Kurzemes Vārds

11:14 Sestdiena, 23. februāris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Vēsture

Uskoreņije, perestroika, glasnostj*. 80. gadi
Nora Driķe

Aivars Kleins bija Liepājas Vides aizsardzības kluba prezidents. Raimonds Belts – jauniešu apvienības "Tēvzemei un brīvībai" vadītājs. Viņi abi pirms tam un varbūt pat vienlaikus bija arī komjaunieši. Abas jaunās organizācijas izveidojās un to dalībnieki pamodās kādu brīdi pirms Tautas frontes dibināšanas. Kā tas bija, ko viņi darīja un kādi šiem jaunajiem cilvēkiem bija 80.gadi?

Nu ir brīvība – lūdzu, darbojieties!

Aivars Kleins 1981.gadā beidza Liepājas Mākslas vidusskolu, tobrīd 19 gadu vecs. Gadu iepriekš abi ar savu sievu Ingu tuvāk iepazinušies studentu celtnieku vienībā Ziemeļkaukāzā, blakus Čečenijai, Kabardā–Balkārijā. "Tur mēs sapratām padomju impērijas marasmu. Tā drausmīgā izšķērdība. Redzējām bardaku. Strādājām lielā dārzeņu konservu fabrikā. Mums sastāstīja – būs vīnogas, ezeri, kalni. Aizved mūs stepē. Mākslas skolas audzēkņi un institūta studentes šokā. Ja gribēja kāds braukt ātrāk mājās, to draudēja izslēgt no skolas. Strādājām trijās maiņās, izpildījām plānu par 130 un cik tur procentiem – tik labi, ka ar Latviju noslēdza uzreiz gadus trīs līgumu uz priekšu. Bet nakts maiņā vajadzēja iztikt ar divām šķēlītēm maizes un sāļu kazas sieru. Pacietīgi strādājām divus mēnešus, necik arī nenopelnījām. Nopirku tupeles un kāds biju, tāds arī atbraucu," stāsta Aivars Kleins par sevi tajā laikā.

"Esmu īsts padomju produkts. Manas mammas audžuvecāki bija latviešu zemnieki laukos, man stāstīja par represijām un par Ulmaņlaikiem. Bet tas bija abstrakti, viņos bija liels samiernieciskums ar pastāvošo iekārtu, viņi nevarēja iedomāties, ka būs brīva Latvija. Nebiju audzināts disidentiskā garā.

Pēc Mākslas skolas beigšanas strādāju Liepājas tipogrāfijā – gandrīz desmit gadu, līdz Atmodai. Par laimi, tas bija latvisks kolektīvs. Bet ļoti labi atceros, ka lielākā daļa uzņēmumu Liepājā bija krievvalodīgi. Visi ļoti labi atceramies, tieši valodas jautājumi bija vispirms tie, kuros latvieši bija diskriminēti."

Uz netīrām vietām plakāti

"Biju mākslinieks noformētājs – tas, kurš noformēja ideoloģiskās lietas, tā bija svarīga ikdienas sastāvdaļa. Daudz kur redzēju pretrunas, divkosību un stulbumu. Mums bija tāds iknedēļas reids, kur partijas sekretāre, arodkomitejas priekšnieks, es kopā gājām cauri rūpnīcai un skatījāmies, kur ir atkal kāda tēma kādam uzsaukumam un kur atkal kāda tukša vieta, netīra caurule, ko aizsegt ar plakātiem "Uzlabosim darba ražīgumu" vai tamlīdzīgi. Mēģināju rosināt – varbūt labāk izremontēt tās telpas.

Kad Gorbačovs nāca pie varas, bija tāds gadījums. Tipogrāfijā bija arī būvbrigāde, mums vajadzēja veikt telpu kosmētisko remontu. Un bija ēdnīca, kurā cilvēkus baroja. Kā jau padomju laikā, kafija bija četrkārtējs novārījums. Izremontējam tagad to virtuvi. Večiem saku – taisām humoru. Toreiz jau aģitāciju visur varēja taisīt. Gorbačova slavenākie vārdi, kurus lietoja pat netulkojot, bija kā brends – uskoreņije – paātrinājums, attiecībā uz ekonomiku tas bija, tad glasnostj – atklātums un perestroika – pārbūve. Sociālisma ideja taču vēl palika, vajadzēja dognatj Ameriku, ņe daj bog peregnatj** – citādi ieraudzīs, ka pakaļa plika ir," Aivaram pašam nāk smiekli par veco anekdoti.

