Kurzemes Vārds

15:58 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēsture

Septiņdesmitie gadi

Septiņdesmitie gadi aizritēja, līksmai pacilātībai mijoties ar nomāktību. Par godu tam vai citam notikumam sporta arēnās dimdēja krāšņi uzvedumi un vai katru svētdienu kādas profesijas pārstāvjiem bija svētku diena, kad pa labi un pa kreisi piešķīra apbalvojumus. Taču par dzīves normu kļuva blata sistēma, rindas pie veikaliem stiepās arvien garākas un pievakarēs mašīnu straumes ripoja uz Klaipēdu un Palangu pēc gaļas un desām. Liepājai piešķīra Oktobra revolūcijas ordeni, bet mūzikas festivālu "Liepājas dzintars" apklusināja drīz pēc tā kulminācijas.

Ja nu tomēr jāizvēlas norisi, kas septiņdesmitajos gados lika Liepājas vārdam skanēt visskaļāk, tad tas bija process, kura dēļ pilsētu dēvēja par kadru kalvi un tramplīnu augstākam lēcienam. Veroties no šodienas skatpunkta, tas ir pretrunīgs process, jo pa karjeras kāpnēm visaugstāk kāpa funkcionāri, un tomēr tajos laikos tam bija liela nozīme.

Liepājas mafija Rīgā
Andžils Remess

Septiņdesmitie gadi nebūt nav vienīgā desmitgade, kad izpaudās tas, par ko liepājnieki sūkstījās, taču ar ko reizē arī lepojās. Sūkstījās tāpēc, ka pilsēta zaudē vērtīgus cilvēkus, bet lepojās, ka tādus cilvēkus Latvijai ir dāvājusi tieši Liepāja. Mūsu pilsēta bija gan kadru kalve, kur savu nozaru līderi izauga, gan tramplīns, kur rūdījās. Lai pārbaudītu perspektīvo darbinieku prasmi, viņus sūtīja strādāt uz Liepāju. Ja Liepājas pārbaudi tie izturēja, tā bija garantija, ka cilvēks ir piemērots augstākam amatam un mērķiem.

Atkārtoju – tas viss bija noticis arī gan pirms tam, gan pēc tam, it sevišķi teātra pasaulē un preses nozarē. Liepājas teātra skatuve bija atspēriena punkts ceļā uz atzīšanu visas Latvijas mērogā desmitiem dižu režisoru un aktieru, arī Nikolajam Mūrniekam, Antai Klintij, Ēvaldam Valteram, Teodoram Lācim, Oļģertam Kroderam. No redakcijas namiņa Pasta ielā uz Latvijas lielāko laikrakstu redaktoru kabinetiem bija devušies Pēteris Pizāns un Pēteris Bauģis, republikas iecienītāko ilustrēto žurnālu "Zvaigzne" jaunā kvalitātē pacēla Rafaels Blūms un par atbildīgo sekretāru tajā strādāja Gunārs Biezis, jaunizveidoto žurnālu "Lauku Dzīve" pirmajam vadīt uzticēja Viktoram Zariņam, par Latvijas lielākās grāmatu izdevniecības "Liesma" direktoru iecēla Kārli Skruzi, par visā pasaulē pazīstamās parfimērijas firmas "Dzintars" direktoru kļuva Iļja Gerčikovs, par Latvijas ceļu būves vadītāju – Olafs Kronlaks, par Latvijas valsts televīzijas un radio centra direktoru – Inārs Jēkabsons.

Savas pozīcijas Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētāja postenī jau bija nostiprinājis Rihards Elsbergs, kas desmit gadu bija stāvējis arī pie Liepājas sporta dzīves stūres. Viņa Rīgas laikā jau pilnā sparā turpinājās TTT basketbola komandas zelta ēra, sākās Rīgas "Dinamo" hokeja komandas popularitātes ceļš, Latvija kļuva par celmlauzi PSRS mērogā kamaniņu sportā un bobslejā, un republikas sporta ministram uzticēja vadītāja pienākumus PSRS izlases komandās dažādos sporta veidos olimpiskajās spēlēs.

Liepājnieku un Liepājas skarto aizplūšana uz Rīgu turpinājās arī pēc tam. Galvaspilsētas teātrus papildināja Indra Briķe un Juris Bartkevičs, Latvijas mēroga laikrakstus un žurnālus vadīja Monika Zīle un Ēriks Hānbergs, izdevniecību "Avots" – Jānis Bluka, Rīgas kinostudijas scenāriju daļu – Egons Līvs, par radio "SWH" prezidentu kļuva Zigmars Liepiņš, bērnu preses izdevumu redaktoru – Māris Rungulis, akciju sabiedrības "Santa" prezidenti – Santa Dandzberga–Anča, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu – Jānis Vanags, sabiedrības "Turība" prezidentu – Ivars Strautiņš, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju – Andris Jaunsleinis, ministriem – Teodors Eniņš, Mārtiņš Roze, Mareks Segliņš, Latvijas Futbola federācijas ģenerālsekretāru – Jānis Mežeckis. Un kur tad vēl Jānis Peters – Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētājs, Atmodas procesa modinātājs, Latvijas pirmais vēstnieks Maskavā, kad tur izšķīrās Latvijas liktenis. Kādreiz bija staipījis dekorācijas uz Liepājas teātra skatuves, bikli nesis savus dzejoļus uz redakciju un juties gandarīts, ka laikrakstā var rakstīt par cukurbiešu novākšanu un kukurūzas sēšanu kvadrātligzdās, tagad Peters palīdzēja Latviju virzīt pretī neatkarībai.

