Kurzemes Vārds

15:40 Ceturtdiena, 14. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dienas tēma

Līdzības, kas vieno "Kurzemes Vārdu" – veco un jauno
Andžils Remess

Pagājušajā nedēļā apritēja 90 gadu, kopš dzimusi Latvijas valsts. Šodien 90 gadu aprit, kopš laikraksta "Kurzemes Vārds" pirmā numura iznākšanas. Tāpat kā gandrīz pusgadsimta pārtraukums bija Latvijas valstij, tā arī "Kurzemes Vārdam", kura gājumu var sadalīt divos posmos – no 1918. līdz 1940. un no 1990.gada līdz mūsdienām. Cik atšķirīgi ir abi šie laikmeti, tik atšķirīgi arī priekšnoteikumi, pieņēmumi, principi, apstākļi "Kurzemes Vārda" tapšanai. Taču ir līdzības, kas vieno "Kurzemes Vārdu" – veco un jauno, un spilgtākās ir piecas.

Dzimšana un atdzimšana

"Kurzemes Vārds" dzima tad, kad Latvija tikko bija nodibināta, bet atdzima, kad neatkarību jau kuru katru brīdi gatavojās atjaunot. Un, tāpat kā dzimšanas laikā 1918.gada rudenī, tā arī atdzimšanas laikā 1990.gada pavasarī pārliecības par savu valsti nebija. Jā, bija ticība, cerība, bet ne vairāk.

1918.gada 27.novembrī liepājnieki ieraudzīja avīzi, kuras moto vēstīja – neatkarīgs laikraksts. Šis jēdziens – neatkarība – vilināja, bet toreiz vēl bija svešs. 1990.gadā neatkarības ideja sabiedrībā jau virmoja pilnā sparā. Savus vēsturiskos nosaukumus atguva ielas, laukumi, sporta biedrības, un laikraksts "Komunists" izsludināja lasītāju aptauju, kādu nosaukumu viņi vēlētos pilsētas avīzei. Varianti bija dažādi, taču dominēja viens – "Kurzemes Vārds". Šis nosaukums bija palicis ļaužu sirdīs kā viens no Liepājas simboliem neatkarīgās Latvijas laikā, un, kad 13.aprīlī tas parādījās laikraksta pirmajā lappusē, cilvēki zvanīja redakcijai, apsveica, bet citi ieradās ar ziediem.

Tūlīt pēc savas dzimšanas 1918.gadā "Kurzemes Vārdam" nācās iekarot vietu Liepājas preses raibajā tirgū, konkurējot sākumā ar piecām, bet tad ar desmit un pat 12 izdevumiem. Cita pēc citas dzima politiskās partijas un sabiedriskās organizācijas, katra gribēja savu avīzi, un viena pauda sociāldemokrātu idejas, otra aizstāvēja boļševiku pozīcijas, trešā – Latvijas neatkarību, tikai ne Ulmaņa valdības vadītu valsti, un tā tālāk.

Arī deviņdesmito gadu sākumā Liepājas preses tirgus bija itin raibs, un laikraksti, kas sludināja komunistiskus vai nacionālradikālus uzskatus, mijās ar avīzēm, kuru balstītāju mērķis bija politiskā vai ekonomiskā vara. Arī tādas, kas publiski paziņoja savu mērķi – izkonkurēt "Kurzemes Vārdu".

