Kurzemes Vārds

01:31 Sestdiena, 16. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saruna

Misija – pavadīt pēdējā ceļā
Kristīne Pastore

Mūsu saruna notika vēl novembrī. Tas ir tāds mazliet mistisks mēnesis – veļu, svecīšu un piemiņas laiks. Laiks, kad vairāk nekā citkārt atceramies savus mirušos tuviniekus, draugus, paziņas, tos, ar kuriem mums savulaik ceļi krustojušies, bet kuru vairs nav. Un tāpat kā ir cilvēki, galvenokārt sievietes, kas cilvēku sagaida šajā pasaulē – tās ir vecmātes, tā ir cilvēki, kas, viņiem aizejot, pasaka pēdējos atvadu vārdus. Viņus sauc par sēru ceremoniju vadītājiem, bet emocionāli tas ir daudz, daudz vairāk – nereti viņi kļūst par tiem cilvēkiem, kam mirušā tuvinieki uztic tādus stāstus, ko varbūt nevienam nav stāstījuši. Par ilgos gados piedzīvoto, darot šo darbu, piekrita dalīties GUNARS KRISTVALDS un DZINTRA DZINTARE.

Gunars tagad dzīvo Aizputē, bet savā laikā viņš ir bijis arī grobiņnieks un liepājnieks, savukārt Dzintras lielākā daļa dzīves pagājusi Priekulē. Viņi viens otru kā kolēģi gan zina jau pasen, taču šīs sarunas laikā personiski tiekas pirmo reizi. Un paralēli mūsu sarunai viņiem ir arī daudz profesionālu lietu, ko pārspriest.

GUNARS

Viņa dzimtas saknes ir Rudbāržu pusē un pēc skolas viņš izvēlējās mācīties Kultūras darbinieku tehnikumā. "Laikam tāpēc, ka jau skolas laikā skolotāji mani bīdīja dažādos pasākumos uzstāties, un man tas arī patika," Gunars pamato profesijas izvēli. Un jau 18 gadu vecumā viņš sāka strādāt par Aizputes Ceļu daļas kluba direktoru. Un tā sagadījās, ka jau pēc pāris mēnešiem nesen pilngadību sasniegušajam jaunietim nācās vadīt bēres – pirmās savā mūžā. No tā laika skaitot, ir pagājuši 35 gadi, un Gunars rēķina, ka tajos pēdējā ceļā ir pavadīti ap 15 tūkstošiem cilvēku. Tagad tā ir viņa profesija un pamatnodarbošanās, tāpēc izvadīšanas notiek gan Liepājā, gan Liepājas rajonā, gan arī visā Kurzemē un pat tālākā apkaimē.

Bet līdz tam Gunars ir bijis gan Grobiņas Kultūras nama vadītājs, vienu brīdi aizgājis no kultūras darba un pastrādājis par vienkāršu strādnieku rūpnīcā "Sarkanais metalurgs" (starp citu, to pašu materiālo apsvērumu dēļ – arī padomju laikos kultūras darbiniekiem algas bija mazas – K.P.). Pēc tam vienu gadu pastrādājis Komjaunatnes komitejā un tad uzaicināts Metalurgu kultūras pilī, kur ilgus gadus bija direktores vietnieks un vēlāk arī direktors. Mainoties laikiem, Gunars ir strādājis uzņēmējdarbībā, viņam bija sava kafejnīca, viņš ir bijis konditorejas ceha vadītājs, strādāts arī ziedu salonā, un viņam bija arī pasākumu organizēšanas firma, kas tagad nodota dēlam Agnim, kurš, kā saka Gunars, "kultūras darbā ir iekšā ar visu sirdi un dvēseli".

