Kurzemes Vārds

20:44 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Satikšanās literatūrā

Es nevaru nerakstīt!
Daina Meistere

Viņus nevar nepamanīt. Slaida, trausla, gaišmataina sieviete un puisis melniem, sprogainiem matiem, kuram patīk tērpties tumšā apģērbā – tādi viņi piedalās dažādos literātu un literārajos sarīkojumos. Zinātāji iepazīstināja: mamma – Daiga Kadeģe, kura vada Liepājas rajona Radošo apvienību, un viņas dēls Jānis Mackus – jaunais dzejnieks, Grobiņas ģimnāzijas 12.klases skolnieks.

"Kurzemes Vārds" aicināja mammu un dēlu uz sarunu par literatūru, radošo procesu mijiedarbību, kas norisinās vienā ģimenē.

Kā pie jums atnāca mūza, kā sākāt rakstīt?
Daiga Kadeģe
: – Savu pirmo dzejoli uzrakstīju, kad mācījos trešajā klasē. Pēc tam bija neliels pārtraukums, bet, pateicoties Vērgales pamatskolas skolotājai Inesei Reņķei, atsāku rakstīt. Jo skolotāja prata pamanīt un novērtēt skolniecē radošo dzirksti. Grobiņas vidusskolā man savukārt daudz ko iemācīja skolotāja Mirdza Gūža. Viņa mūs sauca par saviem bērniem, gājām pie viņas, rakstījām dzejoļus, viņa izvērtēja uzrakstīto. Skolotāja centās panākt, lai mūsu darbi ieraudzītu dienas gaismu. Un tos publicēja gan skolas, gan vietējā laikrakstā, tos sūtījām uz tā laika jauniešu žurnāliem. Piedalījos jaunrades nometnē "Aicinājums". Pēc vidusskolas beigšanas bija posms, kad šķita, ka manus dzejoļus nevienam nevajag. Jo bija laiks, kad slavēja tos autorus, kuri rakstīja propagandistisku dzeju. Lai gan, ja dzejošana ir cilvēkā, tad nevar nerakstīt.
Jānis Mackus: – Domraksti un tādas lietas man padevās jau no mazajām klasēm. Sestajā klasē mums bija jāraksta veltījums māmiņai. Tas bija mans pirmais dzejolis, kas visiem iepatikās.
D.K.: – Man arī, es apraudājos, to izlasot!
J.M.: – Jā, un pēc tam skolotājas no Vērgales pamatskolas sāka mani bikstīt un mudināt, lai turpinu rakstīt.

Kāpēc jums rodas nepieciešamība izteikt sevi dzejā?
D.K.
: – Tā nav mana izvēle, to vienkārši nevar nedarīt. Un grūti ir nevis rakstīt, bet tad, kad nevari to darīt. Tad jūtu, ka ir smagi nevis no tā, ka esmu steigā, bet no tā, ka nevaru uzrakstīt tās izjūtas, kas ir manī, ka tās nevar kondensēties uz āru. Tas nav gribēšu – rakstīšu, negribēšu – nerakstīšu.
J.M.: – Tā ir balstiņa, kas skan manā galvā. Vienkārši kaut ko ieraugu, izjūtu, un, ja reiz man galvā šīs rindiņas skan, tad kāpēc lai es tās nepierakstītu.

Tuvāks jums abiem ir dzejas formas izteiksmes veids. Vai jums ir svarīgi, ka darbi ieraudzījuši dienas gaismu?
D.K.
: – Kādreiz esmu rakstījusi arī miniatūras. Tās ir publicētas. Jā, mani darbi bijuši publicēti rajona un pilsētas radošo cilvēku izveidotos kopkrājumos un almanahos, piemēram, "Krizdoļu ķocis", "Sirdsdomas", rajona laikrakstā, izdevumā "Helikons".
J.M.: – Mani darbi bijuši Vērgales pamatskolas skolēnu dzejas krājumā. Arī laikrakstos, "Helikonā".

Vai ir kāds noteikts laiks, kad rakstāt – gadalaiks, diennakts stunda?
D.K.
: – Gadalaiks tas noteikti nav. Tam nav nekādas nozīmes. Tas vairāk ir atkarīgs no izjūtām. Vislabprātāk es rakstu četros no rīta. Pamostos ar dzejoļa rindu galvā, un tā ir jāpieraksta, lai nepagaistu. Atšķirībā no Jāņa, kas var staigāt ar dzejas rindām galvā nedēļām. Un vēl varu labi rakstīt, kad braucu maršruta autobusā. Uz biļetēm. Reiz kontroliere, kura pārbaudot gribēja saplēst talonu, ieskatījās tajā un sacīja: "Jums te kaut kas ir uzrakstīts!" "Dzejolis!" es atbildēju. Viņa nesaplēsa, saprata.
J.M.: – Es arī labāk rakstu naktīs, vēlos vakaros. Tad ir brīvs laiks, tad atnāk dzejas mūza. Dzejoli es sāku veidot jau ātrāk, galvā.