Pusotru mēnesi pēc sava pirmā numura iznākšanas, tātad 1919.gada janvārī, "Kurzemes Vārds" uz gandrīz pusgadu apklusa. Liepājā ieradās Latvijas valdība, tai bija nepieciešams savs laikraksts, taču spiestuvju tik daudz nebija, un "Kurzemes Vārdam" nācās piekāpties. Deviņdesmito gadu sākumā "Kurzemes Vārdu" tikai draudēja apklusināt. Draudēja kompartijas funkcionāri, aicinot sūtīt Karostas matrožus uz Pasta ielu un redakciju iztīrīt no nacionālistiskiem elementiem. Pārtraukt izdot avīzi pieprasīja pučisti, un, kad redakcija šo prasību ignorēja, matrožus arī sūtīja uz Pasta ielu. Bija laiks, kad gan žurnālisti naktīs paši sargāja redakciju, gan aicināja palīgā Latvijai uzticamus miličus. Un ne viens vien apmeklētājs sarāvās, ieraudzījis redakcijas kāpņu telpā sēžam vīrus ar automātiem.

Ar to varētu arī līdzībām "Kurzemes Vārda" dzimšanā un atdzimšanā pielikt punktu, jo bija arī būtiska atšķirība. Laikrakstu atjaunoja izdevēji, kuriem bija pieredze preses darbā, bija telpas, bija lasītāji, un galu galā nācās tikai mainīt laikraksta nosaukumu, kamēr "Kurzemes Vārds" dzima tukšā vietā, kad žurnālistiem nācās saspiesties divās mazās istabiņās Juliānes (tagad – F.Brīvzemnieka) ielā un nebija paša galvenā – līdzekļu. Naudu no savas kabatas deva ārsts un sabiedriskais darbinieks Ernests Ekšteins. Dienā viņš apmeklēja slimniekus un arī centās piedabūt tirgotājus un rūpniekus pabalstīt avīzi, bet naktīs pats sēdās rakstīt ievadrakstus.

Ekšteins bija tas, kas lika "Kurzemes Vārda" idejiskos pamatus, un tie bija tik pārliecinoši, ka pēc vairāk nekā 70 gadiem atjaunotajam "Kurzemes Vārdam" nevajadzēja meklēt jaunus ceļus. Tā arī bija laikraksta dzimšanas un atdzimšanas vērtīgākā līdzība.

Pozīcija: vienot sabiedrību

Pirmos 15 gadus vecajam "Kurzemes Vārdam" bija nopietns konkurents tepat Liepājā. Tas bija sociāldemokrātu izdotais laikraksts "Strādnieku Avīze". Sociāldemokrātu idejas pilsētā bija populāras, kā nekā šī partija Latvijas neatkarības pirmajos gados Liepājā atradās pie varas, un divdesmito gadu sākumā "Strādnieku Avīze" bija iecienītāka nekā "Kurzemes Vārds". Ja nu tomēr "Kurzemes Vārds" sāka iegūt arvien lielāku piekrišanu, tad būtiska nozīme bija izvēlētajai idejiskajai pozīcijai. Ernesta Ekšteina liktie pamati nozīmēja aizstāvēt tās intereses, kādas ir jaunajai valstij. Nacionālas intereses pauda arī "Strādnieku Avīze", taču tā stingri uzsvēra savas partijas politiku, kamēr "Kurzemes Vārds" pacēlās pāri partiju interesēm. Tas neielaidās politisko spēku ķīviņos un netīrās veļas mazgāšanā, bet centās vienot sabiedrību – turīgos un trūcīgos, strādniekus, zemniekus un inteliģenci.

Tāpēc arī, kad pēc 1934.gada apvērsuma Kārļa Ulmaņa režīms slēdza avīzes citu pēc citas, ķerties klāt "Kurzemes Vārdam" nebija iemesla. Kādus uzskatus tas bija paudis līdz tam, tādus arī turpināja. Ja nu vienīgi pēc Vadoņa norādījuma "Kurzemes Vārda" izdevniecība pārtapa par akciju sabiedrību.

