Kurzemes Vārds

15:49 Piektdiena, 13. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Hobiji uzlabo veselību
Kristīne Pastore

Vai atceramies, ka savulaik, kad vēl mācījāmies skolā, katrs apmeklējām vienu, divus vai pat trīs pulciņus. Tās bija gan sporta treniņu, gan zīmēšanas, gan šūšanas, gan keramikas, gan kokapstrādes un kādas tikai vēl ne nodarbības. Arī tagad vecāki meklē savām atvasēm interesēm atbilstošas nodarbības, taču, kā atzīst veselības speciālisti, arī pieaugušajiem pašiem ir svarīgi saglabāt jau esošos hobijus un atvēlēt tiem laika vai meklēt jaunus. Tas ir ne tikai interesanti, bet arī nāk par labu veselībai!

Nevienam nav interesants nīgrs cilvēksKā šo hobiju nepieciešamību skaidro speciālisti, ja cilvēks ilgstoši dara to, kas viņam nepatīk, viņš dzīvo stresā un mūžīgā neapmierinātībā. Un šāds stāvoklis, īpaši, tas saglabājas ilgstoši, var nopietni kaitēt cilvēka veselībai. Cilvēkam pazeminās imunitāte, kas palielina risku saslimt sirds asinsvadu un citām slimībām. Tāpēc, kā uzskata ārsti, ja cilvēkam nepatīk savs darbs, iespējas, kā uzlabot sev garastāvokli un interesanti pavadīt pārējo laiku, ir atrast piemērotu vaļasprieku. Turklāt tas nāks arī par labu visai ģimenei, jo cilvēks, kurš ir mūžīgi neapmierināts un īgns, nav ne labs kolēģis, ne tīkams draugs un dzīvesbiedrs, nemaz nerunājot par to, ka šāds cilvēks varētu būt dzīvespriecīgs tētis vai mamma. Tāpēc meklējam hobijus!

Kā tos atrast? Speciālisti ierisina – atcerēties gan skolas laikā darīto, to kas patika un atjaunot šīs iemaņas, kā arī meklēt iespējas tās papildināt. Otra iespēja – meklēt jaunus hobijus, gan iesaistoties draugu un paziņu vaļaspriekos, gan ieklausīties pašam savās interesēs. "Brīvbrīdis" šai reizē deva iespēju cilvēkiem, kas savas intereses atraduši, pastāstīt, kā līdz tām nonākuši.

Mana pieredze

Inita (39 gadi):
– savulaik, kad bērni bija vēl mazi un veikalos skaistas drēbes nopirkt bija problemātiski, es, turpinot mūsu ģimenes vaļasprieku pa sieviešu līniju, adīju pati gan sev, gan vīram un bērniem skaistus džemperus. Tie viņiem bija tik grezni kā nevienam. Tagad, kad apģērbu, turklāt skaistāku par skaistu, ir iespējams nopirkt un tas izmaksā lētāk, nekā adīt pašai, turklāt laiki ir mainījušies un daudz vairāk laika paņem darba pienākumi, bija gadi, kad šo nodarbi biju atstājusi novērtā. Taču tad sapratu, ka man tā pietrūkst. Un sāku adīt zeķītes. Turklāt man gribējās tādas smalkas, nevis no vilnas dzijas un raupjas. Tāpēc tagad, tikko sākas rudens, es iegādājos dažādas krāsainas mohēras dzijas un vakaros, skatoties televizoru, adu zeķītes. Tās man krājas kaudzē un, kad pienāk Ziemassvētku, dāvinu tās savām radu sievietēm un draudzenēm. Un visiem ļoti patīk.

Gunta (32 gadi):
– Savulaik mans audžutēvs nodarbojās ar fotografēšanu un mācīja to arī man – kopā esam naktīs kopējuši fotogrāfijas, taču tolaik man tas šķita ļoti sarežģīti. Vēlāk nāca laiks, kad ar fotografēšanu nodarbojās gandrīz vai katrs – katrā ģimenē bija fotoaparāts, tā sauktais muļķītis un tik blieza bildes. Mēs arī. Un tad nāca digitālo fotoaparātu ēra. Sākumā domāju – nē, to nu gan es nekad neiemācīšos, taču tad aizbraucu ceļojumā. Draudzene iedeva līdzi savu fotoaparātu. Loti vienkārši, taču diezgan ātri sapratu, ka nevaru arīt tādas bildes, kā man gribētos. Un sapratu arī to, ka man pietrūkst zināšanu fotografēšanā. Tagad esmu iegādājusies pati savu fotoaparāt8 un arī atradusi cilvēku, kas man ierāda vajadzīgās prasmes. Ļoti interesanti. Tagad esmu aizrāvusi ar fotografēšanu savu ģimeni un savā 33.dzimšanas dienā plānoju radiņiem sarīkot fotoizstādi, tāpēc tagad viņus katru pa vienam un kopā ar ģimenēm fotografēju. Tas ir patiešām aizraujoši un interesanti!

Jānis (38 gadi):
– Skolas laikā mums bija tāds interesentu pulciņš, draugi, kas piedalījāmies visdažādākajās aktivitātēs, toskait arī sacensībās. Tā pavisam nejauši nonācu līdz orientēšanās sportam – mūsu skolotājas vīrs bija šī sporta veida entuziasts. Pēc skolas tas beidzās, taču tad nonācu darba kolektīvā, kur atkal savācāmies kopā cilvēki ar sportiski atraktīvām interesēm. Atkal bija sacensības un atkal orientēšanās. Tā nu es visus šos gadus to vairs neesmu pametis un esmu iesaistīji arī sievu un dēļu. Sieva gan tagad mācās augstskolā un viņai laika ir mazāk, bet mēs ar dēļu braukājam pa orientēšanās sacensībām kur vien tās notiek. Iesaku pamēģināt!

Aldis (43 gadi):
– Es esmu iesaistījies korī. Neticēsi, bet nekad, izņemot obligāto skolas laiku kori, tādā kolektīvā neesmu darbojies. Tiesa gan, savulaik pāris gadus esmu mācījies bērnu mūzikas skolā, bet tas ir jau ļoti, ļoti sen. Taču jau vairākus gadus bija tā, ka sapratu – kaut ko savā dzīvē grib mainīt. Nē, nekas slikts nebija noticis: man ir laba ģimene, ar sievu satiekam labi, abas meitas labi mācās un man ir labs darbs, taču dzīve šobrīd ir iekārtojusies kaut kā ļoti sakārtoti. Neesam nekādi bagātnieki, bet arī badu neciešam. Dzīvoklis ir izremontēts un nekā īpaši netrūkst, taču gribējās kaut no sirdij, savam priekam. Un tad izlasīju sludinājumu, ka korī uzņem jaunus dziedātājus. Tā es pieteicos. Un man patiešām patīk! Galvenais, ka man patīk tā iziešana no mājas, tas, ka ir vēl kaut kas bez darba un televizora.