Par ko jūs rakstāt?
D.K.
: – Jāsaka, ne par ko citu kā vienīgi par mīlestību. Un vēl manā dzejā ir cilvēku savstarpējās attiecības visā to plašajā gammā.
J.M.: – Man nav tikai un vienīgi mīlestība. Tas vairāk vai mazāk ir manu izjūtu un piedzīvoto sajūtu apraksts. Asociācijas, kas rodas manī.

Kāda nozīme ir tam, ka esat viena ģimene? Vai Jānis sāka rakstīt mammas ietekmē?
J.M.
: – Pašam šķiet, ka nē. Es mammas darbus iepriekš nemaz tā nelasīju. Vēlāk – jā, kad jau rakstīju, tad sāku prasīt mammai padomu. Un mamma mani sāka vest sev līdzi uz dzejas sarīkojumiem, uz tikšanos reizēm. Tad varēju mācīties no citiem, kas raksta.
D.K.: – Man tas sagādā lielu prieku, ka Jānis dzejo. Līdz ar to mums daudz kas kopīgs, tas rada sava veida dvēseles saskaņu. Mums ir citādākas sarunas. Ir vieglāk viņu saprast, izlasot Jāņa darbus, tur jau tās noskaņas ir iekšā. Man ir vēl divi dēli – Austris ir gadu jaunāks par Jāni, un jūtu, ka arī viņš pamazām sāk pievērsties rakstīšanai, lai gan sākumā, pusaudža gados, negribēja to atklāt un rādīt. Viņš sāk pievērsties radošajai videi. Jaunākajam dēlam Gintam ir pieci gadi. Man ir svarīgi jauniešus, ne tikai manus bērnus, iesaistīt kultūras pasaulē, lai viņi pārliecinātos, ka pats vari radīt ko skaistu un padarīt labāku apkārtējo vidi.
J.M.: – Atspērienam ir ļoti svarīgs mammas padoms.
D.K.: – Bet man savukārt palīdz viņa jaunais skatiens uz dzīvi un norisēm. Viens otru tagad varam papildināt. Ieteikt kādu domu. Pieņemt to vai nepieņemt – tas paliek paša ziņā.

Kā mamma redz savu dēlu mūsdienu literatūras kontekstā?
D.K.
: – Patiesībā man šķiet, ka viņš ir viens no talantīgajiem jaunajiem autoriem mūsu pusē. Ja viņu nenomāks slinkums, ja viņš vēlēsies neapstāties savās radošajās izpausmēs un būs gatavs sevi garīgi izglītot, tad būs dzejnieks.

Un kā jūs, Jāni, domājat veidot savu tālāko radošo nākotni?
J.M.: – Man jau tagad dzeja nešķiet hobijs, kā brīvā laika piepildījums, man jau tagad tas ir dzīvesveids. Jebkurā gadījumā tuvākajā laikā negrasos no tās atteikties. Un, ja vajadzēs, es daudzas lietas esmu gatavs pakārtot dzejošanai.

Daiga Kadeģe

* * *
Tādu tu mani satiki vējā
un jūrā plīvojošiem
matiem un lakatu
stūriem.
Tāda es tev reiz
patiku
plīvojošiem matiem un
lakatu stūriem.
Basām kājām pa kailu zemi.
Ar sikspārni dvēselē.
Visa pasaule mazliet smaržoja
pēc govs siltā,
rasainā purna.
Tā ir tā
īstā būtība.
Nevis manos
gurnos.

* * *
Es rakstu grāmatu par tevi
uz autobusu un
tramvaja taloniem.
Es katru dienu rakstu.
Tad iekāpj kontrolieris
un prasa,
lai uzrādu biļeti savu.
Bet es nevaru pieļaut,
ka saplēš tavu dzīvi.
Es maksāju sodu.

* * *
Iesākumā bija lietus,
pēc tam glāsts
kā tauriņš
uz pleca.
Nav svarīgi,
cik pasaule veca –
lietus nepārstās līt.
Un man tevi
un tev mani
vajadzēs sasildīt.

Jānis Mackus

* * *
Šodien spīd saule
Šodien spīd saule
Un šodien atkal spīd saule
Un atkal spīd saule
Šodien līst
Un rīt līs
Un aizparīt arī līs
Un visu nedēļu līs
Un mēnesi līs
Un gadu..
Varbūt,
Līs
Manī

Vējš pūš katru dienu,
Tā tas vienkārši ir,
Tā tam ir jābūt,
Tā tas arī būs,
Manī,
Varbūt,
Kas zin.

* * *
Tava maģija slēpjas tevī
Kā asinsbalss ikvienā no mums
Un laužas ārā
Kā gaiss no pārpūsta balona,
Tikai nesprāgsti,
Tas nebūtu labi.

* * *
Tu raudi...
Tava melnā asara
Kā kaķis
Skraida un spēlējas
Tavas smalkās sejas
Smalkajās aprisēs.
Man uz pieres uzrakstīts mīnus,
Tādēļ izliekos neredzams
Kā sarkans klauns
Uz rožu fona.