"Ēdnīcas sienu krāsojam tādā 1917.gada agresīvā stilā, kā Gustavs Klucis, abstrakti, ekspresīviem laukumiem un līnijām. Strādājām pa nakti, lai ātrāk izdarītu, un tad dubultīgi maksāja. Un neviens netraucēja. Forši varējām saimniekot pa tipogrāfiju, kas bija paaugstinātas uzmanības uzņēmums, kā jau poligrāfijas nozarē. Tādas jēlas krāsas, rozā, gaišzils, stulbi toņi agresīvos ritmos. Un uz savu galvu salieku tos trīs Gorbačova vārdus – latviešu burtiem krievu tekstu. Avīzes lasu un man galva strādā. No rīta bišķi vēlāk atnāku pie darba, pa nakti nostrādājies. Kaut kas notiek, žžžžžžž pa stūriem. Galvenais inženieris, partijas sekretāre, arodbiedrības priekšniecība skatās, nesaprot, kas tas tāds ir. Ņem mani priekšā – kas tev atļāva, kur ir saskaņojums? Es saku, bet kādas jums pretenzijas, tie visi ir aprobēti vārdi, visi tos lieto. Bet nav jau uz lozunga, un kāpēc šķībi, viss grūst? Un kāpēc latviešu burtiem? Un es to sienu dabūju pārkrāsot! Redz, mākslinieks taču ir tāds cilvēks, profesija ir tāda, skatīties un analizēt, izglītojies. Es vairāk pieturos pie analītiskas mākslas. Tas attīstīja manu uztveri."

Rīga jau murdoja

"1987.gadā, kad bija pirmās helsinkiešu demonstrācijas, es vēl neko nesapratu. Mani pamodināja kaut kāda jaunieša saasināta taisnīguma izpratne. Arī varbūt sava veida tieksme izcelties sabiedrībā, apliecināties. Par Atmodu kaut ko sāku apjēgt, jo mācījos Mākslas akadēmijas neklātienē un man bija sesijas Rīgā. Manuprāt, 1988.gada vasarā bija pirmais gājiens Rīgā, varbūt saistīts ar 14.jūniju. Tur bija Ribentropa–Molotova pakts arī pieminēts. Akadēmijā mālējām lozungus, mums bija sesija, un mēs, es arī, tur gājām no Brīvības pieminekļa. Un bija Vides aizsardzības kluba mītiņi pavasarī Arkādijā. Liepājā vēl bija klusums, bet Rīgā jau murdoja. Mēs pa vakariem, pa mācību starplaikiem, aizskrējām uz kluba sapulcēm. Sāku interesēties, kas notiek Liepājā. VAK vadītājs Arvīds Ulme teica – jā, Liepājā vajadzīga atbalsta grupa. Bija tāds cilvēks, Tālis no Liepājas, neatceros uzvārdu, viņš arī teica, ka sāk koordinēties Liepājā. Tad mēs te salasījāmies. Tā bija iniciatīva vēl pirms Tautas frontes: vispirms bija (Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa – N.D.) "Helsinki – 86", tad VAK un jauniešu grupa "Tēvzemei un brīvībai". Bijām kopā – Juris Šulcs, baptistu mācītājs, Juris Rubenis, Tālis, tādi vienkārši cilvēki, kuriem nav ko zaudēt. Un, protams, Modris Zihmanis, vecie cietušie. Vilis Siksna, Maisiņš Uldis, vēl daži."

Taujāts par tā laika izjūtām, Aivars atbild: "Jaunam cilvēkam gribas, lai viņu klausās. Man patika uz skatuves, varbūt būtu gribējis būt dziedātājs. Arī mākslinieki grib apliecināties, popularitāti. Bet bija saasināta izpratne, ka nav taisnīguma. Gāju satraucies, vai būs kādas represijas. Tik daudz cilvēku sanāca kopā, viņi bija ar citādām domām, viņi bija patiesi. Tas vienoja. Pēc tam tas patiesums pazuda, sāka atkal kaut ko neizrunāt. Jebkura lieta, kas bija absurda, to apsprieda. Neiedziļinoties, vai to absurdumu var atcelt, vai ne.