Tiesa, savas stingrās pozīcijas dēļ vecajam "Kurzemes Vārdam" nācās ciest vēlāk. Savā karogā ierakstījis jēdzienus – demokrātija, neatkarība, laikraksts izturēja Ulmaņa autoritāro režīmu, taču totalitārām iekārtām tas nebija pieņemams. Ne vienai, ne otrai. Komunistu režīms laikrakstu slēdza jau savās pirmajās dienās. Kaut arī Rīgā izdotās "Jaunākās Ziņas" ideoloģiskā ziņā bija līdzīgas "Kurzemes Vārdam", tās 1940.gada vasarā vēl turpināja iznākt, kamēr "Kurzemes Vārda" redakcija kļuva par vienu no pirmajiem objektiem Liepājā, kurā pēc PSRS karaspēka ienākšanas Latvijā ielauzās sarkanarmiešu pavadītie demonstranti. Vācu okupācijas iestādes 1941.gadā gan atļāva atjaunot "Kurzemes Vārda" darbību, taču visas publikācijas caurskatīja militārās cenzūras virsnieks. Par neatkarību vairs nevarēja būt ne runas. Ne laikraksta neatkarību, ne iespēju sludināt savas valsts neatkarību.

Jaunajam "Kurzemes Vārdam" nebija vienkārši sākt iet pa to ideoloģisko ceļu, pa kādu vecais "Kurzemes Vārds" bija gājis līdz 1940.gada vasarai. Pilsētas vadītāji bija iedomājušies, ka tam jābūt viņu ruporam, uzņēmēji neizprata, ka laikraksts var būt nesaistīts ar kādu ekonomisko grupējumu, bet lasītāji turēja aizdomās avīzi, ka tā kalpo tam vai citam politiskam spēkam. Kad "Kurzemes Vārds" deva vārdu, teiksim, Andrim Šķēlem – aha, aizstāv oranžos. Kad Alfrēdam Rubikam – tātad sarkanie. Kad Aivaram Lembergam – nu ja, saistīti ar naftiniekiem. Lasītāji pārmeta, ka laikraksts pūš Pilsētas valdes stabulē, bet Pilsētas valde uzskatīja, ka "Kurzemes Vārds" kādu melnu spēku interesēs grib valdi nozāģēt.

Varētu mēģināt pārliecināt, ka žurnālistu lielākā vērtība ir iespēja paust pašu uzskatus un tie nevēlas atgriezties apstākļos, kad nācās rakstīt to, ko liek no augšas. Varētu skaidrot, ka savukārt katra laikraksta lielākā vērtība ir iespēja ļaut sadurties dažādiem viedokļiem, lai lasītāji paši izšķir, kuram ir taisnība. Taču tas izklausītos pēc naivas moralizēšanas. Tāpat kā atgādināšana, ka laikraksts tikai zaudētu lasītājus, ja augstāk par visu neliktu viņu, kā arī savas valsts un savas pilsētas intereses. Tāpēc labāk palikt pie tā, ka jaunais "Kurzemes Vārds" izvēlējās tādu pozīciju, kāda bija vecajam "Kurzemes Vārdam". Un lai lasītāji paši vērtē, kā tas izdevies.

Nostiprināšanās: sāka ar poligrāfijas muzeju

Kad astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā Liepājā jau drīkstēja ierasties latvieši no Rietumiem, ne viens vien nāca ciemos uz "Kurzemes Vārda" redakciju. Protams, svešumā dzimušajiem šis laikraksta nosaukums neko neizteica, taču tiem, kuri atcerējās pirmskara Liepāju, "Kurzemes Vārds" nozīmēja vienu no viņu dzimtās pilsētas simboliem. Tāpat kā Rožu laukums, osta vai futbola komanda "Olimpija".

Ieradās divdesmito un trīsdesmito gadu "Kurzemes Vārda" redaktora Kristapa Grāmatnieka meitas, izstaigāja telpas un atcerējās, kā šaurajā pagalmiņā rotaļājušās. Ieradās Pasaules brīvo latviešu apvienības kādreizējais vadītājs Uldis Grava, kas darbojās radiostacijā "Brīvā Eiropa", un piedāvāja publikācijas. Ieradās Visvaldis Vilemsons no Zviedrijas, kas, jauneklis būdams, "Kurzemes Vārdā" publicējis rakstiņu par sporta sacensībām un dzejolīti. Un drīz vien no Stokholmas sākām saņemt mantiņas, kādas vēl nebijām redzējuši, – diktofonus. Cits viesis jūsmīgu atmiņu iespaidā vēlējās abonēt "Kurzemes Vārdu", un laikrakstu sākām sūtīt uz tālām zemēm – ASV, Kanādu, Austrāliju.

