Kurzemes Vārds

06:56 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vai Liepājas teātra direktors Ivars Lūsis atstās savu amatu?

Indra Imbovica

Liepājas teātrim tuvāk stāvošās sabiedrības daļā vēja ātrumā izplatījās valodas, ka direktors Ivars Lūsis esot iesniedzis atlūgumu. Pagaidām tas neesot pieņemts.

Aktieris un režisors Lūsis direktora amatā stājās 2006.gada 18.septembrī, Liepājas teātrim sarežģītā laikā, kad kārtējo reizi bija aizgājis kārtējais direktors un kad teātris gatavojās atzīmēt Liepājas latviešu teātra simtgadi. Darbu viņš sāka ar lielu entuziasmu, iecerēm un cerībām un divu gadu laikā paveicis daudz laba. Kas noticis?

Pirms nedēļas, kad direktors jau bija spēris šo soli, Rīgā notika Liepājas teātra padomes kārtējā sēdē, lai pārrunātu šī pašvaldības uzņēmuma finanšu plūsmu šā gada astoņos mēnešos, izmaiņas personālijās, štatā, savukārt Ivars Lūsis iepazīstināja ar teātra repertuāru un plāniem sezonas otrajā pusē. Padome, protams, uzklausīja arī paša Lūša skaidrojumu, kāpēc viņš vēlas aiziet no direktora amata.

Jāatgādina, ka Liepājas teātra padomē ir trīs cilvēki: priekšsēdētājs ir Juris Jirgens, jurists un Liepājas pašvaldības iestādes "Kultūras pārvalde" vadītājas vietnieks, Dace Vilsone – Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas ieviešanas departamenta direktore un Leonarda Ķestere – starptautisku pieredzi bagāta profesionāle kultūras mārketingā un menedžmentā.

Pietrūka spēcīgas komandas

Juri Jirgenu Liepājā sagaidīju ar jautājumu: – Kā padome vērtēja padarīto un reaģēja uz Ivara Lūša negaidīto rīcību?

– Jā, Ivars Lūsis izteica vēlēšanos atteikties no direktora pienākumiem, sākot no jaunā budžeta gada, proti, ar 2009.gadu, un nodoties tikai režijai un aktierdarbam. Protams, padomei saprotamāks un pieņemamāks šis lūgums būtu tad, ja tas nenāktu teātra sezonas vidū. Mums žēl, ka šis fakts izgāja ārpus teātra, radot nevajadzīgas baumas un satraukumu. Uzskatām, ka vispirms to tomēr vajadzēja izrunāt padomē un Kultūras pārvaldē un tikai tad, kad pieņemts konkrēts lēmums, darīt to zināmu sabiedrībai. Kaut vai tādēļ, ka parasti par kultūru visiem ir viedoklis.

Kā direktors argumentēja savu lēmumu?
– Ivars Lūsis padomes sēdē ļoti godprātīgi pateica, ka viņš nolēmis pievērsties mākslinieciskajai, radošajai darbībai, un izteica lūgumu meklēt citu teātra direktoru. Padome uz to reaģēja ar sapratni. Tomēr mans jautājums bija, kas noticis laikposmā, kad beidzās sezona? Ja zināmu laiku esmu bijis direktors, tad zinu, kāda ir šī darba garoza, zinu, kas man izdodas un kas neizdodas, es zinu arī teātra sezonālo darba ciklu. Tātad direktors nāk ar šādu lūgumu sezonas sākumā, kas pārsteidz visvairāk. Es saprotu, ka katrs ir tikai cilvēks un var nogurt, nonākt pie noteikta secinājuma. Lūsis to ir izdarījis. Bet ir arī pienākumi pret teātri, pret tā kolektīvu. Acīm redzami šeit daudz kas ir summējies. Ir daudzas lietas, kuras Ivars ir ļoti labi izdarījis. Piemēram, teātra zāle pēc ilgāka laika var būt pilna. Viņš apliecinājis, ka ir labs, veiksmīgs režisors un arī aktieris. Varbūt tādējādi mazāk laika palika direktora pienākumiem.

