un palīdz jaunajiem ārstiem risināt dzīvokļa problēmas, piešķir stipendijas un tamlīdzīgi. Redziet, piemēram, Ventspilī nav ārstu trūkuma, jo tur pašvaldība jau ātrāk saprata, ka kaut kas ir jādara, un jau 90.gados ārstiem deva dienesta dzīvokļus. Un tāpat mans pienākums ir arī konferenču organizēšana. Lai gan mums, latviešiem, ir raksturīga tāda sevis noniecināšana, izrādās, ka arī mums tepat slimnīcā var sagatavot tādus referātus un noorganizēt tādas konferences, kas ir labākas nekā Rīgā. Tikai ir jāpārvar mazvērtības kompleksi sevī. Un vēl noteikti jāmin, ka mūsu slimnīcai tagad ir tiesības mācīt arī rezidentus.

Kad jums šomēnes piešķīra Ministru kabineta Atzinības rakstu, jūs man teicāt, ka zināmā mērā tā esot formalitāte. Es gribu ticēt, ka tomēr novērtējums.
– Paldies, ka jūs tā domājat, bet, redziet, šomēnes – 16.septembrī – apritēja 20 gadu, kopš Latvijā atjaunoja Ārstu biedrību, un es biju viens no tiem, kas to darīja.

Kā tas notika?
– Toreiz tas patiešām bija grandiozs pasākums. 1988.gada 16.septembrī uz divām stundām bija noīrētas telpas toreizējā Virsnieku namā un izziņota sapulce, uz kuru nāca un nāca cilvēki. Tie bija ārsti, kas nāca pilnīgi labprātīgi. Drīz telpā pietrūka vietu, cilvēki pulcējās uz kāpnēm un daļa netika pat mājā iekšā – cilvēki pulcējās uz ielas. Mēs, organizatori, steidzīgi izlikām logos skaļruņus, lai cilvēki uz ielas dzirdētu, ko iekšā runā. To redzot, virsnieki bija pārbijušies, jo nesaprata, kas notiek. Tad arī nolēma, ka Ārstu biedrība ir jāatjauno, jo līdz 1940.gadam tā pastāvēja, bet tad to likvidēja līdz ar visu citu. Uz dibināšanas sapulci bija sanākuši ap diviem tūkstošiem ārstu no visas Latvijas. Kad mums pagājušonedēļ, 16.septembrī, bija sapulce, kurā atzīmējām atjaunotās Ārstu biedrības 20 gadu jubileju, bija mazliet bēdīgi.

Kāpēc?
– Kaut vai skatoties uz starpību, kas toreiz stāvēja uz ielas un cik to cilvēku ir tagad. Bet, protams, tas ir arī loģiski – vienā upē divreiz neiekāpsi.

Jums noteikti ir savs vērtējums, kāpēc šo biedrību vajadzēja atjaunot, jo jūs taču bijāt pirmais tās prezidents. Ko tā šodien dod ārstiem?
– Biedrība bija vajadzīga, lai aizstāvētu ārstu intereses, jo Veselības ministrijai jārūpējas par pacientu. Tātad ir jābūt pretī kādam partnerim, kas ir par ārstiem. Tā bija Ārstu biedrība, kurai dialoga veidā vajadzētu vienoties ar Veselības ministriju, kā mēs strādāsim, kā pelnīsim un tā tālāk. Tāds būtu ideālais modelis, taču viss aizgāja mazliet šķērsām, un neliegšos – arī es savā ziņā esmu tajā visā līdzatbildīgs. Ja man jautātu, vai tur vēl kas var sanākt, es teiktu – ceru, ka jā.

Lai sanāktu, biedrībai ir jābauda ārstu uzticība. Vai tā ir?
– Lai tā būtu, tai kaut kas ir jādara.