Taču tieši septiņdesmitajos gados bijušo liepājnieku desants Rīgā kļuva tik iespaidīgs, ka citiem ierunājās melna skaudība un parādījās amizantais jēdziens – Liepājas mafija. Kura augsta kabineta durvis Rīgā vēra, visur priekšā bija liepājnieki. Bet varbūt arī tāpēc septiņdesmitajos gados šī Liepājas pārstāvniecība galvaspilsētā bija tik izteiksmīga, ka tolaik valdīja dzelžains princips: ja aicina uz Rīgu, tad nedrīkst atteikties. Atteikšanos uzskatīja par sliktu toni un uz tādiem turpmāk skatījās greizi. Ja arī cilvēks pats tiecās uz saulaino tāli, tad bija jāizmanto pirmais uzaicinājums, jo otrais varēja vairs nebūt. Un, jo vairāk Rīga bija iesūkusi kādreizējos liepājniekus, jo biežāk uzaicinājumus saņēma esošie liepājnieki.

Rīgā pat bija izveidojies Liepājas skarto sava veida klubs, kurā šie ļaudis tikās un atmiņās pārcilāja vecos Liepājas laikus. Taču gadījās arī tā, ka tie cilvēki, kuri Liepājā bija darbojušies vienā nozarē un tikušies vai ik dienas, Rīgā jau vairākus gadus dzīvoja vienā mājā, bet sastapās tikai tad, kad abi bija ieradušies Liepājā. Pieraduši pie Liepājas omulības un atraisītības, Rīgā bijušie liepājnieki atsvešinājās.

Septiņdesmitajos gados ceļā uz tiem laikiem ļoti augstām virsotnēm bija Egils Ozols un Jānis Vagris. Pirmajam nomainot otro kompartijas Liepājas komitejas līdera krēslā, viņi astoņdesmito gadu vidū sastapās vispirms Latvijas Augstākajā Padomē, kur Vagris bija priekšsēdētājs, bet Ozols – priekšsēdētāja vietnieks, un pēc tam lielvalsts svarīgos posteņos Maskavā. Vagris – PSRS Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja vietnieks, Ozols – PSRS Tautas kontroles komitejas priekšsēdētājs.

Nozīmīgāka loma Latvijas dzīvē bija Vagrim. Jo viņš vadīja Latvijas komunistisko partiju astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Šajā sarežģītajā un dramatiskajā laikā, kad Latvija lauzās laukā no PSRS, arī no Vagra bija atkarīgs, vai izdosies izkļūt sveikā, vai arī līs asinis. Jo impērijas spēku pārstāvji nemitīgi atgādināja Vagrim, ka Ādažos taču stāv PSRS karaspēka tanki. Bet tie tur arī palika stāvot. Var tikai piekrist uzskatam, ka Vagra loma vēl nav pienācīgi izvērtēta un viņš palicis atmiņā galvenokārt ar neveiklo uzrunu Tautas frontes dibināšanai veltītajā mītiņā Mežaparkā, sakot, ka Latvijas tautai neko ļaunu nav darījis. Bet tieši Vagra līdzsvarotība, miers, prasme izbalansēt tolaik izšķīra ļoti daudz.

Taču no Liepājā rūdījumu guvušajiem visaugstāk septiņdesmitajos gados atradās Voldemārs Lejiņš un Jurijs Rubenis. Lejiņš piecdesmito gadu vidū bija strādājis par Liepājas Izpildu komitejas priekšsēdētāju un ticis līdz PSRS pārtikas rūpniecības ministram un PSKP CK loceklim, bet Rubenis sešdesmito gadu sākumā vadījis kompartijas Liepājas komiteju un kļuvis par Latvijas Ministru Padomes priekšsēdētāju.

Vai augstos amatos nokļuvušajiem kādreizējiem liepājniekiem bija kāda loma pilsētas dzīvē vēlāk? Droši vien bija gan, jo valdīja taču blata sistēma, un būtu dīvaini, ja netiktu izmantota lieliskā iespēja, ka tur, augšā, ir savi cilvēki. Tikai šķiet, jo cilvēks augstāk bija ticis, jo savai bijušajai pilsētai bija vēlīgāks.

Septiņdesmito gadu sākumā Liepāja draudēja palikt bez futbola. Tiesa, Latvijas meistarsacīkstēs liepājnieki būtu spēlējuši šā vai tā, taču, kas bija tās pret tik pierastajām un prestižajām PSRS meistarsacīkstēm. Bet Padomju Savienības futbolā notika reorganizācija, 2.līgas komandu skaitu samazināja, un šajā turnīrā Liepājai vieta vairs neatradās.

Liepājnieki nosprieda, ka jādodas uz Maskavu, uz PSRS Futbola federāciju. Delegācija bija neliela – Izpildkomitejas pārstāvis, sporta vadītāju pārstāvis un futbola komandas apsaimniekotāju pārstāvis, taču ar smagiem nesamiem. Sarunā ar futbola vadītājiem zuši, laši un balzāms nelīdzēja. Tad radās doma – iet pie Lejiņa. Un liepājniekiem savs vedums PSRS ministra galdā nebija jāceļ. Ministrs cēla pats, šo tikšanos ievadot ar rīkojumu savai sekretārei: "Šie cilvēki atbraukuši no zvejnieku pilsētas, nes lielās glāzes!"

Nākamajā dienā Futbola federācijā Liepājas delegācijas priekšā vērās visas durvis, jo zvanījis taču bija PSKP CK loceklis. Tā PSRS mēroga futbols Liepājā palika tikmēr, kamēr bija pati PSRS.