Arī Leldi Vīksnu lūdzu izteikt savu viedokli:

Kā vērtējat direktora Ivara Lūša divos gados paveikto?
– Nevaru noliegt, ka Ivars Lūsis ir panācis, ka teātrī uz labo pusi mainījusies gaisotne. Domstarpības pastāv jebkurā teātrī un radošā kolektīvā, jo katrs tur ir personība. Ivaram ir izveidojusies laba saikne ar jauno aktierkursu, kas studē Klaipēdā. Tā ka visas lietas lielākoties virzās pozitīvi. Viņš ir apliecinājis, ka ir labs režisors un aktieris, ko pierāda vairāku iestudējumu un aktieru izvirzīšana nominācijās Latvijas teātru gada notikumā "Spēlmaņu nakts". Piesakoties uz Liepājas teātra direktora amatu, Ivars Lūsis varbūt pārvērtēja sevi tajā ziņā, ka spēs simtprocentīgi nodoties direktora pienākumiem un nolikt pie malas radošo darbu. Redzams, ka šī mākslinieciskā puse ņēmusi virsroku un viņš vēlas pievērsties tikai radošajam darbam. Mākslinieks pēc savas būtības ir vienpatnis. Tas redzams arī līdzšinējā Ivara darbībā. Manuprāt, viņš nav tā īsti izveidojis spēcīgu komandu, visu cenšas izdarīt pats. Ja būtu spēcīga profesionāļu komanda, tad varētu arī uz kādu laiku pievērsties radošajam darbam, jo komanda strādātu kā ieeļļots mehānisms.

Tātad klupšanas akmens ir tas, ka nav īsti profesionāla administratīva komanda?
– Teātra saimniecība ir sarežģīts organisms, finanšu plūsma – komplicēta, un tam faktiski jāvelta visi spēki. Ivaram, kā māksliniekam pēc būtības, šī nemitīgā cīņa par budžetu, par ugunsdrošības sistēmām, par cauriem jumtiem un tā tālāk un tā tālāk plus arī mākslinieciskā – repertuārs, jauniestudējumi, darbs ar jauno kursu. Uzdevumu ir ļoti daudz – jāturpina darbs ar Mazo zāli, ar jauno aktierkursu, kas jau pēc diviem gadiem nāk atpakaļ un mēs ļoti gaidām šo jauno, talantīgo papildinājumu, jo ar viņiem saistās teātra cerība un vīzija. Vienam cilvēkam tas ir par daudz, nevienam tas nebūtu viegli. Mūsu kompetence ir tikai ieteikt, vērst uzmanību uz nepilnībām, bet personālu izvēlas un komandu veido teātra valdes priekšsēdētājs jeb direktors. Es neko nevaru un negribu Ivaram pārmest, jā, labāk būtu, ja viņš šo savu lēmumu pateiktu sezonas beigās, tas būtu korektāk. Bet Ivars ir izdarījis izvēli, un tā ir jārespektē. Mūsu uzdevums ir meklēt citu direktoru.

Juris Jirgens piebilst:Lelde pareizi teica par komandu. Es Ivaram teicu, ka katrs cilvēks kādā jomā jūtas spēcīgāks, kas nozīmē, ka tas darbs ir viņa sirdij tuvāks, tas patīk. Un tomēr ir lietas, kuras es nepārzinu tik labi, un tās man arī ne sevišķi patīk. Ja esmu direktors, tad es tajās jomās, kuras tik labi nepārzinu, uzaicinu augstas klases profesionāli. Jā, tas ir dārgi, bet būs rezultāts. Redziet, 21.gadsimtā runājot par mārketinga lietām, nepietiek tikai ar gribēšanu strādāt, tā ir profesija, kas prasa arī mūsdienām atbilstošu izglītību. Šodienas apstākļos Latvijā visapkārt ir spēcīgi mārketinga speciālisti, tad nav iespējams teātru starpā konkurēt tikai ar labo gribu. Pie tāda secinājuma nonāca un tā to darījuši arī Rīgas lielie teātri. Valdes priekšsēdētāja kompetencē ir veidot struktūru, lai tā saskaņoti strādātu. Ja Ivars būtu šādu modeli izveidojis, viņam atliktu laika iestudēt veiksmīgas izrādes un kā aktierim spēlēt lomas.

L.Vīksna: – Nevajag no mušas izpūst ziloni. Virzība ir nosprausta pareizi, uz ko teātris arī iet. No tā, ka, iespējams, mainīsies direktors, nekas nesabruks. Teātrī galvenais ir māksla. Teātris radoši ir atkopies, režisori piesaistīti, aktieri ar prieku strādā. Ideālais variants ir mākslinieciskais vadītājs, bet tas nozīmē tikai to, ka ir jāsakārto lietas, ko sauc par menedžmentu. Ir nepieciešams arī visas lietas izrunāt kolektīvā, vismaz to informēt, lai nebūtu vietas baumām.

J.Jirgens: Mēs nonākam pie tā paša secinājuma, pie kā padome: Liepājas teātrī viss notiek. Ir labi jauniestudējumi, ir apstiprināts interesants repertuārs, jau pierodam pie tā, ka liepājnieki katru gadu tiek izvirzīti vairākām nominācijām. Bet mēs izrunājām lietas, par kurām bija signāli par tīri administratīvo darbu, kas ir jāsakārto.