Jūs tajā vēl esat?
– Es nezinu. Tomēr ir dažas labas lietas, kas turpinās no pašiem pirmsākumiem. Piemēram, visus šos 20 gadus iznāk žurnāls "Latvijas Ārsts". Atceros, kā pats vēl gāju uz partijas centrālkomiteju prasīt atļauju to izdot. Mēs solījāmies, ka savā žurnālā rakstīsim tikai un vienīgi par medicīnu, tur nebūs nekādas politikas. Un mums atļāva – tolaik tas bija milzīgs solis. Un ir vērtīgi, ka tagadējais Ārstu biedrības prezidents organizē interdisciplinārās konferences. Tomēr visvairāk Ārstu biedrībai var pārmest, ka tai nav savas nostājas, savas stingras pozīcijas, bet es ceru, ka tagadējā prezidenta Pētera Apiņa vadībā tas mainīsies, jo viņš tomēr ir cilvēks ar savu viedokli.

Divus gadus pēc Ārstu biedrības dibināšanas jūs ievēlēja par deputātu Augstākajā Padomē. Tas nozīmē, ka esat izbaudījis arī politiku klātienē.
– Tas notika, pateicoties Ārstu biedrībai. Tautas fronte tolaik uz vēlēšanām mēģināja sameklēt kaut cik pazīstamus cilvēkus. Un ārsti arī bija starp tiem. Kaut vai Egils Jurševics no Priekules vai Teodors Eniņš no Liepājas. Es nedomāju, ka mani tur ievēlēja kādu īpašu nopelnu dēļ. Nē, nekādā gadījumā. Un es, starp citu, redzēju, kā notiek vēlētāju izvēle par kandidātiem. Toreiz vēlēšanu dienā stāvēju pie viena no iecirkņiem. Divi vīrieši pētīja bildes un sprieda, par ko balsot. Man pretī bija kāds rūpnīcas direktors. Un viens no viņiem saka: "Balsosim par ārstu, viņš ir jauns." Tā tas notika.

Politika neaizrāva?
– Nē, tāpēc no tās apzināti šķīros.

Kas jums nepatika?
– Man, protams, ir palikušas dažādas izjūtas, ko neviens nevar atņemt. Piemēram, kā 4.maijā notika balsošana par Latvijas neatkarību, es goda vietā esmu nolicis Atzinības rakstu par to. Otrkārt, barikāžu laiks – arī to dienu pārdzīvojumi, kas ir ļoti spilgti, jo tolaik mēs visi dzīvojām ar cēlu ideju par neatkarīgu Latviju. Un arī likumu rakstīšana bija ārkārtīgi interesants process. Visi juristi tolaik bija padomju, īsti ar ko konsultēties nebija. Tad mēs paši meklējām kādu Eiropas valstu likumu paraugus, tulkojām un rakstījām. Tas bija ļoti interesants laiks. Tāpat arī tikšanās aci pret aci ar Margaritu Tečeri Maskavā, kura tolaik mūs, Baltijas valstu pārstāvjus, mātišķi pamācīja, lai ar savām skaļajām prasībām par neatkarību netraucējam dzīvi brīnišķīgajam misteram Gorbačovam. Rietumu pasaule tolaik nesaprata, kas īsti ir Krievija, un nesaprot arī tagad. Bet vienā mirklī es pēkšņi sapratu, ka Augstākā Padome kļūst par tādu kā izkārtni, bet īstos lēmumus pieņem kaut kur citur – klubos, krogos, grupās – un gatavus atnes un piedāvā.

Jūs domājat par ekonomiskajiem grupējumiem, kas deputātiem diktēja savus noteikumus?
– Jā, es domāju, ka tas bija sākums tam visam. Tā tas turpinājās, līdz aizgāja tik tālu, ka prezidentu izraugās Zooloģiskajā dārzā. Man tas viss nav pieņemami, tāpēc es no politikas distancējos.