DZINTRA

Viņa pēc profesijas ir feldšere. Priekulē Dzintra ir ienācēja un, kā pati saka, "kultūras lietas arī man laikam ir ieliktas jau šūpulī, mana mamma visu mūžu ir strādājusi kultūras darbā un vēlāk bijusi Tadaiķos ciema priekšsēdētāja". Pēc Durbes vidusskolas beigšanas Dzintra neizturēja konkursu ķīmiķos un pusgadu nostrādāja Grobiņas Kultūras namā par vadītāju (viņas ceļi ar Gunaru gan tur nekrustojās – K.P.). "Lai gan man tas viss patika, sapratu, ka jāmācās tālāk, par to konkursa neizturēšanu biju bēdīga, tāpēc paņēmu avīzi un meklēju, kur iestāties," viņa atceras profesijas izvēli. "Atradu Rīgas 2.medicīnas skolu, bet tur arī bija konkurss – 9 cilvēki uz vienu vietu!" Tomēr viņa to izturēja un pēc beigšanas sāka strādāt Liepājā Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā.

Taču līdzīgi kā daudziem Dzintrai bija problēmas ar dzīvokli, un tāpēc, kad piedāvāja pārcelties uz Priekuli, kur došot arī dzīvokli, viņa piekrita. Tā viņa tur nokļuva un sāka strādāt ātrajā palīdzībā – tas bija pirms 44 gadiem. Tūlīt Dzintra arī iesaistījās vietējā kultūras dzīvē – sāka darboties dramatiskajā kolektīvā. Taču urdīja doma izmācīties par ārsti, tāpēc, kad Medicīnas institūts izsludināja uzņemšanu vakara grupā ar piedāvājumu strādāt Jūrmalā, viņa aizbrauca iesniegt dokumentus. Un tieši todien nebija cilvēka, kas tos pieņēma. Bet tikmēr dzīve izdarīja savas korekcijas. "Aizgāju parkā uz balli un turpat Priekulē satiku savu mūža mīlestību Modri," viņa smejas. Vēlākos gados abi kopā ir vadījuši sēru ceremonijas.

Pirmo reizi par sēru ceremonijas vadītāju. Turklāt vēl tik jaunam kā Gunaram. Kā tas bija, kā jūs jutāties?

Gunars: – Tā toreiz bija nepieciešamība – vienam no pašdarbības kolektīva darbiniekiem nomira tētis, nebija, kas pavada, un mani palūdza, lai vismaz kādu vārdu pasaku. Nebija tik traki.
Dzintra: – Mums Priekulē bija izvadītāja Vilma Prūse, un viņa mani pierunāja bērēs lasīt dzeju. Tā mēs par abām pierunājām iesaistīties arī manu vīru. Un strādājām trijatā: Vilma bija tā, kas runāja, un mēs ar Modri lasījām dzeju. Sākumā es tam visam turējos pretī, vīrs vēl vairāk, bet tad tas viss pamazām aizgāja. Man tuva draudzene palūdza izvadīt viņas vīra tēvu. Sākumā teicu nē, bet tā īsti atteikt nevarēju. Vienīgi piebildu, lai Vilma nāk noklausīties un novērtē mani. Tā viss sākās, bet ilgu laiku mēs ar vīru strādājām kopā un, teikšu atklāti, cilvēkiem patika, ka mēs to darām divatā. Tagad gan vīrs vairs šo darbiņu nedara, bet es turpinu arī apmēram tikpat ilgi, cik Gunars. Un, lai arī joprojām strādāju Priekules slimnīcā, gan ne vairs ātrajā palīdzībā, bet esmu statistiķe, teikšu atklāti – es izvadīšanu sajūtu kā misiju.

Vai jūsu darbs ir prognozējams?

G.: – Absolūti nav. Ir dienas, kad skrienu no vienām bērēm tūlīt uz citām, un ir, protams, arī tukšās dienas.

Ja diena ir jau pilna, nākas kādam arī atteikt. Kā piederīgie to uztver?

G.: – Lielākoties jau smagi, jo viņi ir cerējuši tieši uz šo izvadītāju. Man ir pat bijuši cilvēki, kas jau iepriekš pieteikušies paši un arī atgādinājuši, lai neaizmirstu par viņiem, kad pienāks TĀ diena.

