Kurzemes Vārds

12:37 Otrdiena, 20. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Atcere

Būt! Celties, iet, darīt!
Līvija Leine

Tieši pirms 20 gadiem 12.novembrī zvejnieku kolhoza "Boļševiks" klubā Liepājas tautfrontieši sanāca uz savu pirmo konferenci. Visas 600 vietas zālē bija pilnas. Visi radiotranslācijas skaļruņi pilsētnieku dzīvokļos bija ieslēgti. Todien ievēlēja pirmos vadītājus. Laiki bija nedroši, 1988.gadā vēl neviens nezināja, kādu atmaksu par šādas organizācijas vadīšanu var sagaidīt no padomju varas, tāpēc ievēlēja uzreiz trīs priekšsēdētājus – Teodoru Eniņu, Rihardu Rubīnu un Jāni Kuplo. Ja kritīs viens, celsies nākamais. Par valdes locekļiem kļuva Silvija Demme, Astrīda Stūre, Aivars Vindavs, Jānis Lagzdiņš, Edgars Lāms, Aldis Fromanis, Antons Anspaks, Ināra Kāne, Eduards Jasinskis, Arnolds Bērzs, Normunds Kārkls. Bija radies spēks, ap kuru pulcējās tie, kam sirds prasīja pārmaiņas. Oficiālo biedru vien bija 13 tūkstoši.

Kādas ir pašu pirmo tautfrontiešu spilgtākās un saviļņojošākās atmiņas par to laiku? Kas viņiem šķiet vissvarīgākais? To vaicājām diviem ceļa cirtējiem – Guntim Gūtmanim un Sandrai Šēniņai.

Guntis tolaik bija viens no tautfrontiešu aktīvistiem un vadītājiem Tautas frontes Liepājas nodaļas pašā lielākajā – "Sarkanā metalurga" – organizācijā. Aiz muguras sarežģīta ģimenes vēsture – viens vectēvs izsūtīts, otrs pazudis leģionā, māte bijusi darba dienestā Vācijā, radi izmētāti pa visu pasauli.

Sandra – literatūras skolotāja, lektore Pedagoģiskajā institūtā, Tautas frontes Liepājas nodaļas koordinatore, cilvēks, kurš vēl tagad tautfrontiešus tur kopā pasākumos un ikdienā. Arī viņas ģimenes vēsture līdzīga kā daudzām latviešu ģimenēm. Pati Latvijas vēsture viņus bija sagatavojusi tautfrontiešu ceļam.

"Tautas fronte mani pilnībā pārņēma. Kad sāku tur darboties, man nekā svarīgāka dzīvē vairs nebija. Pat ne ģimene. To man dēls vēl tagad pārmet," atzīstas Sandra. "Zinu šo izjūtu," piemetina Guntis, "toreiz mācījos tehnikumā neklātienē, pametu, jo visu laiku paņēma fronte."

Guntim visspilgtāk atmiņā Latvijas 70.gadadienas svinības 1988.gada 18.novembrī Liepājas teātrī. Sandrai savukārt mītiņš pie pieminekļa Liepājas jūrniekiem un zvejniekiem pret atomstacijas būvi Kurzemē, kur viņa ar plakātu kaklā vākusi parakstus par latviešu valodas atzīšanu Latvijā. "Pirmo reizi radās kopības izjūta," vērtē Guntis. "Bija lepnums, ka esam izgājuši ielās," domā Sandra. Abi atceras 1991.gada janvāra mītiņu Daugavmalā pēc omoniešu uzbrukuma Viļņas televīzijai. "Bija auksts, bija plosošs vējš, bet zem sarkanbaltsarkano karogu simtiem no kopības izjūtas bija silti," – tā Guntis.

"Atmiņā tās trauksmainās runas, spriešana, ko darīsim, kas notiks ar valsti. Atceros, kā pirmajā konferencē pie "Boļševika" kluba mēs, bariņš vīru – Kirils Bobrovs, Ēriks Kūlis, Kārlis Vecbrālis –, starpbrīdī izgājuši laukā, spriedām par valsts un pasaules lietām," pasmaida Guntis. "Brīžiem bijām pārgudri. Tagad tās runas, kaismīgās diskusijas liekas smieklīgas, bet toreiz mums viss bija pa īstam. Mēs tiešām domājām, ka varam daudz ko mainīt. Katram bija sava taisnība. Bet kopējā patiesība strīdos tomēr piedzima," piebilst Sandra. "Un tādu emociju gammu, kādu tajās dienās, nekad vairs nepiedzīvošu. Kaut kas tāds ir tikai vienreiz mūžā lemts." "Kad skatos televīzijā, kā pie Brīvības pieminekļa intervē jauniešus, redzu, ka viņi nesaprot, ko Latvijai nozīmēja Tautas fronte. To nesaprast, ja pats neesi bijis iekšā līdz pēdējai šūnai."

Un vēl atmiņā cilvēki. Abi atzīst, ka galvenais mudinātājs celties, būt un darīt sākotnēji bijis Antons Anspaks. Sācis vākt parakstus Gorbačova atbalstam, sūtīja telegrammas uz Maskavu. "Antons visus šūmēja," atzīst Guntis. "Pirmais mītiņš bija viņa cehā, viņš tad bija tvaika spēka ceha priekšnieka vietnieks. Viņam bija organizatora talants, un, ja viņam bija sava taisnība, viņš par to gāja. Antons nebija no tiem, kas atkāpsies. Viņš taču sarīkoja savu, metalurgu tautfrontiešu konferenci." "Antons bija tas, kas sāka represētos apzināt," ieminas Sandra, "pēc tam tikai to vadīšanu nodeva Arnoldam Treidem. Nākamgad arī Politiski represēto klubam paliek divdesmit gadu. Antons pats ļoti daudz darīja frontes labā. Likās, viņa enerģijai nav robežu. Nekad neteica: "Nevaru, nav laika."" "No Antona iemācījos analizēt situāciju: kā būtu labāk, kā ne," turpina Guntis. "Tas man tā iedzīts galvā, ka visam mūžam noder."

