Kurzemes Vārds

04:40 Otrdiena, 15. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Vai ir tik ļauni?
Daiga Lutere

Pēdējā laikā iznācis parunāt par dzīvi ar vairākiem pensionāriem. Ar kādu, intervējot cilvēkus ielās, ar citu, kas tirgo kartupeļus tirgū, vēl ar kādu no radu loka. Un mūsu sarunas nemaz nebija virzītas uz ekonomiskās situācijas apspriešanu vai vēlmi uzzināt, kā ir dzīvot tagad, tā saucamajos grūtajos laikos. Runājām par šo un to, bet katru reizi ļaudis paši izteica frāzi, kas palika atmiņā: "Tagad dzīvojam labāk nekā agrāk!" Ar agrāk saprotot laiku pirms gadiem desmit, divdesmit. Tā kāda pensionāre priecājās, ka nu viņai pensija esot tik liela, ka naudas pietiekot ne tikai pašai, bet vēl ir arī mazmeitiņai katru mēnesi ko iedot, kura devusies studēt uz Rīgu. Kāds kungs sprieda, ka ļaudis tik tiešām dzīvo labāk. Vai tad automašīnu ielās paliekot mazāk, vai rindu pie kasēm lielveikalos vairs neesot? Arī viņš varējis nopirkt kārtīgus un dārgus ziemas apavus, par kādu iegādi no kādreizējās padomjlaika strādnieka algas nevarējis sapņot. Un tādus zābakus veikalā ar uguni nemaz nav varēts sameklēt! Turklāt viņš, pensionārs būdams, strādājot, un tad jau vispār grēks esot brēkt par smagu dzīvi.

Kāda cita ģimene, kurā abi pensionāri, par iekrāto naudiņu bija nolēmuši saviem spēkiem uztaisīt mājās remontu. Ne tās lētākās tapetes nopirka, jaunu paklāju un galu galā arī jaunu dīvānu iegādājās. "Neesam vairs jauni," viņi teica. "Bet gribas jau mums arī mājās ko skaistu!" Vislielākais piedzīvojums bijis pavasarī, kad dēls uzaicinājis vecākus nedēļu paciemoties pie viņa Anglijā. Ja agrāk tur nokļūt licies neiespējami, tad tagad paši savām acīm apskatījuši Bekingemas pili, Temzu u.c. Vai agrāk kas tāds būtu iespējams?

Viss iepriekš minētais pēc būtības ir tikai normāli, un tam vajadzētu būt pašsaprotami. Taču, vērtējot kontekstā, sāk šķist, ka pensionāri, it sevišķi strādājošie, pašlaik var justies daudz labāk nodrošināti, nekā viens otrs jaunais vai cilvēks pašos spēka gados, kuram jārēķinās ar iespējamo atlaišanu no darba vai labākajā gadījumā algas samazināšanu. Jo tas skars ne tikai viņu vienu pašu, bet visu ģimeni, kurā bērni vēl skolā jālaiž un, nedod Dievs, kāds kredīts vai līzings uz kakla. Visnedrošāk jūtas liela daļa tieši ekonomiski aktīvo iedzīvotāju un mazo uzņēmēju, kuru labklājība un līdz ar to drošības sajūta atkarīga tikai un vienīgi no paša spējām izgrozīties.

Zinu kādu ģimeni laukos, kas burtiski skaita mēnešus un dienas, kuras viņus tuvina brīdim, kad tiks saņemta ilgi gaidītā pirmā pensija. Sieva to saņems ātrāk, vīrs pusgadu pēc sievas. Viņi jau tagad rēķina un priecājas, ko pēc tam varēs atļauties vairāk, jo arī pēc pensijas saņemšanas viņi turpinās strādāt savā saimniecībā, audzēs dārzeņus, preci vedīs pārdot tirgū. Un palīdzēs saviem jau pieaugušajiem bērniem.

Situācijas ģimenēs mēdz būt visdažādākās. Taču pēc jēgas un būtības, manuprāt, visbriesmīgākais, ja valstī situācija veidojas tāda, ka pensionāri no saviem ienākumiem (protams, no savas brīvas gribas!) spiesti atbalstīt savus pieaugušos, jau izskolotos bērnus un viņu ģimenes, jo tajās kāds no pieaugušajiem zaudējis darbu vai tikusi samazināta viņa alga.

Viņi skaita mēnešus un dienas, kas abus tuvina brīdim, kad tiks saņemta ilgi gaidītā pirmā pensija.