Vienīgais, tas nu ir process, ko laikus paredzēt nevar un arī rezervēt laiku pie izvadītāja nevar.

G.: – Man šajā ziņā bija ļoti interesants gadījums. Kāda kundzīte no rīta piezvana, atvainojas, ka patraucējusi, un lūdz, vai nevaru pie viņas aizbraukt. Viņa bija viena no tiem, kas vēloties, lai tieši es viņu izvadu. Un viņa jūtot, ka tas laiks tuvojas. Es, protams, jutos neērti, mierināju, ka veselība turas, tomēr aizbraucu. Viņa vēlreiz atgādināja – jūtot, ka tā diena tuvojas. Mēs izrunājāmies, ļoti interesanti: par dzīvi, par draugiem un daudz ko citu. Bet es skatos – dzīvoklis ļoti sakārtots. Viņa saka – kas bijis atdodams, to esmu atdevusi gan muzejam, gan draugiem un citiem, jo līdzi neko nepaņemšu. Trīs grāmatas viņa gribēja atdāvināt arī man. Novēlēju labu veselību, teicu uz redzēšanos, bet viņa man atbildēja: jūs man uz redzēšanos varat teikt, bet es jums gan vairs ne. Pēc divām dienām patiešām saņēmu vēsti, ka TĀ diena ir pienākusi...

Diezgan šausminoši. Vai nevarēja būt, ka viņa pati sev kaut ko nodarīja?

G.: – Nē, nekādā gadījumā! Viņas veselības stāvoklis bija patiešām smags, turklāt viņa bija mediķe un gan jau patiešām saprata, kas notiek.

Jūsu darbā droši vien ir, ja tā var teikt, pastāvīgie klienti – ģimenes vai dzimtas, kas sēru brīdī aicina tieši jūs.

G.: – Protams, tas notiek paaudžu paaudzēs.
Dz.: – Ir gan, tikai dažkārt man pamatdarba dēļ ir grūti izrauties. Es uzskatu, ka šī lieta nevar būt ne profesija, ne darbs, tā patiešām ir katra šī cilvēka sūtība un svēta misija. Man, piemēram, šis darbs prasa laiku, man vajag katrai reizei sagatavoties īpaši. Un, godīgi sakot, man pašlaik ir vieglāk izvadīt Liepājā vai kaut kur citur, nevis Priekulē, Kalētos vai Gramzdā, kur visi mani jau pazīst un kur es cilvēkus pazīstu.

Starp citu, ko darīt, lai izvadīšanas runās neatkārtotos un kāds, kurš jūs dzirdējis jau vairākkārt, neteiktu, ka atkal bija tas pats standarta teksts. Jeb varbūt tā vajag?

G.: – Mēs tomēr cenšamies katram gadījumam pieiet individuāli.
Dz.: – Jā, noteikti par katru ir jāpasaka kaut kas cits, kaut kas savs.

Pirms tam tiekaties ar piederīgajiem?

G.: – Kādreiz to darīja vienmēr, bet tagad notiek arī citādāk, jo ne man, ne arī piederīgajiem vienmēr ir laiks tikties, turklāt ir reizes, kad jābrauc izvadīt kaut kur tālu prom un līdz bērēm satikties ar tuviniekiem nav iespējams. Tāpēc tagad informāciju iegūstam arī ar anketu palīdzību. Tajās ir konkrēti jautājumi, uz kuriem tuvinieki atbild. Un no tā arī vadāmies, turklāt vienmēr ir telefona sakari, un visu var vēlreiz izrunāt un precizēt tuvinieku vēlmes. Bet, ja tuvinieki vēlas tikties personiski, es, protams, nekad neatsaku.
Dz.: – Es vienmēr cilvēkiem saku, lai viņi man par aizgājēju izstāsta pilnīgi visu, un tie, kas mani pazīst, tā arī dara, viņi saka – tu jau pati zināsi, kā to visu salikt. Un tā arī ir. Ja man ir vairāk informācijas par aizgājēju, es varu brīvāk veidot atvadu runu. Turklāt, vairāk zinot, es arī varu justies droši, jo ar mazu informācijas apjomu var arī salaist daudz ko šķērsām.

