Kurzemes Vārds

02:59 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Eglītes meklēšana
Kristīne Pastore

Jāsāk domāt par eglīti. Pirkt vai doties uz mežu pašiem? Trīs bērnu tēvs atzīst: tā tomēr ir lieta – aizbraukt ar visiem bērniem uz mežu izvēlēties eglīti. Viņš stāsta, ka pērn devušies diezgan patālu uz rajona mežiem, apbraukājuši vairākas vietas, līdz atraduši. Cita klausītāja smejas – tad jau lētāk iznāk nopirkt tepat tirgū. Jā, bet tas process, tā sajūta, ka pats esi meklējis, cirtis, vedis mājās un tad pušķojis, turklāt kopā ar bērniem – aizstāvas tētis.

Es tajā brīdī atceros bērnību. Laukos kopā ar vectēvu gājām uz mežu pa dziļu, dziļu sniegu. Eglītes bija apsnigušas, lai izmeklētu īsto, bija jāpurina nost sniegs. Tad vectēvs novērtēja, vai egle ir vienmērīgi noaugusi, vai kāda puse nav plika un vai zari nav par retu vai par biezu. Kad atradām īsto, vectēvs cirta, bet mēs, bērni, pa sniegu vilkām kociņu mājās. Siltajā lauku istabā eglīte ienesa īstu ziemas dzestrumu. Sniegs no zariem kusa, un pa grīdu aiztecēja peļķītes. Kad eglīte bija apžuvusi, kopā ar vectēvu to stellējām kājā, un tad sākās rotāšana. Vecajā mājā griesti augsti, egle liela un tikpat liels prieks un tāds dīvains satraukums – kaut kas tuvojas.

Pērn nelielā kompānijā kopā ar dažāda vecuma bērniem arī braucām meklēt egli. Sniega gan nebija, bet noskaņojums labs – tuvojas taču Ziemassvētki. Saskaitām: kopā vajadzētu sešas eglītes – katrai ģimenei savu un arī vecākiem pa eglei. Bet egles tādas nekādas: pašķidriem zariem, skujas pabirušas, tās, kas derētu, par lielām. Taču laika netrūkst, meklējam. Sarunas, smiekli, svaigs gaiss. Tā paiet stunda. Mežs vietām slapjš, kāds jau piesmēlis kājas, bet nekas. Jau beidzas otrā stunda, bet no īstajām eglītēm vēl ne vēsts. Laikam esam pārāk izvēlīgi. Labi, skatāmies arī uz pieticīgākiem kociņiem, nevis meklējam kā no izstādes ņemtus.

Un te nu ir! Izcirtums, un cik tik uziet vienāda auguma eglītes – cita par citu kuplāka un skaistāka! Ar skaļu urrā! bērni metas katrs pie savas, saucot tēviem, lai nāk šurp ar cirvi. Bet vispārējo sajūsmu pārtrauc divu pusaudžu mamma – nekā nebija! Šīs egles ir speciāli stādītas, atjaunojot izcirsto mežu, un tādi postītāji mēs nebūsim, viņa strikti nosaka. Puišu sejas saskābst, paburkšķ arī vīri – atradusies dabas draudzene! Tomēr ar cirvi kociņiem klāt neviens neķeras.

Beigās atradām meklētās. Jā, varbūt tās nebija pašas skaistākās un kuplākās, tomēr ieguvumu bija vairāk nekā vilšanos: labās emocijas, ko deva svaigais gaiss, kopābūšana, smiekli, joki un sarunas, nosargātās eglītes un to vietā tās, ko vienalga paredzēts nocirst, tīrot mežu. Bet pāri visam – Ziemassvētku izjūta! Šogad atkal dosimies pēc egles paši.