Pieredze jums tomēr ir. Ja piedāvātu piedalīties vēlēšanās, lai kļūtu par Liepājas deputātu, jūs piekristu?
– Droši vien jā. Un nevis tāpēc, ka man būtu vajadzīgs gods, bet tāpēc, ka, manuprāt, Liepājā ir tāda jocīga situācija – lielā slimnīca ir it kā atrauta no pilsētas. Ne jau ģeogrāfiskā attāluma, bet attieksmes dēļ. Tas ir nepareizi, un es gribētu to mainīt. Es gribu palīdzēt gan slimnīcai, gan arī pilsētai kopumā. Jo uzskatu, ka ļoti daudz ko arī no veselības aprūpes problēmām var atrisināt uz vietas, jo valsts birokrātiskais aparāts ir ļoti smagnējs un tā iekustināšana ir ilgs process. Mēs jau esam runājuši ar Liepājas Universitātes rektoru Oskaru Zīdu par dažāda veida iespējamo sadarbību. Es domāju, ka vēl ciešāka sadarbība varētu veidoties ar Medicīnas koledžu. Un tā ar daudz ko. Pašvaldība tajā visā varētu iesaistīties un palīdzēt, lai pilsētas iedzīvotāji justu mūsu aktivitātes. Turklāt ātrāk vai vēlāk notiks neatliekamās medicīniskās palīdzības koncentrācija vienā vietā rajonā, kā arī pavisam drīz sāksies strīdi par Kurzemes centrālo slimnīcu. Pašlaik ir trīs centri: Ventspilī, kur ir jauna un labi aprīkota slimnīca, tāda pati ir Kuldīgā un Liepājā – ne tik jauna, bet labi aprīkota. Lai risinātu šīs sarunas, arī būs nepieciešama pašvaldības līdzdalība.

Jums ir bijuši interesanti vaļasprieki – esat spēlējis grupā basģitāru, esat bijis dīdžejs poligrāfiķos un vēlāk radio "SWH".
– Bija tāda lieta, un tas viss bija ļoti interesanti. Atceros, kad dibināja "SWH", sākumā tur valdīja liela demokrātija un pulcējās interesanti cilvēki. Piemēram, Ēriks Loks – ar viņu bija ļoti interesanti strādāt kopā. Tur bija anglis Deivids Fokss, bija Ufo ar Fredi, bija Jānis Šipkēvičs un Ainars Mielavs, ar kuriem kopā darbojāmies poligrafiķos. Mana vājība ir 60.–70. gadi mūzikā, un pirmdienas vakaros es spēlēju savu izvēlēto mūziku. Vēlāk mēs ar Paulu Timrotu izspiedām no Zigmara Liepiņa nelielu naudas summu, gājām uz krogiem, paēdām tur pusdienas un intervējām cilvēkus – gan apmeklētājus, gan darbiniekus, kas viņiem šai vietā patīk un kas nepatīk. Vēlāk, pieliekot savu viedokli un apkopojot cilvēku atsauksmes, raidījām to ēterā. Tas bija viens no pirmajiem šāda veida mēģinājumiem vērtēt krogus un ēstuves – tagad to dara daudzi izdevumi. Tāpat arī poligrāfiķos mēs bijām tie, kas diskotēku laikā palaida arī mazus koncertus. Pie mums nāca Ieva Akurātere un citi. Reiz atnāca tāds maza auguma puisītis un teica, ka viņš būs dziedātājs. Mēs smējāmies vēderus saķēruši. Tas bija Imants Vanzovičs.

Un kā tagad ar vaļaspriekiem? Joprojām muzikāla izklaide?
– Nē, nē, tas ir beidzies. Tagad man ir jādomā par sportisko formu un veselību. Liepājā ir brīnišķīga pludmale, kur kilometriem tālu gar jūru var braukt ar velosipēdu. Jūra vispār mani nomierina, tāpēc, ja ir ziepes, es eju staigāt gar jūru.