Redakcijas viesus iepazīstinājām arī ar to, kā laikraksts top. Un, ieraudzījuši spiestuvē klabam linotipus un burtličus ar rokām burtu pa burtam saliekam svina virsrakstus, ciemiņi saķēra galvas. Kāds pat ieteica laikraksta iecirknim piešķirt muzeja statusu. Lai ļaudis nāk un skatās, kā laikraksts veidots senos laikos. Bet mums tie nebija seni laiki. Mums tā bija ikdiena.

Pētot Liepājas preses vēsturi, sapratām, ka vecajam "Kurzemes Vārdam" ļoti nozīmīgs pavērsiens bijis trīsdesmito gadu vidū, kad redakcija tikusi pati pie savas spiestuves un Vācijā iegādājusies modernas iekārtas. Un apskaudām tā laika izdevējus kā par laikraksta poligrāfisko kvalitāti, tā par operativitāti. Ja jaunajā "Kurzemes Vārdā" par vakarā notikušo varēja pavēstīt tikai aiznākamās dienas numurā, tad vecajā "Kurzemes Vārdā" jau nākamajā rītā bija iespēja lasīt sīki un smalki par to, kas noticis vakarā un pat pēc pusnakts. Ja vecajā "Kurzemes Vārdā" cilvēku grupu fotoattēlos varēja visos sīkumos saskatīt katra seju, tad mēs rītos ņēmām rokās laikrakstu ar trīcošu sirdi, vai cilvēks avīzē publicētajā fotoattēlā spēs pazīt pats sevi un vai teksts būs salasāms.

Liepājas tipogrāfijas laikraksta iecirkņa darbinieki darīja, ko varēja, bet ko tu izspiedīsi no arhaiskām iekārtām, kas jebkurā brīdī draud šķīst un plīst. Bija skaidrs, ka jāatkārto tas, ko vecā "Kurzemes Vārda" izdevēji bija darījuši pirms vairāk nekā pusgadsimta. Proti, spiestuve jāpārņem savā pārziņā un jāmodernizē.

Protams, deviņdesmito gadu vidus ekonomiskajos apstākļos tas bija risks. Ne tikai nebija līdzekļu, par ko visu to iekārtot, un pārliecības, ka izdosies nomaksāt kredītu bankai. Nebija arī zināšanu, kādas iekārtas vajadzīgas un kā ar tām rīkoties. Jo laikraksta iespiešana ofseta tehnikā nozīmēja arī pavisam citas darba metodes žurnālistiem, bet datori bija redzēti tikai pa gabalu. Tomēr redaktors Gunārs Balodis riskēja.

Negribu apgrūtināt lasītājus, izklāstot visas nebūšanas. Kā kāda zviedru firma iesmērēja iekārtu, kuru uzlabot ar sentēvu metodēm nācās vīriem no "Liepājas metalurga". Kā žurnālistēm bira asaras, bet žurnālisti meklēja mierinājumu ar daudzkārt pārbaudītiem līdzekļiem brīžos, kad gadījās nospiest ne to taustiņu un daudzu stundu darbs no datora ekrāna pazuda.

Gāja visādi, bet 1995.gada 15.februārī "Kurzemes Vārdu" pirmo reizi pamēģināja izdot ofsetiespiedumā, 24.februārī – otro reizi, un 1.martā vecā spiestuve savu darbību beidza pavisam. Ieguvis savu spiestuvi, jaunais "Kurzemes Vārds" ieguva vecā "Kurzemes Vārda" iespējas drukāt operatīvāku un izskatā pievilcīgāku laikrakstu.