Ir tā gadījies?

G.: – Man bija viens patiešām briesmīgs gadījums. Izvadīju kādu mammīti. Pirms tam biju iepazinies ar tuvinieku aizpildīto anketu un sāku runāt par viņas mīļo dēlu – nu tā sirsnīgi, sirsnīgi, bet jūtu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. To uzreiz var just no cilvēku reakcijas. Bet man nekas cits neatliek, kā turpināt. Jā, es ievēroju, ka tur grozās policisti, bet man neradās ne mazākās aizdomas, kas varētu būt noticis. Izrādījās, dēls bija apcietinājumā. Un par ko? Par mammītes slepkavību. Turklāt ļoti, ļoti nežēlīgu, pat sadistisku. Tikai neviens no tuviniekiem nebija turējis par vajadzīgu man to pateikt.

Un, ko dara tādā situācijā?

G.: – Kaut kā no tās bija jāiziet. Patiesību man pa ceļam līdz bedrei pateica kāda radu tante. Tālāk turpināju pavisam neitrāli.
Dz.: – Man gan tik dramatisku gadījumu nav bijis. Un tāpēc es saku, ka man vajag pēc iespējas vairāk informācijas. Jo man var neteikt kaut ko tajā pusē, kur es dzīvoju un pazīstu cilvēkus, zinu viņu dzīves gājumu, bet tikpat labi man līdzīgi kā Gunaram var iziet, piemēram, Liepājā. Tāpēc man vienmēr vajag kontaktu ar cilvēkiem. Vienalga, uz skatuves dramatiskajā kolektīva vai bērēs. Ja tā nav, ja es jūtu, ka nepaņemu cilvēkus, es nevaru parunāt. Es esmu vadījusi lielus pasākumus, ir bijušas bēres ar 400 cilvēkiem un viss aiziet uz vislabāko, ja jūtu, ka tie ir manējie. Bet ir bēres, kur var būt 50 cilvēku un kurām es esmu ļoti gatavojusies, izmeklējusi visemocionālākos vārdus, bet viss notiek kā pret sienu. Nav un viss! Es ar acīm meklēju tuvinieku reakciju un, ja brīdī, kad lasu dzejoli māmuļai, ko pavadām, redzu, kā mirušās dēla sieva nevis klausās, bet kārto vīram žaketi, man tas ir nogalinoši. Un ir bijis arī tā, ka esmu visu salikusi pa plauktiņiem, bet ceļā uz sēru ceremoniju pēkšņi uzzinu kaut ko pavisam citu. Tad piecu minūšu laikā ir jāspēj pārslēgties uz citu tekstu.

Te droši vien noder pieredze?

G.: – Noteikti! Ja man tā situācija ar dēlu slepkavu būtu bijusi pašā sākumā, es nezinu, ko būtu darījis.

Vai ir kaut kas tāds, kas pavadīšanas runā ir jāpasaka obligāti?

G.: – Tas noteikti ir dzīves sākums un nobeigums.
Dz.: – Pilnīgi noteikti. Ir arī cilvēki, kas ir sarakstījuši visu aizgājēja biogrāfiju, nodod to man un bērēs gandrīz vai pa rindām seko līdzi, vai es visu pasaku. Un vēl tagad ir grūti tajā ziņā, ka ģimenes dzīves ir ļoti sarežģījušās – cilvēkiem ir vairākas laulības, ir reģistrētas kopdzīves un nereģistrētas, tad vēl pa vidu kāds ārlaulības bērns. Un tad nu sākas – par to sievu atvadu runā neko nedrīkst teikt, tos bērnus nedrīkst pieminēt un tā tālāk – ja tu par viņu teiksi to un šo, tad es atkal darīšu tā. Tas ir briesmīgi.
G.: – Mēs tomēr nevaram tik akli paklausīt, jo arī tie gadi, kad cilvēks ir dzīvojis ar citu vīru vai sievu, viņam ir bijuši laimīgi – citādi taču viņš nebūtu dzīvojis. Un mēs nevaram šos gadus no cilvēka dzīves izsvītrot.
D.: – Bet es arī nebaidos teikt, ka tur cilvēkam atnāca laime un mīlestība, jo uzskatu, ka katrs cilvēks savu dzīvi vada, kā var un kā prot, bet, nonākot pēdējā ceļā, viņš ir pelnījis uzmanību. Tā kā mums ir jābūt dažkārt lieliem psihologiem.

