Kurzemes Vārds

22:36 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Labās ziņas ir!
Dina Belta

Laiks, kad beidzas gads, ir īpaši biezs. Liekas, šogad biezums ir tik intensīvs, ka tajā varētu karoti pakārt. Vai cirvi iecirst.

Laimīgi tie, kuri vismaz nav neko dzirdējuši par noslēpumaini baismīgo maiju kalendāru. Runā, ka senlaikos radītais viedo indiāņu kalendārs vairs neskaitot laiku tālāk par šā gada decembri. Bet tas, par ko nav dzirdēts vai izlasīts, jau fantāziju nerosina. Un labi vien ir. Jo šā brīža situācijā un apstākļos, kad Latvijai un Liepājai pāri plešas visaptverošs neziņas bubulis, vēl tik pietrūktu, lai ļaudis atkal tītos baltos palagos un ietu uz Tramvajtilta pastardienu gaidīt, kā reiz tas esot jau bijis.

Bet visādi citādi – pēkšņa ekonomikas sagrūšana, akūta nepieciešamība to atbalstīt ar aizņemtas naudas miljardiem. Valdība un deputāti ar sarkanām, cits viņu starpā arī ar raibām un glāžainām acīm pieņem valsts nākotnei būtiskus jautājumus ap pulksten 5 rītā. Neziņa par to, kā tas viss izskatīsies dzīvē nākamgad, kā tas skars katru no mums. Un kad kopš ekonomiskās stabilizācijas plāna pieņemšanas ir pagājusi vairāk nekā nedēļa, kurš no mums, parastajiem cilvēkiem, var teikt, ka viņš saprot un zina, kas un kāpēc šai zemē pašlaik notiek?

Visā tajā pagājušās ceturtdienas trakumā pilnīgi pazuda Saeimas darbakārtībā iekļautais jautājums par administratīvo teritoriju likuma un novadu kartes pieņemšanu galīgajā lasījumā. Tik svarīgs jautājums, kas kustinājis ne vienu vien politiķa krēslu un skar tik daudzus ļaudis. Viņi visi varēja turpināt gaidīt. Un turpināt nezināt, kas viņus sagaida citugad.

Šis ir laiks, kad, šķiet, pat visrūdītākie negāciju meklētāji un skandalozu virsrakstu ar acīm aprijēji sāk meklēt pēc labām ziņām. Un labā ziņa ir tā, ka tādas ziņas ir! Ja nebūtu šajās dienās sastapusies ar vairākiem gaiši starojošiem un valdzinoši vienkāršiem cilvēkiem, tad laikam gan arī tagad šļūktu iekšā tumšā bezcerībā. Bet es zinu, ka, piemēram, Vaiņodē mīt brīnišķīga sieviete Svetlana, kurai ir kupls audžubērnu pulciņš – viņai pilnīgi noteikti ir skaidrs, kāpēc viņa šai pasaulē dzīvo. Vai skolotāja Kristīne Cukura Priekules Mākslas skolā, kura māca ne tikai bērnus, bet arī viņu vecākus un vecvecākus, palīdzot atraisīt dziļi noslēptus talantus, atlaist vaļā iztēli un, jā, lidot, ar kājām it kā paliekot tepat, pie zemes.

Starp citu, kopš mani bērni iet uz Ziemassvētku eglītēm, esmu pamanījusi, ka katru gadu Ziemassvētku vecīši kļūst vecīgāki, vārgāki un stīvāki. Nupat atkal vienu sastapām, tam no dāvanu maisa stiepšanas bija sirdsklauves piemetušās, tik vaidēt vien vairs iespēja. Jā, un sniega neesamību ziemas svētkos viņš attaisnoja ar vispārējo krīzi. Tad nu aizdomājos – cik Ziemassvētkiem tiem vecīšiem vēl pietiks spēka? Varbūt viņiem tomēr derētu kaut kā saņemties un kļūt mundrākiem?