Cīnījās ne tikai par nacionālajām tiesībām, kas saistītas ar valodu, bet arī pret birokrātiju, pret liekajiem darbiniekiem uzņēmumos, arī pret sociālisma neefektivitāti. Interesanti, ka šodien tās latviskās tiesības – valoda, izglītība, pilsoņu tiesības – esam atjaunojuši diezgan lielā mērā, bet veselīgu ekonomiku mēs neesam sasnieguši."

"Censonis"

"Viss bija vienkārši – pacilājoši bijām un draudzīgi tikmēr, kamēr bija kopīgais ienaidnieks. Padomju vara. Tad sākās intrigas, nenovīdība, varaskāre. Sākām pazaudēt cēlumu, un man tas palika pretīgi. Es sapratu – labāk rakt zemi. Tad es sapratu – nu ir brīvība darboties, iniciēties, lūdzu, darbojieties! Bet daudzi to nemācēja, un ne tādā veidā izmantoja to brīvību. Bet es atgāju malā un no 1989.gada esmu uzņēmējdarbībā.

Mēs gribējām kaut ko savu, taisīt kaut ko skaistu, galdniecību. Lai dibinātu kooperatīvu, vajadzēja vismaz trīs cilvēkus. Sagājām cilvēki, kas gribēja darīt. Mani kolēģi no tipogrāfijas, amatnieki. Kādi pieci izveidojām kooperatīvu "Censonis". Mēs gribējām arī savus dzīves apstākļus uzlabot. Bet mēs arī bijām padomju laika cilvēki, un mūsos tāda privātīpašnieciskuma nebija, kāds šodien cilvēkiem ir.

Mītiņos biju uzstājies, biju pazīstams, bija vieglāk nokārtot kaut kādas lietas. Lielais blats vēl bija no svara. Lai "Baltijā" dabūtu kokmateriālus, man uzrakstīja uz dēļu čupas ar krītu "Tautas frontei". Bija patoss, fifīgi.

Vienā no Tautas frontes beidzamām sapulcēm teicu, ka arī pilsētai ir jāsakopjas, tā ir mūsu vide, mūsu Latvija. Kāda tā pilsēta izskatās! Arhitektūras pārvaldē galvenais arhitekts Uldis (Pīlēns – N.D.) teica: ņem tu šito māju – par nākamo "Klints" māju. Bet tik lielu īpašumu privātpersonai nepārdeva. To kooperatīvs "Censonis" nopirka no pilsētas. Tas nosaukums arī bija dots ar veselīgu devu sarkasma. Citi smējās par mums – Antiņš vai muļķis. Mums vajadzēja 1996 rubļu. Bet partneriem "Censonī" arī noplaka iniciatīva. Jo naudas nebija. Bija kaut kas jādara, lai apturētu mājas sabrukšanu. Naudu samaksājām no ģimenes iekrājumiem – tos vēl neesam dabūjuši atpakaļ no pilsētas, kad atdevām māju īpašniekiem amerikāņiem."

Daudzi liepājnieki jau zina, ka Kleinu ģimene māju atjaunoja un izveidoja tajā mākslas galeriju "Klints". Taču viņiem nācās no nama aiziet un atdot to īpašniekiem, kuri dzīvo ārzemēs. Pilsēta bija pārdevusi "Censonim" to, kas pilsētai nepieder.

Aivars: "Kad notika pirmais brīnums ar neatkarību un ar Atmodu, tas bija neticami, un cilvēki domāja, ka tas brīnums būs visu laiku. Ka būs brīnumi ar emigrācijas latviešiem, ar Eiropas Savienību, un citi brīnumi. Mēs visu laiku ticam brīnumiem, un tas sačakarē mūsu domāšanu.