Sandra uzslavē Jāni Lagzdiņu, tolaik jaunu advokātu, kurš uzrakstījis frontinieku statūtus, bijis stingrs uzraugs citiem, visus dīdījis, lai čakli strādātu. "Reizēm viņš pat stresiņu uzdzina ar savu skaļo balsi. Kad pie tautfrontiešu mājas K.Ukstiņa ielā piebrauca Lagzdiņa baltais žigulītis, visi gandrīz vai ieņēma miera stāju," puspajokam stāsta Sandra. "Darāmā bija daudz. Piedalījāmies vēlēšanās, drukājām pa nakti uz rakstāmmašīnām skrejlapiņas par Tautas frontes uzvaru, par Jeļcina paziņojumu armijai nenostāties pret Latvijas neatkarību, vedām uz karaspēka daļām."

Un, protams, abi uzteic Teodoru Eniņu, kas bija Tautas frontes Liepājas nodaļas sirds un dvēsele. Un Olafu Gūtmani, kura miers un nosvērtība 1991.gadā – gan barikāžu, gan puča dienās – bija īsti vietā. "Kad citi sāka gandrīz sitamos taisīt, viņš mums atvēsināja prātus," atceras Sandra. "Tieši tad bija vajadzīgs tik labestīgs, mierīgs cilvēks, kurš pats daudz cietis no padomju varas, pārdzīvojis, kurš spēja savaldīt karstākos cīnītājus, bija autoritāte. Ilgi gāja, kamēr viņu pierunājām, trīs reizes braucām uz Jūrmalciemu."

Sandra saka: bail esot, ka tie, ko nepieminēs, apvainosies, jo labu, frontes idejai degošo cilvēku bijis ļoti, ļoti daudz un tikai visi kopā tautfrontieši bija spēks. Bet viņai atcerēties gribas īpaši Piena kombināta aktīvisti Valiju Lejnieci un Okeāna zvejas flotes bāzes darbinieci Astrīdu Stūri, kurām pietika drosmes izveidot frontes grupu pašā interfrontiešu midzenī.

Kā tautfrontieši samēro to dienu idejas, domas un cerības ar šodienu?

"Kad sākām fronti veidot," saka Sandra, "nevienam pat sapņos nerādījās, ka mēs no Padomju Savienības valgiem atbrīvosimies. Uzdrošinājāmies tikai runāt, lai latviešu valoda vairāk skanētu. Lai republikai dotu lielāku patstāvību. Ar laiku apzinājāmies savu spēku, sapratām, ka varam izdarīt ko vairāk Latvijas labā. No sākuma daudzus važās turēja bailes no represijām. Jo nav taču Latvijā gandrīz nevienas ģimenes, kuras locekļi, radi vai tuvi draugi nebija pabijuši Sibīrijā. Bet drosme auga it kā pati no sevis, piepildīja cilvēkus. Tā nonācām līdz neatkarībai, līdz 1990.gada 4.maija deklarācijai."

"Tas arī bija kolosāls brīdis," Gunta acis un sirds, to sakot, ir pagātnē.

"Mēs aizdrāzāmies uz Rīgu, bijām Jēkaba ielā un visam dzīvojām līdzi," atceras Sandra.

"Es gan biju Ječos, savā dārzā, sēdēju pie "Selgas" un skaitīju līdzi balsis: būs vai nebūs? Kad sapratu – ir! –, to sajūtu grūti vārdos bez aizkustinājuma izteikt," – tā Guntis.

"Šodien valstī ir problēmas," atzīst Sandra. "Ekonomiskā krīze ir smaga. Pārmetam daudz ko valdībai, žēlojamies. Un ir par ko žēloties. Taču mūsu patriotisms nav nekur pazudis. Latvietis nav ārišķīgs patriots, kas sit pie krūtīm un skaļi kliedz, cik viņam šī zeme svēta. Bet, ja būtu vajadzība, jebkurā brīdī atkal celtos, ietu, darītu. Latviju aizstāvētu. Arī toreiz barikādēs neviens neaizstāvēja valdību vai Augstāko padomi, bet gan Latviju."

"Mēs varam burkšķēt, burkšķēt un burkšķēt," saka Guntis, "bet brīdī, kad vajag, visi spējam savākties un darīt."

"Svētdien piedalījos Latvijas dzimšanas dienas svinībās Liepājā. Cilvēku problēmas svētki nepadara neesošas, tās nepazūd. Bet sejās – tik daudz gaišuma! Tajās bija prieks, bija lepnums. Lai cik grūti ietu, lai kādi briesmīgi kungi mūsu zemītē būtu, lai kā mūs ar pātagu sistu, pienāk viens brīdis, kad latvietis pasaka: "Man pietiek!", un ceļas kājās, lai Latviju aizstāvētu."

"Gribētos visiem vēlēt nenokārt degunus un ticēt, ka tas, ko mēs kādreiz cerējām, tomēr piepildīsies. Tas, ko darījām Tautas frontē, nebija velti darīts. Vismaz man tā liekas. Lai arī vienu otru reizi sakām: "Nē, neparko vairs!", īstajā brīdi būsim atkal ierindā."