Kurzemes Vārds

09:54 Otrdiena, 26. marts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Tā dzīvojam

Jauns un sparīgs Dunkeru ciltskoka atzars
Viktors Ulberts

Kad jautāju ceļu pie Dunkeru ģimenes Vērgalē, neviens nebrīnījās, kāpēc laikraksta pārstāvji meklē tieši viņus. Jo Dunkeru ģimene ar savu strādīgumu, vienkāršumu un mīlestību, kāda valda starp vecākiem un viņu četriem bērniem, jau sen ir izpelnījusies apkārtējo cieņu.

Kopā saved folklora

Normunds Dunkers ir dzimis un audzis vērgalnieks. Izdevies noskaidrot Dunkeru dzimtas ciltskoku Vērgalē no 1850.gada. "Tagad jau es Vērgalē vairāk tikai pārnakšņoju, jo darba gaitas pamatā aizrit Aizputē, akmeņkaļa darbnīcā," smejot saka Normunds. Savulaik, kad viņam piedāvāts izmēģināt roku šajā amatā, Normundam vaicāts, ko viņš zina par akmeņiem. "Sacīju, ka ar akmeņiem var izsist logus." Nu jau būs 13 gadu, kopš Normunds strādā akmeņkaļa darbnīcā Aizputē. Pa šo laiku tapuši arī nozīmīgi darbi, piemēram, akmens Liepājā pie 5.vidusskolas, plāksne pie Liepājas Latviešu biedrības nama, arī liela plāksne Francijas vēstniecībā, kurā iekļauj vēstnieku vārdus.

Savukārt Sanita ir dzimusi un augusi rīdziniece. "Ieprecējos te. Rīgā nepalikām, jo vīra kungs negribēja dzīvot uz akmeņiem. Likteņa pirksts, bet tagad viņš ik dienu strādā ar akmeņiem," smaidot saka Sanita. Viņu ar Normundu savulai kopā savedusi folklora. "Sākām rakstīt pa vēstulei, pa tautasdziesmai, līdz rezultātā esam viena liela Dunkeru ģimene."

Kāzas jaunā Dunkeru ģimene svinējusi 1992.gada 25.aprīlī. "Laiki bija grūti, un tāpēc vienbrīd domājām, ka lielas kāzas rīkot nevajadzētu. Taču tagad esam priecīgi, ka tādas bija. Tas notika, pateicoties manam vīram, kuram ir savi uzskati par kāzām. Jo cilvēkam viņas mūžā ir tikai trīs godības: pirmās, kad piedzimstam, mēs neatceramies, kad aizejam mūžībā – to vairs nav iespējams atcerēties. Tad nu kāzas ir tās godības, ko paši varam izbaudīt un atcerēties.

Un otru lielu kāzu rīkošanas iemeslu minēja mana mammīte, un viņas vārdi piepildījušies. Pirmkārt, vairāki no kāzu viesiem jau vairs nav mūsu vidū. Tāpat ar daudziem radiem, ar kuriem tikāmies kāzās, gandrīz nekādu kontaktu vairs nav. Tad nu kāzas vismaz bija tā reize, kad visi bijām kopā, tas nofilmēts videolentē, un ir ko atcerēties," piebilda Sanita.

Sagaida Superpuiku

To, ka Jēkabs izcīnīs Latvijas Superpuikas titulu 2007.gadā, viņa vecākiem 1993., kad Jēkabs dzima, vēl nebija ne jausmas. Taču jau tad viņš parādījis savu raksturiņu. "Es ļoti gribēju, lai pirmais bērns piedzimst tieši kāzu pirmajā gadadienā. Ko tik nedarīju, pat skraidīju pa slimnīcas kāpnēm uz desmito stāvu. Bet nekā! Jēkabam vajadzēja savu datumu, un viņš piedzima 26.aprīlī," atceras Sanita.

Normunds piebilst, ka Jēkabs viņam tagad ir lielais palīgs. Šogad jau trešo vasaru strādājis pie tēva akmeņkaļu darbnīcā. Un nu jau ieguvis tādas iemaņas, ka spēj strādāt patstāvīgi.

Trīs gadus pēc Jēkaba Dunkeriem piedzima meita Anna. Viņa mācās mūzikas skolā. Pati izvēlējās klavierspēli, un mamma liek uz viņu cerības, ka drīz meita varēs dažādos sarīkojumos spēlēt mūzikas pavadījumu.