Bet mēs visu ar savām rokām esam paveikuši, un brīnumiem nepaļāvāmies. "Klints" bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Lai to māju paceltu, es gāju pie Kultūras pieminekļu aizsardzības biedrības, uz Teātra darbinieku savienību pie Ģirta Jakovļeva, jo tā ir aktrises Antas Klints dzimtas māja un tajā bija iecerēts muzejs, un uz Tautas fronti, un uz VAK. Visi uz mani skatījās kā uz pajoliņu. Paliku viens. Bija saziedota nauda Vides klubam, es teicu, vajag 70 rubļu, lai papi nopirktu jumtam. Vēl dažas pirmās talkas uztaisījām ar VAK. Bet darbs ievilkās, un palika grūti. Tikai mana sieva zina, kāda man bija emocionālā spriedze, jo apzinājos – uz mani skatās, un man tā māja ir jāpaceļ. Tas bija tāds apliecinājums liepājniekiem. Cik daudz māju nogruva, neviens tās nepacēla.

Mēs bijām jauni cilvēki, priecīgi, ka paēduši, priecājāmies par katru lietu, ko izdarījām. Strādājām ļoti smagi. Galdniecībai pasūtījumu nebija, labi, ka kāda kapeika bija. Bērni mums bija piedzimuši, Inga šuva. Tas palīdzēja mums savilkt galus kopā un ģimeni saturēt."

Vairāk laimīgu mirkļu

"Kopumā man vairāk ir laimīgu mirkļu. Bet tas ir tāpēc, ka man ir pamatvērtība – ģimene. Es neizjūku sīkumos. Man pēc "Klints" atstāšanas daudzi ir teikuši, kā es vēl spējot staigāt mierīgi. Tāpēc, ka manas pamatvērtības nav sagrautas. Paspēju uzcelt šo mazo būdiņu (Aivars norāda uz mājiņu Palangas ielā, ko saviem spēkiem uzbūvējis), man ir mīlestība, man ir bērni, nenomiršu badā, varu gleznot, man ir draugi mākslinieki, ar kuriem prieks satikties. Mums ir ļoti daudz visa kā. Bet man ir ļoti žēl mūsu kopējās sabiedrības. Mūsu sabiedrība pārāk afišējas ar mantu. Tas man sāp. Es apbrīnoju sabiedrības tuvredzību. Un kur paliek tas mūsu nacionālisms tagad," jautā Aivars.

*Paātrinājums, pārbūve, atklātums.
** Panākt Ameriku, Dievs nedod, apsteigt.


Sadevušies elkoņos

Raimonds Belts 1981.gadā bija sešpadsmit gadu vecs puisis, mācījās 31.profesionāli tehniskajā celtniecības vidusskolā. Kad citi vēl tikai baudīja atklātuma eiforiju un līdz sajūsminošajai 1988.gada vasarai, kad par sarkanbaltsarkanā karoga nešanu vairs nesodīja, vēl bija gads, viņš ar brāli Armandu tupēja savā istabā un pārfotografēja garīgi aktīvu cilvēku grupas "Dievs. Patiesība. Tauta" uzsaukumu latviešiem. Stāsta Raimonds.

Bezkrāsains laiks

"Laiks man likās drūms. Nebija brīvības, nebija vārda brīvības. Liepāja izskatījās diezgan nekrāsaina. Mājas nolupušas, ceļi neremontēti, cilvēki nodzērušies. Nodarbojos ar boksu. Tajā laikā citādi nevarēja izdzīvot. Skolā parasti sākās visādi konflikti, bija jāmācās sevi aizstāvēt. Kautiņi parasti bija latviešiem ar krieviem. Ārpusē bija pīpētava, vienā pusē stāvēja tie, otrā pusē latvieši. Un tad gaidīja, kas notiks. Par ieganstu kalpoja ne tāds skatiens vai rupjš vārds no vienas vai otras puses. Tajā laikā puikām tas bija pašsaprotami. Skolu beidzu 1984.gadā. Tad bija dienests varonīgajā padomju armijā, netālu no Mongolijas robežas, ap 300 kilometru no Čitas. Divi gadi. Skaitījos radiolokācijas stacijas remontmeistars. Sākās iesaukumi uz Afganistānu. No mūsu daļas arī aicināja brīvprātīgi pieteikties, bet parasti jau neviens nepieteicās.

1986.gadā biju mājās. Sāku strādāt kokapstrādes kombinātā "Baltija" par kokmateriālu šķirotāju."