Starp citu, kā jūs vērtējat sava kursabiedra Valda Zatlera kā Valsts prezidenta aktivitātes?
– Es viņu pietiekami labi pazīstu un nekādā gadījumā nedomāju, ka viņam nav mugurkaula, kā dažbrīd runā. Manā izpratnē viņš ir godavīrs ar savu stāju. Bet 16.septembrī, kad bija Ārstu biedrības jubilejas sapulce, es gaidīju ierodamies arī viņu – viņš arī bija viens no dibinātājiem, jo man bija daži skarbi vārdi sakāmi. Es gribēju parunāt par viņa padomdevējiem. Pirmkārt, es gribēju pajautāt, kas viņam bija darāms tādā sarīkojumā kā "Jaunais vilnis", kurš ir tipiski nelatvisks pasākums un kurā turklāt atļāvās ņirgāties par Latviju. Protams, tādi pasākumi var notikt, tāpat kā var notikt šamaņu salidojums, zulusu virsaišu pulcēšanās un daudz kas cits – kāpēc ne, bet vai tāpēc tur ir jāiet valsts galvam? Un otrs – man patiešām bija sāpīgi redzēt skatu no Gruzijas galvaspilsētas Tbilisi, kur stāv Igaunijas prezidents, ir ieradies Lietuvas prezidents, bet mūsējā nav. Kāpēc? Es domāju, ka mūsu kaimiņvalstu prezidentiem arī laiks ir saplānots tālu uz priekšu, bet ir notikumi, kuri liek visu citu atlikt un darīt ko citu. Ja Gruzijā brauc iekšā ar tankiem, tad mūsu prezidentam tur bija jābūt kopā ar citiem! Diemžēl viņš uz Ārstu biedrības jubilejas sapulci neieradās, jo bija atvaļinājumā un man nebija iespēja viņam to pajautāt. Mums tikai nolasīja prezidenta apsveikumu.

Trīsdesmit gadu medicīnā ir daudz. Ja jums ar šodienas pieredzi vēlreiz būtu jāizvēlas profesija, ko jūs darītu?
– Nešaubīgi izvēlētos to pašu! Redziet, katram cilvēkam dzīvē var uzmākties doma – vai tas, ko es daru, kādam ir vajadzīgs? Ārstiem tādu pārdomu nekad nebūs, jo viņu darbs vienmēr būs vajadzīgs. Tas arī ir viens no argumentiem, ko es teiktu, mudinot jauniešus izvēlēties mediķa profesiju.

Par mūziķa karjeru savulaik nedomājāt?
– Nē, un es to nedarīju tāpēc, ka mans tēvs Konservatorijā bija labi zināms. Es gribēju būt Ivars Krastiņš un iet savu ceļu, nevis būt Valda Krastiņa dēls. Redziet, Stradiņos strādā pietiekami daudz pazīstamu mediķu bērnu un viegli viņiem neklājas, jo viņus vērtē caur vecāku paveikto. Taču mūziku es esmu mācījies, un savulaik pat pie Jura Karlsona ņēmu privātstundas. Un ieguvums man no tiem laikiem ir tas, ka labprāt apmeklēju dažādus koncertus. Liepājā šī iespēja ir. Tāpat kā esmu patīkami pārsteigts par Liepājas teātra labo līmeni, lai gan mans favorītteātris ir Valmieras, jo man ļoti patīk Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles sagatavotās izrādes. Bet no Liepājas izbraukāt uz Valmieru ir sarežģītāk nekā no Rīgas. Tomēr es iesaku – ja jūs gribat redzēt veco labo klasisko latviešu teātri, tad aizbrauciet uz Valmieru!

Un vēl pastāstiet, kā jūtas vīrietis, kļūstot par vectētiņu?
– Labi, ļoti labi! Man gan ir bijis kolēģis, kam to pieņemt bija ļoti grūti, jo viņš pats vēl jutās liels un varens. Bet man nav nekādu problēmu un nevaru arī teikt, ka kaut kas būtu īpaši mainījies. Bet, ja runājam par gadiem, tad, protams, tiem ejot, skatījums uz daudz ko mainās – uz lietām, uz sievietēm un citu.