Trešais bērns ģimenē ir 10 gadu vecais Matīss, bet pats jaunākais – septiņgadīgais Jānis. Mazais Jānītis jau izrāda nopietnas sportiskās aktivitātes un trenējas "Liepājas metalurgafutbola klubā. Treņiņi noteik vienreiz nedēļā Vērgalē, divas reizes – Liepājā. Labi, ka Dunkeri bērnus turp ved pārmaiņus ar citu ģimeni, kuras atvase arī vēlas kļūt par futbolistu. Tad vismaz izdevumi ir mazāki. Taču bērnu izaugsmes dēļ vecāki ir gatavi upurēt gan laiku, gan finanses.

Bez tam šis esot pirmais un laikam arī vienīgais mācību gads, kad visi Dunkeru bērni mācās Vērgales pamatskolā. Mazais Jānītis šogad mācības sācis, bet Jēkabs pavasarī skolu beigs.

Vecāki priecājas, ka visiem bērniem mācībās ir labas sekmes. "Nav jau tā, ka visi tikai deviņnieki un desmitnieki, bet kopumā nemaz nav slikti. Protams, vienmēr var labāk," secina Sanita. Savukārt Normunds smaidot piebilst, ka "reizēm jau jāpapukst ir, lai bērni pacenstos".

Ir vēl viena nianse – visi bērni ir nosaukti Sanitas un Normunda senču vārdos.

Tiek pie savām mājām

Pirms gada Dunkeru ģimene samainīja savu labiekārtoto dzīvokli Vērgales centrā pret lauku māju "Andri" nostāk no centra, apmēram pusotra kilometra attālumā. Savas mājas – tas bijis sapnis gan abiem vecākiem, gan bērniem. Tāpēc, lai arī darāmā daudz, viņi par šādu iespēju ir priecīgi. Tiesa, pemērota vieta tika meklēta ilgu laiku, taču vairākas mājas savus potenciālos saimniekus neuzrunāja. Taču piedāvājums ar "Andriem" bijis pēkšņs, un Dunkeri sapratuši – tās ir īstās mājas, kas jāņem!

"Kad dzīvoju Rīgā, domāju: cik lauciniekiem labi! Viņiem ir tādi plašumi un iespējas, saglabātas latviskās tradīcijas. Tādēļ pilsētnieki brauc un meklē tos laukus, viņi izjūt nepieciešamību pēc latviskā. Bet lauciniekiem tas šķiet pats par sevi saprotams. Te ir mājas, sēta, lauku ainavas – viss, kas nepieciešams. Te arī centīšos iedzīvināt latviskās tradīcijas, un gribētos, lai tās saglabātu arī bērni."

Arī attālums no centra Dunkerus nebiedē. Sanita stāsta, ka tieši pārvākšanās dēļ viņa bijusi spiesta iegūt autovadītāja apliecību, tāpēc tas uzskatāms pat par ieguvumu. Tagad viņa pati var aizbraukt uz darbu Vērgales pamatskolā, kur māca vācu valodu un strādā arī par logopēdu, kā arī izvadāt bērnus pa pulciņiem.

Ekstras nav galvenais

Dunkeru ģimenē ir krietns bērnu pulciņš. Ne reizi vien izskan viedoklis, ka Latvijā tik daudz bērnu nav iespējams atļauties un normāli izaudzināt. Neesot ne kārtīga darba, ne atalgojuma. Sanitai ir kas sakāms šādi domājošajiem: "Man omīte ir stāstījusi par savu izsūtījumu Sibīrijā. Ja tevi turp uz svešu zemi aizved tādu, kāds stāvi ar maziem bērniem, nu tad nav nekā! Tad ir slikti. Bet par dzīvi šeit būtu grēks sūdzēties. Neapģērbti mēs neviens neskraidām. Paēduši arī esam. Tad kā mums nav? Ekstru! Jā, maniem bērniem nav pēdējās modes kliedziena un zīmola apģērba, es pati nebraucu ar jaunākās markas automašīnu. Bet vai tas ir tas, pēc kā mēs tiecamies? Vai tā ir tā bagātība, kur mēs ceram iegūt laimi? Ar materiālām vērtībām to neiegūt. Kaut vai tāpēc, ka lielas naudas pelnītājiem tik daudz jāstrādā, lai tiktu pie prāvā naudas žūkšņa, ka nekam citam vairs neatliek laika. Arī bērnam ne. Un kaut arī saģērbts kā lelle, diez vai šis bērns būs laimīgs. Viņš nopietni cieš no uzmanības trūkuma.

Mūsu bagātība ir tā, ka visa ģimene varam būtu kopā. Manuprāt, bagātākais cilvēks ir tas, kurš spēj mīlēt un kuru arī citi cilvēki mīl."