Kurzemes Vārds

01:04 Sestdiena, 25. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Tik vienkārši...
Sarmīte Pelcmane

Mana vecmāmiņa, kura dzīvoja Alsungā, vienmēr uz svētkiem cepa suitu iecienīto kārumu – sklandraušus. Cepa arī brīnišķīgas plātsmaizes ar biezu biezpiena kārtu vai āboliem, tāpat izcili mīkstus, pufīgus, smaržīgus pīrāgus. Taču man visvairāk no bērnības palikuši prātā tie sklandrauši, jo tādus vairs neesmu manījusi nekur citur. Rauši bija vairākās kārtās – gan saspiestiem vārītiem kartupeļiem, gan rīvētiem zaļiem tupeņiem, ar saldo krējumu, pa virsu burkānu kārta plus vēl medus, kraukšķīgām saceptām maliņām – īsts pavārmākslas šedevrs!

Vēlākos gados man šad tad ienāca prātā, ka vajadzētu taču izzināt recepti un pašai iemācīties uzcept īstos sklandraušus, bet vai tad jaunībā tādas praktiskas domas turas galvā. Tā arī recepte palika nepierakstīta, un nu jau vairs nav kam to paprasīt. Vecmāmiņa aizgājusi mūžībā, un tagad man žēl, ka tik daudz ko nepaprasīju un neuzzināju no viņas dzīves gudrības, tas, protams, attiecas ne jau tikai uz sklandraušiem vien.

Bet tā jau arvien – mēs tik reti ko paturam prātā no iepriekšējo paaudžu pieredzes un dzīves gudrības, tik maz interesējamies par savu vēsturi. Pa galvu pa kaklu skrienam ikdienas rūpēs, vaimanājam par grūtībām, kuras, patiesību sakot, salīdzinot ar senču pārdzīvoto, vairumā gadījumu tāds nieks vien ir.

Te atkal man jādomā par vecomāti. Jo viņa prata ne tikai sarūpēt bagātīgu mielastu, lutināt savus radiņus un citus ciemiņus ar izciliem raušiem un citiem kulinārijas brīnumiem, bet arī zināja, kā taupīt un izdzīvot grūtos laikos. Šo skarbo mācību bija pilnībā apguvusi, esot izsūtījumā Sibīrijā – viena pati ar sešiem maziem bērniem, kamēr vectēvs bija aizsūtīts koncentrācijas nometnē Noriļskā. Tolaik viņai vajadzēja uzburt vakariņas mazajām mutēm burtiski ne no kā. Pēc izsūtījuma gadiem Latvijā atgriezusies, arī pa laikam pagatavoja Sibīrijā pierasto ēdienu – cietas, plānas pankūciņas tikai no šķipsniņas miltu, vienas olas un ūdens, viņa tās sauca par pledām.

Prātā palikusi vēl viena vecāsmātes mācība, proti, nekad nepalaist cilvēku, kas ciemos vai citās darīšanās spēris soli pār tavas mājas slieksni, bez cienasta. Piedāvā kaut vai piena krūzi un maizi ar ievārījumu, neliec aiziet tukšu vēderu, mani mācīja vecāmāte. Jo cilvēks nekad nevar zināt, kurp viņu aizvedīs ceļš, kādi var gadīties sarežģījumi un kad viņš nākošreiz dabūs paēst, viņa piebilda.

Tā skarbā Sibīrijas mācība. Turklāt pārsteidzoši vieda – lai arī cik grūti pašam, padomāt arī par citiem. Tik vienkārši un tik sarežģīti reizē! Jā, viss ģeniālais patiesībā ir tik vienkāršs. Ja pie šīs mācības mēs pieturētos arī mūslaikos, ne jau par ēšanu vien domājot, bet par daudzām citām jomām, tad dzīve Latvijā nudien kļūtu gaišāka. Ne tikai dzimšanas dienu salūta daudzkrāsainajos uguņos, bet arī ikdienā.