"Brīvā Eiropa"

"Klausījāmies radio "Brīvā Eiropa, "Amerikas balsi". Bija Gorbačova perestroika. Mazliet jau varēja brīvāk runāt, darboties. Un tad arī viss sākās. Bija nodibinājusies grupa "Helsinki – 86". Par viņiem uzzinājām no radio. Tika sauktas pat dalībnieku adreses, lai iedrošinātu cilvēkus.

Puišeļa gados man tādas domas galvā virmoja, ka bišķi jāpacīnās par Latvijas neatkarību. Vai nu tevi iesēdinās, vai izraidīs, bet mērķis tāds bija. Bija arī domas par aktīvu rīcību, bet tikai domas. Rīcība sekoja tikai 1987.gadā. Draugi bija ar tādu ievirzi. Un varbūt tās domas no vectēva Ernesta Belta – viņš bija Latvijas neatkarības cīnītājs, brīvprātīgais no Priekules rotas. Es to zināju, viņam arī ordeņi mājās bija – bērni ar tiem spēlējāmies, man liekas, Triju Zvaigžņu ordenis arī bija. Viņš arī klausījās "Amerikas balsi".

1987.gada vasarā bija helsinkiešu demonstrācijas staļinisma upuriem un pret Ribentropa–Molotova paktu. Protams, viņus izgaiņāja. Pūlis stihiski pulcējās. Un Liepājā bija divi pasākumi, pēc kuriem notika gājieni. Viens pēc koncerta "Mēs – Liepājai", kas notika "Daugavas" stadionā, man liekas, Ķempes piemineklim domāts. Tas sākās stihiski. Cilvēki gāja mājās, un tas gājiens izveidojās pie "Kurzemes" uz tramvaja sliedēm. Bet to milicija ātri izklīdināja. Tur jau parādījās viens otrs nacionāls sauklis, cilvēki sauca, man šķiet, "Latvija – latviešiem!", "Latvija, Latvija!". Es domāju, cilvēku 200 varēja būt tajā bariņā. Es toreiz noskatījos no malas. Miliči no visām pusēm uzbruka, uzkrita ar stekiem, aktīvākos arestēja, pārējie izklīda. Iespējams, tur bija arī iereibuši jaunieši.

Nākamais bija pēc diviem mēnešiem, augustā, "Liepājas dzintars". Pēc tā cilvēki gāja pa Rīgas ielu līdz pašai stacijai, arī stihiski. Bija vēl gaiša pievakare. Es arī gāju. Saukļi bija, kas sauca, izkliedzējus tūlīt savāca milicija. Bet tas bija samērā mierīgs pasākums. No stacijas rīdzinieki aizbrauca mājās, pārējie izklīda."

Pirmais 18.novembris

"Tālāk – 1987.gada 18.novembris. Mums jau visu laiku bija tāda domubiedru grupa, draugi, skolasbiedri, klasesbiedri. Satikāmies, apspriedāmies mājās, zaļumos. Bija tā karstā vasara, šķita, kaut ko jēdzīgu vajag darīt. Bet līdz 18.novembrim organizēti nebijām.

Viss balstījās uz baumām. Klīda runas, ka būs ziedu nolikšana, kāds pasākums. Sarkanbaltsarkano karogu nesa pavisam svešs puisis, tā arī nezinu, kurš. Cilvēki pulcējās pie Ziemeļu kapiem, bet netika klāt pie pieminekļa Latvijas atbrīvotājiem, jo abās pusēs bija miliču ķēdes. Kapsēta bija miliču aplenkta. Kalpaka ielai, toreiz – Sarkanarmijas ielai abās pusēs bija kordoni, milicijas ķēdes. Cilvēkus nelaida. Bija atnākuši ar svecītēm, ar puķēm. Varētu būt, ka vairāki simti vai pat tūkstotis. Tikko kāds gribēja ķēdei iziet cauri, tā vienkārši atstūma atpakaļ. Cilvēki kurnēja, ka viņus nelaiž. Domāja, ko darīt. Viens izteica, ka vajag nolikt ziedus pie Zvejnieku pieminekļa. Tad arī stihiski izveidojās gājiens. Līdz dzelzceļa sliedēm tika – bet tālāk aizbraukts priekšā vilciena sastāvs. Sākumā visi palikām tajā pusē, tad sastāvu nobrauca nost, daļa pārgāja pāri sliedēm, bet priekšā jau bija miliču ķēdes. Viena daļa tika uz priekšu, bet atkal tika aizbraukts priekšā vilciens, un gājiens tika sašķelts.