Pārmaiņas, kas rada jaunas pārmaiņas

Gan jau dižais Jānis Rainis zināja, ko saka, kad pauda atziņu, ka pastāvēs, kas pārmainīsies. Tikai diez vai šī atziņa bija prātā vecā "Kurzemes Vārda" atbildīgajam redaktoram Haraldam Eldgastam divdesmito gadu vidū, kad viņš ievadīja pārmaiņu laiku avīzes saturā. Eldgasts bija rakstnieks, kas dzīvojis un strādājis arī ASV, Krievijā, Ukrainā, un svešās zemēs pieredzēto viņš izmantoja romānos, stāstos, lugās. Un, kā jau rakstnieks, rūpējās galvenokārt par to, lai publikācijas laikrakstā būtu interesantas.

Taču tas gan skaidrs, ka Eldgasta sāktās un viņa pēcteča Kristapa Grāmatnieka turpinātās pārmaiņas bija viens no galvenajiem iemesliem, ka Latvijas preses vēstures pētītāji veco "Kurzemes Vārdu" uzskata par reģionālās preses respektablāko izdevumu trīsdesmitajos gados, kas pēc apjoma, iznākšanas biežuma, informatīvās piesātinātības un operativitātes pārspējis pat dažu labu Rīgā izdoto avīzi.

Divdesmito gadu vidus bija laiks, kad "Kurzemes Vārdā" vēl strādāja reportieri, kuriem pareizrakstība nebija stiprā puse, un tomēr toni jau sāka noteikt profesionāli žurnālisti. Arī tādi, kuri bija rūdījušies Rīgas avīzēs. Laikrakstā parādījās spožas teātra recenzijas. Arvien plašāka vieta tika atvēlēta starptautiskās dzīves notikumiem. Futbola spēļu atreferējumos ne tikai pārstāstīja notikumus laukumā, bet arī vērtēja katru spēlētāju. Ceļojumu aprakstus vēlāk atzina par vieniem no latviešu publicistikas spilgtākajiem paraugiem divdesmitajos gados.

Pārmaiņas saturā piesaistīja vecajam "Kurzemes Vārdam" arvien vairāk lasītāju un tātad palielināja tirāžu, un laikraksts varēja drošāk atļauties jaunas pārmaiņas. Piemēram, iznākt sešas reizes nedēļā. Vai arī dažkārt 36 lappušu apjomā un pirmais Latvijas reģionālajā presē izdot speciālus pielikumus – par lauksaimniecību, literatūru, kultūru, izglītību, dažkārt arī svētdienu pielikumus. Jau 1936.gadā "Kurzemes Vārds" bija pārstāvēts Berlīnes olimpiskajās spēlēs, bet vēlāk Liepājas žurnālistus iekļāva Latvijas preses darbinieku delegācijās braucieniem uz ārzemēm.

Jaunajam "Kurzemes Vārdam" sākt pārmaiņas visvairāk veicināja jau minētais process – savas spiestuves iekārtošana. Laikraksts pirmais Latvijas reģionālajā presē sāka iznākt sešas reizes nedēļā, arī pirmdienās, savu apjomu no 8 lappusēm paplašināja līdz 16 un 20 lappusēm, izdeva pirmo pielikumu no tiem pieciem līdz astoņiem, kādi tagad iznāk ik mēnesi.

Ne jau visas pārmaiņas lasītāji pieņēma bez ierunām, un tomēr atsaucība ļāva šo ceļu turpināt. Attaisnojās pirmais mēģinājums laikrakstu izdot krāsās, un tagad tas notiek regulāri trīs vai četras reizes nedēļā. 11 gadus "Kurzemes Vārds" izdeva gadagrāmatas, bet Liepājas 380.jubilejas gadā tās pārtapa jaunā kvalitātē – 224 lappušu apjomīgā vēstījumu krājumā par pilsētas nozīmīgākajām norisēm gadsimtu garumā.