L.Vīksna: – Skatoties lielās līnijās, nekas nopietns nav noticis, ir tikai ikdienas darba lietas. Tāpēc kopumā varam Ivaram Lūsim teikt paldies par to, ka Latvijā runā par Liepājas teātri, ka vairāki mākslinieki atgriežas, aktierkurss veiksmīgi uzņemts, studē un redzams, ka tas būs talantīgs papildinājums aktieru ansamblim. Ja Ivars ir sapratis, ka viņš kaut kādu posmu savā dzīvē ir nogājis un grib darīt ko citu – tas ir normāli. Vienkārši jāstrādā.

Direktora amats sasaista rokas

Jā, bet ko pats Ivars Lūsis par to visu saka?
Ivars Lūsis
: – Aiziet no direktora amata ir mans lēmums, nevis kādu ārēju faktoru diktēts. Strādājot par direktoru, man kā māksliniekam lielākā vai mazākā mērā ir sasaistītas rokas, esmu pienaglots vienai vietai. Esmu atteicies gan no filmēšanās Rīgā, gan no citiem piedāvātiem interesantiem projektiem. Apzinos, ka es to nespēju apvienot ar direktora pienākumiem. Ja vēlos to darīt godprātīgi, tad īstenībā citam nekam laika neatliek. Es gribu arī kādu izrādi iestudēt.

Atceros, stājoties direktora amatā, jūs neslēpāt, ka nevēlaties pilnīgi atteikties no režijas.
– Jā, jo tad ir jautājums, kāpēc es savu profesiju mācījos divās augstskolās. Es apzināti nācu uz šo direktora vietu, saprotot, ka nekāds cukurs un medus negaida. Ka te sāksies riņķa dancis starp mākslu un naudu. Teātris jau vispār ir specifisks, sarežģīts organisms. Līdz tam es biju vadījis nelielu, bet tomēr uzņēmumu, taču tur bija vienkāršāk, jo atšķirībā no teātra bija neliels mākslas pieskāriens. Teātrī nemitīgi jāmeklē kompromiss starp mākslu un finansiālo nodrošinājumu. Māksla pati par sevi prasa daudz enerģijas un nervu.

Pašvaldība jums pārmet, ka lēmumu aiziet no direktora amata izteicāt sezonas vidū. Kāpēc tā?
– Es saprotu, bet manas doma bija aiziet finanšu gada beigās, kad sastādīts un pieņemts jaunais budžets. Es negribu to atstāt kādam kaklā, jo nākamajām direktoram varētu būt citādākas ieceres. Tādēļ tieši ar 2009.gadu es vēlētos šo amatu atstāt. Ja es tagad piestrādātu, lai atrastu cilvēku, kas varētu pildīt direktora pienākumus, šis būtu īstais laiks un arī mazāk sāpīgs, lai tos pārņemtu. Ieiet teātra specifiskajā saimnieciskajā darbībā nav tik vienkārši, tas prasa laiku.

Padomei bija iebilde, ka īsti neesat spējis izveidot profesionālu komandu, kas arī esot iemesls vienas otras darba jomas buksēšanai. Īpaši marketingā un finansiāli saimnieciskajā darbībā.
– Es uzskatu, ka teātra mārketings tikai tagad ir ieguvis savas darbības aprises un ieiet normālās sliedēs, tur veidojas laba brigāde. Jā, mārketings ir teātra darbības stratēģija, kas atrodas nemitīgā procesā un attīstībā. Bet saimnieciskajā darbībā noteikti ir vajadzīgs tāds palīgs kā finanšu direktors, jo esmu jau izjutis, ko nozīmē vienam pašam pārstāvēt teātri, skriet un kārtot neskaitāmus dokumentus. Tādēļ arī šis tas var paskriet garām nepamanīts. Par to mēs padomes sēdē runājām, ka perspektīvā nepieciešams izveidot šādu štata vietu. Bet, lai algotu vienu labu speciālistu, runa nav par minimālo algu, tas teātrim izmaksās dārgi. Kur ņemt un kas tam dos šo naudu? Es zinu, ka vairākiem Rīgas teātriem ir pat vairāki direktora vietnieki. Liepājas teātris pagaidām par to var tikai sapņot. Esmu pietiekami paškritisks un zinu – šur tur kaut kas nav kārtībā, lai gan ideāli nebūs nekad. Un tomēr nevar noliegt, ka Liepājas teātrim atgriezusies daudzmaz laba slava.

Tas patiešām tā ir, par to arī liepājnieki un paši teātra ļaudis visvairāk priecājas.
– Lūk, to es pieskaitu pie mārketinga labajiem darbiem.