Un kā ir ar speciālu raudināšanu? Cenšaties pavadītājus pa varītēm saraudināt?

G.: – Šajā jautājumā bieži vien manā dārziņā ir bijis akmens. Bet, ja cilvēks mūžu ir nodzīvojis ar labestību un sirsnību, vai pavadot, piemēram, savu māti, kas tevi ir auklējusi, lolojusi, mīlējusi, asara nenoritēs? Nenobirs tādam, uz kuru šī situācija neattiecas. Es necenšos speciāli raudināt, bet asaras bērēs – tas ir normāli. Un muļķīgi ir uzskatīt, ka vīrietis pat bērēs neraud.
Dz.: – Tās ir pilnīgas muļķības. Raud un kā vēl raud, un tas ir tikai normāli. Nenormālāk ir tad, ja dzirdu – bēres bija ātras, tikām galā 45 minūtēs.
G.: – Man īsākās bēres ir bijušas 3 minūšu garas.

Kā tas ir iespējams?

G.: – Tas notika Liepājā, Krusta kapos. Biju sagatavojis runu, bija ieradušies muzikanti, ap 30 pavadītāju, un viss kā piederas. Sāku jau runāt, kad redzu – mirušās sievietes dēls kaut ko pačukst nesējiem. Saprotu – tur kaut kāda nesaprašanās. Es skaitu pirmo dzejoli, kad viņš pienāk pie manis, parausta aiz rokas un saka: "Mamma ir mirusi, pietiek, laidīsim zemē!" Tad es atvainojos un sacīju, ka pateikšu vismaz, kā mammu sauc, kad viņa nākusi pasaulē un kad no šīs dzīves atvadījusies. Es respektēju viņa vēlmi, bet to taču varēja pateikt, pirms ceremonija bija sākusies – es ar to būtu rēķinājies un pateicis pavisam īsu runu.

Un kā ar jūsu pašu asarām? Vai tās kādreiz arī nobirst runājot?

G.: – Birst gan. Ir bijuši gadījumi. Lielākoties, kad jāpavada mazi bērniņi. Tad ir kamols kaklā, kas smacē nost. Vissmagāk man bija, kad tuvi pazīstamiem cilvēkiem pavadīju mazu puisīti. Un vēl viens gadījums – trīs gadus vecs bērniņš bija noslīcis vanniņā pagalmā, bet vecāki bērēs smējās... Tādi cilvēki.
Dz.: – Atceros, man bija bēres Aizputes pusē. Vīrietis, pajauns cilvēks, iereibis bija nācis mājās, apmaldījies un Tebrā noslīcis. Aizgājējam bija četri bērni – cits par citu mazāki. Spēlē mūzika, zārks jau ielaists zemē, un vecākais no bērniem skaidrā balsī saka – tēti gribu! Tad ir jāraud, jo pat izvadītājs šādām situācijām nevar būt gatavs.

Un, kā tikt galā ar šīm emocijām un sajūtām, jo jūs, tāpat kā ārsti, nevarat nomirt reizē ar katru aizgājēju?