Līdz 1997.gada vasaras nogalei "Kurzemes Vārds" rakstīja galvenokārt par norisēm Liepājā, bet nu sāka stāstīt arī par notiekošo rajonā, tādējādi atgriežoties vecā "Kurzemes Vārda" ietekmes sfēras robežās un kļūstot par laikrakstu Liepājas pilsētai un novadam. Bet no šā gada janvāra, tāpat kā vecā "Kurzemes Vārda" izdevēji, arī paši izplatām savu laikrakstu.

Kas gan cits, ja ne lasītāji

Savulaik pāršķirstot vecā, divdesmito un trīsdesmito gadu "Kurzemes Vārda" komplektus, pārsteidza bagātīgā informācija. Tāda bija ne tikai dramatiskos laikposmos. Piemēram, 1939.gada rudenī, sākoties Otrajam pasaules karam, kad laikraksts par Vācijas un tūlīt pēc tam PSRS karaspēka iebrukumu Polijā katru dienu vēstīja četru lappušu apjomā, vienlaikus publicējot gan Berlīnes un Maskavas, gan citu pasaules lielāko ziņu aģentūru informācijas. Plašs, vispusīgs ziņu klāsts bija "Kurzemes Vārda" pamatu pamats jau līdz tam, rakstot gan par starptautiskajā dzīvē, gan Latvijas mērogā, gan Liepājā un apriņķī notikušo. Un ļaudīm nevajadzēja citas, Rīgā iznākošas avīzes, par visu varēja uzzināt no sava laikraksta.

Par Liepājas ziņām varētu sacīt arī tā, ka atspoguļotie notikumi katrs par sevi bija šķietami maznozīmīgi. Ka vienā, divos teikumos tika pavēstīts, kā vētras brāzma izrāvusi pastniekam no rokām somu un vēstules aizplandījušās pa visu ielu. Kā pirtī kāds ar verdošu ūdeni applaucējis sānus. Kā "Olimpijas" stadionā peldus kanālā no sargiem bēdzis jauneklis, kas uz futbola spēli gribējis iekļūt bez biļetes. Kā no divriteņa nokritis kāds vīrs un lauzis kāju. Kā puiku palaistie pūķi ielido pa logu kāda nama trešā stāva dzīvoklī. Par gudru zirgu, kas pilsētas ielās pats atradis ceļu, kamēr sagurušais tirdzinieks pajūgā snaudis. Un tā tālāk. Jā, it kā sīkumus, taču kopā ar svarīgo informāciju – kāds kuģis ar kādu kravu ienācis ostā un kāds izgājis no tās, kādas preces saražojis tas vai cits uzņēmējs, ko lēmuši pilsētas vadītāji, – tas veidoja pilsētas dzīves kolorītu ainu un ļāva izjust Liepājas ritmu.

Deviņdesmito gadu vidū jaunais "Kurzemes Vārds" gribēja šo principu atjaunot. Un aicināja liepājniekus zvanīt redakcijai un darīt zināmu jebkuru neparastāku novērojumu, lai žurnālisti pēc tam dotos uz notikuma vietu un par to pastāstītu sīkāk. Zvanīt zvanīja jau no pirmās dienas, tikai gan par ko citu. Par to, par ko jūs nu jau vairāk nekā 13 gadu varat lasīt rubrikā "Pa drāti vēstī lasītājs". Jo ar to 1995.gada pavasarī sākās visvairāk peltā un visvairāk lasītā rubrika, kas sākotnējo ieceri gan neattaisnoja, taču kļuva par liepājnieku noskaņojuma barometru. Un ciešāko sadarbības formu starp laikrakstu un lasītājiem.

