Kurzemes Vārds

08:53 Sestdiena, 24. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Apsēsta ar medicīnu
Kristīne Pastore

"Aiziet no medicīnas? Nē, es par to pat neesmu domājusi! Manā laikā tāda staigāšana nebija modē. Tagad ir moderni meklēt, kur labāk," ar pārliecību saka Liepājas Reģionālās slimnīcas māsiņa anestēziste ASTRA MŪSIŅA. Viņa par māsiņu strādā jau 46 gadus un, starp citu, savulaik bijusi pirmā diplomētā māsiņa anestēziste Liepājā.

Dūša kā miets!

Ar Astru Mūsiņu un viņas vīru Jāni tiekamies viņu mājās Medzes pagastā. Tas ir aptuveni 15 kilometru no Astras kundzes darbavietas – Liepājas Reģionālās slimnīcas. Lai nokļūtu darbā, vīrs viņu aizved un pēc darba brauc pakaļ. "Bet kā citādāk?" viņa pasmaida. Savulaik ģimene dzīvojusi Liepājā, bet jau astoņus gadus ir pārcēlusies uz laukiem.

Lai gan augusi laukos, vidusskolas laikā Astra kļuva par pilsētnieci un tad arī izvēlējās mācīties medicīnu. Kāpēc tieši šī profesija, viņai pat nav tāda īsta skaidrojuma. Pēc Māsu skolas beigšanas sākusi strādāt vecās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļā kopā ar tādiem populāriem mūsu pilsētas ārstiem kā Teodors Eniņš, Egils Deksnis, Gunārs Valters un citi, un tur arī saņēmusi piedāvājumu doties uz anestēzistu kursiem. Pirms tam slimnieku iemidzināšanas māka māsiņām mācīta turpat uz vietas slimnīcā. Ja bijuši kādi kursi, līdz tam tie piedāvāti tikai rīdziniekiem. Kad uzaicinājums nonācis līdz Liepājai, dakteris Bruno Grasis pierunājis jauno māsiņu doties mācīties. Un viņa piekritusi. Māsiņas, kas palīdz ārstiem – anesteziologiem, par anestēzistēm sauc mūsdienās. Toreiz diplomā, kas pēc kursu beigšanas izsniegts, ailītē par iegūto kvalifikāciju bijis rakstīts – narkotizatore. Pirmais anesteziologs Liepājā bijis Jānis Ozoliņš.

Tagad pēc tik daudziem nostrādātiem gadiem Astra stāsta, ka anestezioloģija, tāpat kā medicīna kopumā, pa šiem gadiem ir ļoti attīstījusies, pat nevarot salīdzināt to, kā strādāts 60.gados, kad viņa sākusi, un tagad. "Toreiz mēs slimniekus midzinājām, liekot viņiem pie deguna ēterī samitrinātu drāniņu," viņa atceras. "Un tā vajadzēja slimnieku noturēt aizmigušu ilgu laiku, jo operācijas bija nopietnas un garas. Pirmie narkozes aparāti parādījās pēc tam, kad es atgriezos no kursiem."

Jau pēc Māsu skolas beigšanas Astrai bijusi interese par ķirurģiju. "Tiesa gan, es ļoti pārdzīvoju pārsiešanas," viņa atceras. "Man tas process gāja caur kauliem, bet dūša vienalga bija kā miets." Pirmā operācija, kurā jaunā anestēziste piedalījusies, bijusi pavisam nopietna – slimniekam izņemta daļa kuņģa. "Grūti gāja, tomēr tiku tam pāri, bet pēc tam man vairs nav bijis nekādu problēmu," viņa stāsta.

Mēģinot atcerēties kādus īpašu gadījumus savā darbā, Astra atzīstas – to esot tik daudz! Taču pēc operācijas viņa neko daudz nezina par savu bijušo pacientu tālāko likteni. Un, visticamāk, arī slimnieki viņu, tāpat kā citas anestēzistes, nepazīst – tā ir tāda neredzamā profesija, bet Astras kundze par to neskumst. "Kādam arī šis darbs ir jādara," viņa saka.

Astra un Jānis - sadejojušies

Ar savu Jāni, rīdzinieku, Astra satikusies Liepājā. Abi dejojuši tautas deju kolektīvā, kur arī saskatījušies. Jānis Liepājā nokļuvis, kad izmācījies par kalēju un nosūtīts darbā uz Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcu. Vēlāk iepazinies ar Astru, apprecējies un kļuvis par liepājnieku. Tagad esot iedzīvojies, bet sākumā gan ļoti vilcis atpakaļ uz Rīgu, un radi arī mudinājuši atgriezties ar visu ģimeni, viņš atceras.