Dz.: – Man daudzi ir jautājuši: kā es to varu? Es nezinu. Varbūt tas ir dīvaini, un es nezinu, kā ir Gunaram, bet man ir smagi, taču, ja esmu savu darbu padarījusi tā, ka saprotu – esmu to padarījusi labi, mani tas uzlādē un atvieglo. Man atkal ir spēks, un es varu atkal iet tālāk. Šis darbs no mums paņem, bet tas arī uzlādē.
G.: – Es pilnīgi piekrītu Dzintrai. Patiešām ir arī gandarījums, bet tikai tad, ja jūti, ka esi padarījis savu darbu labi un ka cilvēki tevi ir novērtējuši, ka arī viņiem ir vieglāk. Bet man palīdz arī mana ģimene, mans dārzs, tā ir pasēdēšana pie dīķa un iknedēļas pirtiņa.
Dz.: – Man ir bijušas neskaitāmas reizes, kad sev saku – viss, es beidzu šo nodarbošanos un padzīvošu sev, jo man ir tik daudz interešu, tik daudz blakus nodarbošanos, bet, kad mani atkal palūdz, es piekrītu, jo atkal un atkal saprotu – tā ir mana sūtība.

Vai ir atšķirība – izvadīt pilnīgi svešu cilvēku vai tomēr pazīstamu?

G.: – Es ļoti reti piekrītu izvadīt tuvus radiniekus.
Dz.: – Man ir mazs radu pulks, bet ir daudz paziņas, kolēģi un citi. Tas nav viegli, bet, ja tāda ir viņu vēlēšanās, es piekrītu. Nesen pēdējā ceļā pavadīju dakteri, ar kuru visu mūžu esmu kopā strādājusi, es esmu pavadījusi arī savu labāko draudzeni. Protams, ka tas ir smagi. Tajā brīdī, kad runā, nav smagi. Starp citu, šo rūdījumu man ir devis arī darbs ātrajā palīdzībā – kad dari, tev nav laika domāt. Tas smagums nāk pēc tam, kad viss ir beidzies, kad aizeju mājās. Un, protams, arī gatavošanās posms nav viegls. Kursos gan mums mācīja, ka ir jāprot šo darbu tik ļoti neņemt pie sirds, lai pavadītu aizgājēju un lai pēc stundas viegls un priecīgs varētu doties uz dzimšanas dienu. Nu nevaru tā. Visu, protams, nav jāizlaiž caur sevi, bet ir lietas, ko tik viegli nevar atlikt malā.

Un kā jūs abi domājat, vai ir atšķirība, kas šo darbu dara – vīrietis vai sieviete. Kurš tam ir piemērotāks?

G.: – Es domāju, ka svarīgs nav dzimums, bet gan cilvēcības faktors un tas, ko tu ieliec no sevis šajā darbā. Tā arī ir visa sāls.
Dz.: – Te es pilnīgi piekrītu Gunaram. Bet tas ir arī atkarīgs no sabiedrības, kas tevi pieņem vai nepieņem. Var būt gadījumi, kad es varu runāt ideāli, kad varu lieliski novadīt bēres, bet kādam tās vienalga nebūs patikušas, jo viņš būs iedomājies, ka runātājam bija jābūt vīrietim. Tur es neko nevaru līdzēt.

Jūs jūtaties kā kolēģi vai kā konkurenti?

G.: – Mēs nekādā gadījumā neesam konkurenti.
Dz.: – Ko mēs varam izkonkurēt?
G.: – Darba pietiek visiem.
Dz.: – Man ir grūti pieņemt to, ka šī lieta ir bizness. Tas ir tāpat, kā es nevaru pārdzīvot, ka cilvēku veselība mūsdienās ir kļuvusi par biznesu. Es savā mūžā daudz esmu piedzīvojusi, bet to, ka jātirgo cilvēku veselība, es nekad nesapratīšu. Kaut gan Rīgas pusē pavadītāju vidū konkurence ir pamatīga – cilvēks vēl nav atdzisis, kad divu firmu pārstāvji jau ir klāt, gandrīz vai kā angļu melnā humora seriālos.

Ne mazums dzirdēts par to, vai jūs kā laicīgie pavadītāji drīkstat bērēs skaitīt Tēvreizi.