Šīs rubrikas dēļ jaunajam "Kurzemes Vārdam" daudzkārt draudēts ar tiesu darbiem. No šīs rubrikas visvairāk baidījušies pilsētas vadītāji, bet kāds liepājnieks sašutumā, ka ne visus viņa viedokļus publicē, pat stāvējis piketā ar plakātu: "Pārtrauciet cenzūru!"

Taču šīs replikas ir laba iespēja žurnālistiem izzināt lasītāju intereses. Tāpat kā savulaik regulāri rīkotās lasītāju aptaujas par to, kas patīk un kas nepatīk laikrakstā. Kā telefonakcijas, kad katrs žurnālists aicina jebkuru lasītāju uz sarunu un vēlas dzirdēt vērtējumu par laikrakstu. Ne jau visus ieteikumus izdodas īstenot, un tomēr tieši lasītāju mudināšanas dēļ "Kurzemes Vārds" sāka regulāri rakstīt par norisēm novadā, palielināja apjomu, iznāca krāsās, dziļāk ieskatījās lasītāju ieteiktās problēmās, lielāku vietu atvēlēja sporta notikumiem, ieviesa rubriku, kurā lasītāji var saņemt amatpersonu skaidrojumus.

Droši vien kāds sāktu smīkņāt, ja es tagad patētiski mēģinātu pierādīt, ka "Kurzemes Vārda" izdevēji augstāk par visu vērtē savu lasītāju intereses un žurnālisti par savas dzīves mērķi izvirzījuši kalpot lasītājiem. Tāpēc pateikšu vienkāršāk, proti, ka no tā, vai ievēros vai neievēros lasītāju intereses, visvairāk atkarīgi ir izdevēji paši – vai laikraksts attīstīsies vai izčākstēs.

Lai arī cik liela nozīme vecā "Kurzemes Vārda" attīstībā bija idejiskajai pozīcijai, neatkarībai, saimniecisko pamatu nostiprināšanai vai pārmaiņām laikraksta veidolā, tomēr kļūt par Latvijas reģionālās preses līderi tam palīdzēja lasītāji, kuru intereses laikraksts respektēja. Un kas gan cits, ja ne lasītāji, palīdz vecā "Kurzemes Vārda" lomu mēģināt saglabāt jaunajam "Kurzemes Vārdam".

– "Kurzemes Vārda" pirmais numurs iznāca trešdienā, 1918.gada 27.novembrī. Tas bija pēc skaita piektais laikraksts, ko izdeva Latvijā pēc neatkarības pasludināšanas.
– Laikrakstu dibināja pilsētā pazīstamais ārsts un sabiedriskais darbinieks Ernests Ekšteins, un "Kurzemes Vārdam" kopš dzimšanas līdz mūsdienām bijuši 13 galvenie redaktori.
– Laikraksts savu vēsturisko nosaukumu atjaunoja piektdienā, 1990.gada 13.aprīlī.
– 1997.gada augusta nogalē "Kurzemes Vārds" ieguva jaunu statusu, kļūstot par laikrakstu ne tikai Liepājas pilsētai, bet arī novadam.
– 1938.gada novembrī "Kurzemes Vārda" izdevniecība mainīja uzņēmējdarbības formu un to pārorganizēja par akciju sabiedrību, bet 1991.gada novembrī – par sabiedrību ar ierobežotu atbildību.
– 1995.gada 1.martā "Kurzemes Vārds" savā spiestuvē sāka iznākt jaunā tehnikā – ofseta iespiedumā, bet kopš 2004.gada 11.septembra iznāk arī krāsās.

Laikraksta "Kurzemes Vārds" veidotāji 1922.gadā (no kreisās): sēd – atbildīgais redaktors A.Rumpēteris, izdevējs E.Ekšteins, sekretāre M.Kalniņa, stāv – redaktors K.Grāmatnieks, korespondents A.Taure, redakcijas loceklis K.Stūrastepe, redakcijas darbinieks V.Zobens.