Rūpnīcā Jānis nostrādājis 22 gadus, pēc tam 10 gadu – "Piena kombinātā", un tad gan diezgan bieži nācies nodarbošanos mainīt, jo veselība bijusi iebojāta. Un abi dzīvesbiedri atceras arī kuriozu, kāpēc Jānim nācies aiziet no darba zvejnieku kolhozā "Boļševiks". Tur viņš strādājis uz zvejas kuģiem, pat ne tālbraucējiem. Bet tad nācis gaismā, ka ģimene saņem sūtījumus no ārzemēm. Jā, Astras mammas pusbrālis kara laikā bija palicis Vācijā un tagad Mūsiņiem atsūtījis žurnālus. "Ja pareizi atceros, tas bija modes žurnāls "Burda"," saka Astra. Bet Jānis nekavējoties ieskaitīts padomju režīmam neuzticamo skaitā. Galu galā jau iepriekš bijuši sašmucēti papīri – piecu gadu vecumā viņš kopā ar vecākiem izvests uz Sibīriju. Tas tēva dēļ, kurš bijis aizsargs. Viņš no ģimenes nošķirts uzreiz, mamma pēc gada nomirusi, un mazais puika nonācis patversmē. Pēc četru gadu prombūtnes Jānis atgriezies Latvijā, kur rūpes par viņu uzņēmušies radinieki.

Tā kā braukšana jūrā pēc iekļaušanas neuzticamo skaitā vairs nav bijusi iespējama, "Boļševikā" Jānis vairs nav uzkavējies. Nonācis ceļu būvniecībā, kur atkal kaitīgie izgarojumi iecirtuši krietnu robu veselībā. Vēlāk pastrādāts arī keramikā. "Tāpat kā riktīgs dzērājs esmu mainījis darbus – kādus sešus, septiņus," Jānis smejas. Tagad viņš saimnieko pa saviem laukiem. "Būtu tikai veselība, tad vispār nebūtu, par ko sūdzēties," viņš saka.

Meitu no medicīnas neatrunāja

Iespējams, mammas iespaidā medicīnu par savu nākamo profesiju izvēlējusies arī Astras un Jāņa meita Līga – viņa ir ģimenes ārste un dzīvo Kuldīgā. "Līga jau kopš 10.klasītes strādāja slimnīcā un izmēģināja spēkus," atceras mamma. Un viņai arī nav bijis iebildumu, ka meita mācās par ārsti. Savulaik arī pati par to domājusi, tāpēc meitu nav mēģinājusi atrunāt. "Varbūt tagad gan kaut ko teiktu," viņa saka. "Jo mūsdienās cilvēki ir ļoti neiecietīgi, daudzos ir tāds neizprotams ļaunums, dusmas, neiecietība. Es nesaprotu, kāpēc? Par ko?" Astra neslēpj – ieduras sirsniņā, kad ar to jāsastopas. Un tomēr, ja tagad profesija būtu jāizvēlas no jauna, viņa ir pilnīgi pārliecināta – to pašu arī izvēlētos. Astrai patīk medicīna. "Es esmu tāda apsēsta!" viņa smejas.

Kopā ar vecākiem laukos dzīvo Astras un Jāņa 46 gadus vecais dēls Ainars. Viņa dzīvi negaidīti pārvērtusi avārija pirms 19 gadiem. Toreiz gandrīz mēnesi viņš nogulējis komā, un sekas ir palikušas nopietnas. "Laiks pagājis, bet vienalga ir smagi," Astra saka, viņai nobirst asariņa, un mēs uz mirklīti pieklustam. Mammai ir grūti...

Toties ir prieks par četriem mazbērniem – trim mazdēliem un mazmeitu, kuri, kad var, tad arī paviesojas pie omammas un opapa.

Iztikt var, bet streikot vajadzēja

Nākamgad Astras kundze svinēs apaļu jubileju. "Nezinu, nezinu, cik vēl ilgi strādāšu," viņa smaida. Bet piebilst: labi, ka varot strādāt, jo tad vieglāk iztikt, abiem ar vīru ir pensijas un vēl viņas alga. Un Astra rāda – redziet, remonts mājā ir vajadzīgs. Jumtu uzlika, tagad istabas jāremontē. Meistars taisīja vannasistabu un gruva ārā arī tas, ko nemaz nebija domāts graut – māja ir veca.

Turpat netālu ir Astras dzimtās mājas. Abas ar māsu braukušas pie vecākiem palīdzēt, tur ar savām ģimenēm dzīvojušās, bet visiem palicis par šauru, un tad uzzinājuši, ka turpat kaimiņos ir kāda māja, ko varētu nopirkt. Sākumā iepriekšējā īpašniece gan vēl palikusi tur dzīvot, un Mūsiņi tik pa brīvdienām braukājuši, bet, kad saimniece pārcēlusies uz pilsētu, nekas cits nav atlicis, kā domāt par patstāvīgu dzīvi laukos. Tad arī pārdevuši dzīvokli. Tagad visa dzīve paiet laukos.

Gan Astra, gan Jānis stāsta, ka viņiem patīkot laukos. Kad ierunājamies, ka šādā veidā viņi izbēg no dārgās apkures maksas ziemā, Astra norāda, ka šajos astoņos gados malku speciāli vēl neesot gādājuši. Ap māju ir lielu egļu siena, kas savulaik stādīta, vecie koki vētrā lūst, arī vecais dārzs jātīra no savu laiku nodzīvojušajām ābelēm un citiem kokiem, tāpēc pagaidām kurināmā pietiekot. "Tā kā mums nav iemeslu īpaši žēloties par izdzīvošanu," saka Astra. Tomēr piebilst, ka Liepājas mediķiem, viņasprāt, vajadzēja gan piebiedroties citiem streikotājiem. Viņai ir žēl, ka tā nav noticis.