Dz.: – Jā, es arī esmu to noklausījusies, bet es esmu kristīta, un tāpēc uzskatu, ka to drīkstu darīt. Bet man ir bijušas arī reizes, kad pirms izvadīšanas ceremonijas piederīgie pasaka – tikai neskaiti Tēvreizi! Tad es, protams, to nedaru. Savukārt ir bijušas reizes, kad it kā šaubos – šajā reizē to vajag vai ne? Tad pajautāju, vai piederīgie tam piekrīt. Bet ir bijuši arī gadījumi, kad tomēr skaitu un vēlāk piederīgie saka lielu paldies.

G.: – Es domāju, ja to daru no tīras sirds, bez kādas uzspēles, tad es varu to darīt.

Vai pie bērēm var pierasts?

G.: – Pierast nevar, bet tās var pieņemt.
Dz.: – Bēres mūsu dzīvē ir ienākušas un kļuvušas par tās sastāvdaļu. Ar to ir jārēķinās, ka savu laiku plānot nevaram. Ir bijuši gadījumi, kad pati esmu Balvos, bet man zvana un saka: tev rīt ir jāizvada mana mamma.

Pat tik ātri?

G.: – Mūsdienās cilvēki vairs nevar atļauties bērēm gatavoties nedēļu. Viss notiek ātri. Tāpēc, ka cilvēki nevar ilgi kavēt darbu. Un arī tāpēc, ka daudziem strādā radi ārzemēs un var atbraukt uz pavisam īsu brīdi. Diemžēl arī šos procesus regulē mūsu izbraukušie ļaudis.
Dz.: – Man tikko bija gadījums – māsa no Krievijas atbrauca ciemos pie brāļa, brālis nomira, bet viņai beidzas uzturēšanās vīza Latvijā. Mums rīt jau ir bēres, bet vēl šodien viņiem jābrauc izlūgties vīzas pagarinājumu. Un nevajag nemaz būt atbraucējam no tālienes, arī tepat no Daugavpils atbraukušie nevar bēru dēļ ilgi uzturēties.

Katrs šajā darbā esat nostrādājis gana ilgi – 35 gadus, tāpēc noteikti varat izvērtēt, vai to darītu, ja būtu jāsāk no sākuma?

G.: – Jā, noteikti! Mēs varam iet pret straumi, bet, ja kaut kas mums dzīvē būs nolemts, tajā krastā arī mūs agrāk vai vēlāk Liktenis atnesīs.
Dz.: – Protams! Jo mēs esam sapratuši, ka tā ir mūsu misija. Un, lai saka un runā, ko grib, dzīve un cilvēki to ir pierādījuši. Neviens sertifikāts vai apliecība nebūs īstais pierādījums, ka šim darbam deram, to novērtēs cilvēki, viņi ir mūsu īstais eksāmens. Dzīve visu noliek savās vietās.
G.: – Jā, un šajā sakarībā man vēl ir atmiņā kāds gadījums. Izvadīju kādu vecu sieviņu laukos. Viņai bija daudz bērnu un mazbērnu, bet viņa dzīvoja pie viena no dēliem. Omīte visu mūžu bijusi audēja. Pirms ceremonijas no mājas izvēlās viņas dēls. Sejā labi redzams alkoholisms. Un viņa sieva tāda pati. Es jautāju, vai būs sega, ko uzsegt zārkam. Jā, būs, viņš saka un turpat pažobelē sameklē kaut kādu lupatu deķi. Tur vajadzēja redzēt, kāda bija apkārtējo reakcija, jo omīte katram bērnam, katram mazbērnam un vēl daudziem citiem bija noaudusi krāšņu krāšņās segas. Tad mazbērni izvilka sētā omītes lādi, kas bija pilna ar jaunām, košām segām, un uzsedza omītei veselas četras – divas pašai un divas vēl uz zārka. Tā ka dzīve patiešām visu noliek savās vietās.