Kurzemes Vārds

10:50 Svētdiena, 22. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Lai akls cilvēks gribētu nākt ārā no mājām
Māris Ceirulis, Liepājas Neredzīgo biedrības vadītājs

Jau esam pieraduši, ka oktobra vidū atzīmē Baltā spieķa dienu. Tad īpaši akcentējam tās aktualitātes un problēmas, kas ir svarīgas un kas jārisina, lai sabiedrībā labi justos arī cilvēki ar redzes problēmām – gan vājredzīgie, gan pavisam neredzīgie. Diemžēl es nevaru nosaukt precīzi, cik šādu cilvēku mūsu pilsētā ir, jo liela daļa no neredzīgajiem nemaz neiznāk no saviem dzīvokļiem vai to dara tikai kopā ar kādu pavadoni, jo tā ir drošāk. Visbiežāk šie cilvēki arī neiesaistās nekādās biedrības aktivitātēs.

Tomēr mēs cenšamies pēc iespējas vairāk un vairāk cilvēku iesaistīt un apmācīt, lai ļautu viņiem justies pilnvērtīgiem un līdzvērtīgiem visas sabiedrības locekļiem. Taču, lai tas būtu iespējams, arī sabiedrībai – redzīgajiem cilvēkiem – ir jābūt atsaucīgiem.

Baltais spieķis ir pazīšanas zīme, ar kuru akls cilvēks norāda, ka viņš vēlas tikt pāri ielai. Un te gribu uzsvērt tās pārmaiņas, kas notikušas pēdējos desmit gados, kopš šo dienu atzīmējam arī Liepājā. Iesākumā, kad organizējām reidus, lai pārliecinātos, cik daudz autovadītāju atpazīst gājēju ar balto spieķi, rezultātu nebija. To nezināja neviens un neapstājās, lai neredzīgo cilvēku palaistu pāri ielai. Bet ar katru gadu rezultāti ir aizvien labāki.

Un tomēr esmu dzirdējis daudzus autovadītājus sakām: bet ikdienā šo cilvēku uz ielas nav. Jā, nav, jo, kā jau minēju, viņi baidās iet. Tāpēc šis process ir abpusējs. Ja cilvēki sapratīs, ka uz ielas var justies droši, viņu aizvien vairāk tur būs. Tieši tāpēc arī vakar mēs aicinājām uz tikšanos autovadīšanas instruktorus, lai runātu par tām svarīgajām lietām, kas jāiemāca jaunajiem autovadītājiem.

Un tikpat svarīgi arī cilvēkiem uz ielas saprast, kā viņi var palīdzēt aklam cilvēkam. Tā ir ļoti delikāta lieta, tāpēc situācija nav risināma primitīvā līmenī, metoties aklajam klāt, ķerot aiz rokas un mēģinot viņu pārvilkt pāri ielai vai tamlīdzīgi. Ir cilvēki, kas savu problēmu jau tā ļoti pārdzīvo un katru palīdzību uztver ļoti saasināti, turklāt šāda rīcība var šķist agresīva. Tāpēc noteikti vispirms vietā ir jautājums: vai jums vajag palīdzēt?

Tomēr gribu uzsvērt, ka šajos desmit gados vide mūsu pilsētā ir jūtami uzlabojusies, lai redzes invalīdi šeit varētu justies aizvien drošāk. Pirmkārt, ir ierīkoti skaņas luksofori, kas ir palīgs ielas šķērsošanā. Otrkārt, Pilsētas domē un arī citviet uz kāpņu pirmā un pēdējā pakāpiena, kā arī uz stikla durvīm ir dzeltenais marķējums, kas cilvēkiem ar redzes problēmām palīdz orientēties, jo dzeltenā krāsa ir visvieglāk uztveramā. Pēdējais jaunums ir lielie numuri satiksmes autobusiem. Un ieceru mums vēl ir daudz.

Taču gribu uzsvērt kādu ļoti būtisku niansi – gan sabiedrības apmācīšana, kā kontaktēties ar cilvēkiem, kam ir redzes problēmas, gan pašu šo cilvēku apmācīšana, gan arī vides pieejamības uzlabošana būs nebeidzams process, jo sabiedrība mainās un nāk klāt aizvien jauni cilvēki, kam atkal ir vajadzīga palīdzība, tāpat kā tie, kas šo palīdzību var sniegt.