Priekšgals aizgāja līdz Lāčplēša ielai, un tur arī sākās izrēķināšanās. Bija redzams, ka tur piebraukti autobusi, miliču aizvien vairāk. Un tā saucamie desantnieki ar zābaciņiem kājās. Es gāju otrajā rindā, man blakus gāja čalītis ar karogu, apmēram 17 gadu vecs. Karogu viņam izplēsa no rokām, ja nemaldos. Bijām sadevušies visi elkoņos. Bija sasprindzinājums, prieks kaut kur iet. Parādīt savu nostāju. Arī adrenalīns. Dziedājām, man šķiet, "Pūt, vējiņi!", varbūt kāds sauklis tika izsaukts.

Kad miliči un privātā tērptie metās mums virsū, katrs izklīda uz savu pusi. Es ieskrēju, liekas, Lāčplēša ielā, man pieskrēja klāt viens milicis, centās izlauzt rokas, tas viņam neizdevās, tad vēl divi pieskrēja privātā. Izlauza rokas uz muguras, bišķi sasita pa kājām, aizvilka līdz autobusam – iestūma iekšā. Autobuss bija pilns ar tādiem kā es. Prasījām, ko darīs, neko neteica. Priekšā sēdēja milicijas majors. Autobusi sāka kustēties. Mūsu vārdi tika pierakstīti. Un tad ik pa 2–3 km pa pāris cilvēkiem sāka laist ārā. Mani izlaida ārā, ja nemaldos, pie Cukurfabrikas, kopā ar vēl diviem cilvēkiem, vīru un sievu. Trijatā aizgājām atpakaļ uz centru – viss bija noklusis, tikai visapkārt bija daudz miliču.

Tad mēs domājām, ka stihiski vairs šādas akcijas nevar notikt, jāsāk ko organizēt. Gribējām iestāties grupā "Helsinki – 86", kopā ar Normundu Kraftu, brāli Armandu un Guntaru Stinku sazinājāmies ar Linardu Grantiņu. Viņš sākumā raudzījās uz mums ar neuzticību. Viņš ieteica darboties atsevišķi jauniešiem, jo "Helsinki – 86" tika stipri čekas uzraudzīti.

Lapiņas pastkastītēs

Bet sākumā darbojāmies citā pagrīdes grupā, starp novembri un janvāri – "Dievs. Patiesība. Tauta". Es pat nezinu, kas tur bija. Mēs bijām trīs – es, Armands, Normunds. Tad izplatījām šādas lapiņas, nelegāli metām pastkastītēs. Ar fotopalielinātāju palielināju un pavairoju, kādus 2–3 tūkstošus uztaisīju. Pirkām papīru, griezām, sēdējām pa nakti. Tālāk laikam "Komunistā" bija raksts, kas atspēkoja lapiņu saturu un pamatīgi noķengāja visu to procesu. Kas stāvēja aiz tās grupas, es pat nezinu. Mūs neviens toreiz neaiztika. Par šīm lapiņām, zinu, bija interesējusies Drošības komiteja, bet neatradusi, kas tās izplata. Vēlāk dzirdēju, it kā mācītājs Agris Iesalnieks tajā grupā arī bijis vadībā. Bet es viņu pat nepazinu. Mēs tikai dabūjām mašīnraksta lapu ar uzsaukumu, pārfotografējām un izplatījām. Mēs par to klusējām, nevienam neteicām. Pa naktīm staigājām, ja miliči staigāja, paslēpāmies. Interesanti bija.

Tālāk, 1988.gada 25.janvārī, nodibinājām jauniešu apvienību "Tēvzemei un brīvībai", no kuras vēlāk nosaukumu pārņēma lielā apvienība "Tēvzemei un brīvībai" – mēs kļuvām par tās kolektīvo biedru, bet tas jau bija 90.gados." Jauniešu apvienību dibināja Ilgvars Kuncītis, Ilgvars Jēkabsons, Mario un Aija Ekarde, Normunds Krafts, Guntars Stinka, Didzis Nolle, Igors Suharevskis, Armands un Raimonds Belti.