Kurzemes Vārds

06:37 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Vai grūti būt pieklājīgam?
Kristīne Pastore

Tik tālu nu esam! Ir nepieciešamas īpašas akcijas, lai mēs cits pret citu būtu pieklājīgi, ievērotu vispārpieņemtas un pat noteikumos ierakstītas normas, lai tās nepārkāptu un cits pret citu nebūtu agresīvi. Ar to es domāju Ceļu satiksmes drošības direkcijas šonedēļ organizēto Pieklājīgas braukšanas nedēļu.

Viss ir pareizi! Ja kāds pats nezina, ka pieklājīgi izturēties pret citu cilvēku vienlaikus nozīmē cienīt arī pašam sevi, tad kādam tas ir jāpamāca. Tiesa, pārmācīt nevienu nevar! Ja kāds uz ielas pieradis uzvesties kā vienīgais cilvēks pasaulē, dumji, protams, bet gan jau kārtībsargātāji ar laiku viņu noliks pie vietas. Tāpēc es uzskatu, ka pieklājība ir kaut vai tas, ja citi nemēģinās sekot viņa manierei, pierādot, ka šitam jefiņam jau te nav lielākas tiesības kā man! Lai taču viņš izrādās, ja cilvēks nekur citur sevi nav realizējis. Vai ne? Iespējams, ja citi tādam tipiņam līdzi netrakos, pašam apniks, jo, kam tad izrādīties, ja nav kas reaģē. Vienkārša loģika.

Bet patiesībā gribēju atcerēties kaut ko no pieklājības mācības. Laikam tomēr ir reizes, kad vajag kādu, kas pamudina būt pieklājīgam un, galvenais, nekaunēties tādam būt. Atceros padomju laikus – vai tad kādam ienāca prātā iepērkoties teikt pārdevējai labdien? Mēs neviens viņas nesveicinājām, un neviens nesveicināja mūs, pircējus. Ja nu vienīgi pārdevēja mums bija pazīstama, tad – jā, bet tas ir cits gadījums. Es pat zinu kādu vīrieti, kurš, nezin kādu nodomu vadīts, pirms veikalā izvēlējās pirkumu, skaļi pasveicināja pārdevējas. Viņas bija izbrīnītas, tomēr sveicienu atņēma. Bet sieviņa savam vīram blakus sarka un bālēja – viņa šo manieri nesaprata un vēlāk pārmeta viņam: ko tik teatrāli bļaustoties? Taisnība, tā sveicināšana bija tāda manierīga, bet, skatoties no šodienas, tur nebija nekā tāda, par ko sarkt un bālēt. Bet sieviņas draudzenes arī domāja, ka tā darīt galīgi ir lieki, ka tas vīrietis vienkārši ir balamute.

Nāca citi laiki, un pēkšņi pārdevējas mūs veikalos sāka sveicināt. Mums acis platas – kas tie par jokiem? Mazliet neērti jutās viņas, mazliet mēs, pircēji. Visa tā sveicināšana sākumā šķita uzspēlēta, bet pieradām. Un vai daudzi no mums tagad, ieejot veikalā, pie kases nepasaka labdien vai labvakar? Gan jau, ka ne. Ir tik pašsaprotami sasveicināties. Varbūt kādreiz tikpat pašsaprotami būs arī būt pieklājīgam pie stūres. Kaut gan man šķiet, ka nemaz tik traki nav arī tagad.