Nu, tas tikpat labi ir arī aktieru un režisoru darbs. Tas ir teātra vadītāju nopelns, šajā gadījumā arī jūsu, jo nevar nepamanīt, nesajust, ka teātrī mainījusies gaisotne, ka tā pamazām atkal kļūst aizvien brīvāka, radošāka.
– Jā, bet iesaistās mārketinga cilvēki, lai mūsu izrādes tiktu parādītas Rīgā, un šoruden tās notika pilnās zālēs. Tāpat rūpes par elastīgu biļešu politiku pašu mājās un tamlīdzīgi. Teātrī atgriezušies vairāki mākslinieki, kas savulaik aizgāja, aizcirzdami durvis. Galu galā es kā direktors arī pārstāvu mārketingu. Tas viss kopumā veido teātra tēlu.

Nenoliedzami, arī tas ir simpātiski, ka jūs tik ļoti aizstāvat savus cilvēkus. Mūsdienās tas nemaz nav raksturīgi, parasti katrs glābj savu ādu, norādot uz citu vainu. Un tomēr ir tik labi aizsākti un turpināti darbi, projekti un – blaukš! – paziņojat, ka vēlaties aiziet. Vai tā nav padošanās bez cīņas, roku nolaišana? Varbūt jūs varētu kļūt par māksliniecisko vadītāju?
– Nē, kā jau teicu, esmu paškritisks un šo lēmumu nepieņēmu pēkšņi. Viens otrs saka, ka es koķetējot. Diezin vai var koķetēt ar labi samaksātu darbu un aiziet faktiski ne uz ko drošu. Es arī nezinu, vai nākamajiem vadītājiem es, tāds Ivars Lūsis, būšu vajadzīgs un ietilpšu to plānos. Es patiešām uz šīm lietām skatos reāli. Runa pašlaik ir par manu atgriešanos mākslā, ne par māksliniecisko vadību. Teātrim tagad ir mākslas padome, kas lemj par repertuāru. Es vēlos darīt to, ko daudzus gadus esmu studējis un kam ir klāt mana sirds, es gribu iestudēt izrādes, kādreiz arī nospēlēt kādu lomu.

Bet kur paliks direktora un režisora Ivara Lūša un komponista, teātra Muzikālās daļas vadītāja Jāņa Lūsēna kopīgi iezīmētā vīzija par Liepājas teātra muzikālo ievirzi? Jūs taču likāties spēcīgs tandēms?
– Kapteiņa maiņa nemainīs kuģa kursu. Tāpēc jau tas neieskries klintī vai neuzsēdīsies sēklī. Vienkārši jāpārņem vadība un jādodas uz priekšu pa nosprausto ceļu. Jā, mēs ar Jāni esam tandēms. Pēc padomes sēdes zvanīju viņam, ilgi runājāmies. Tā varētu notikt, ka Jānis aiziet reizē ar mani. Es neteikšu, ka šis lēmums man bija viegls. Daudz kas ir izdarīts, arī iecerēts. Man ir tāda nabas saites sajūta ar jauno aktierkursu, kuru nedrīkst pārraut. Jūtos atbildīgs par to. Katru nedēļu braucu uz Klaipēdu, lai strādātu ar jauniešiem. Viņi ir Liepājas teātra nākotne – talantīgi, muzikāli, daudzpusīgi, kas pēc diviem gadiem iekļausies ansamblī. Bet līdz ar to no teātra būs jāaiziet dažiem aktieriem tāpēc, ka ir noteikts štata vietu skaits. Man grūti ar šo domu sadzīvot, jo pa lielākai daļai esmu viņu laikabiedrs, vienaudzis un kopā daudz pārdzīvots. Jau tagad ar štata samazināšanu noņemos.

Tad jau vienīgā izeja ir kļūt par brīvmākslinieku.
– Kāpēc ne, tur es sevi redzu. Piedāvājumi ir. Visam citam klāt man padomā arī kādu savu lugu iestudēt.

Vai tad Ivars Lūsis raksta arī lugas?!
– Jā, ar to jau labu laiku nodarbojos. Tas mani ļoti interesē un saista.

Jā, to varēja iedomāties, jo ne vienreiz vien esat iestudējumiem veidojis dramatizējumus. Arī tagad Astridas Lindgrēnas grāmatai par Brālīti un Karlsonu, kas lido uz jumta. Jā, kāpēc tika atlikta šī iestudējuma pirmizrāde?
– Tāpēc, ka aizkavējusies autortiesību iegūšanas lieta. Bet esam nodibinājuši kontaktus ar rakstnieces mazmeitu, un viņa jau apsolījusi nākt mums pretī, tā ka mēneša laikā viss būs nokārtots.

Tātad viss notiek un turpinās.
– Jāstrādā jebkurā gadījumā.