Kurzemes Vārds

13:53 Piektdiena, 23. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Dzīvesstāsts

Ticot Dieva brīnumam
Līvija Leine

Vizītkarte

Ojārs Freimanis

– Dzimis 1961.gada 9.augustā Priekulē, kopš trīs gadu vecuma liepājnieks.
– Mācījies Liepājas 11.pamatskolā, Liepājas tehnikumā, Lutera akadēmijā, Brīvo Luterāņu asociācijas Minesotas Teoloģijas seminārā.
– Strādājis Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā par maiņas meistaru, SIA "Jaunā ostmala" – par atslēdznieku sanitārtehniķi, Latvijas armijā – par kapelānu mācību centrā. Kalpo Apriķu, Vērgales, Ulmales-Labraga un Sakaslejas draudzē.
– Ir teoloģijas zinātņu maģistrs. Par mācītāju ordinēts 2005.gada 14.augustā, Svētā Meinarda dienā.

Kas tehniķi mehāniķi aizvilka pie tik netaustāmām lietām kā ticība un kristietība?
– Dievs lielākā vai mazākā mērā vada katra cilvēka dzīvi. Arī manu. Pusaudža gados ļoti interesēja literatūra, visvairāk fantastika. Jau tad sapratu, ka ir kas pārāks par šo pasauli. Bet vēl ilgi nezināju tā vārdu. Kristījos un iesvētījos Atmodas vilnī. Tad vairāk ticēju ar prātu. Ticība ar sirdi radās vēlāk. Liela ietekme manas izpratnes veidošanā bija mācītājam Iesalniekam, kas kādreiz kalpoja Svētās Annas draudzē. Viņš manī saredzēja potenciālu Dieva kalpu. Viņš arī ieteica studēt teoloģiju.

Vai kalpot Dievam ir viegli?
– Jā, ja sevi nodod Dievam un viņam uzticas. Es ticu, ka jebkurā situācijā Dievs parāda savu žēlastību. Tā bija arī 2006.gada beigās, kas man bija ļoti kritiskas. Darba nebija. Kalpoju četrās draudzēs, nevienā algu nesaņēmu. Sievai tas laikam bija nepieņemami, atrada citu draugu. Līdz ar to paliku bez dzīvokļa. Situācija bija smaga. Tuvu izmisumam. Tas viss sakrita tieši ar Ziemassvētku laiku. Bet Dievs tāpēc ir Dievs, ka dara brīnumus. Un Ziemassvētki ir īstais laiks, lai par to runātu. Viņš man atsūtīja eņģeli. Sievieti. Viņai arī laulības bija izjukušas, tiesa, jau pirms daudziem gadiem. Ar viņu biju kādreiz, pirms 30 gadiem pat mazliet draudzējies. Viņai bija sešpadsmit, man septiņpadsmit, un toreiz viens otru pazaudējām. Pirms gada viens otru atradām atkal un sapratām, ka kādreiz jaunībā esam kaut ko palaiduši garām. Dievs atdzīvināja, varbūt dāvāja mums mīlestību. Viņa arī ir ticīgs cilvēks. Elizabete. Viņas vārds nozīmē – Dieva apsolījums. Salaulājāmies Sakaslejas draudzē.

Bērni arī jums ir?
– Ir. Dēls liels, šovasar precēsies. Meita gan vēl pusaudze. Protams, pārdzīvo vecāku šķiršanos. Arī Elizabetei ir meita un dēls. Viņas bērni mani pieņēma ātrāk nekā es viņus. Elizabete man ļoti palīdz. Rūpējas. Ja svētdienās ir trīs dievkalpojumi, izbraucu no rīta, atgriežos pēcpusdienā. Un man ir svarīgi, lai pēc tiem mani sagaidītu ar mīļumu un – siltām pusdienām.

Vai trīs dievkalpojumi vienā dienā nav par smagu?
– Tāds ir mācītāja amats. Tas, ko daru, ir amats. Un tomēr tas ir svarīgākais, mācītāja kalpošana ir aicinājums. Tā ir visa dzīve. Nav tā, ka es svētdienā uzģērbju kolārkreklu, savas amata drēbes, un tad esmu mācītājs. Kamēr kalpoju, runāju sprediķus, runāju ar cilvēkiem, nogurumu nejūtu. Tas parādās, kad pēc pēdējā dievkalpojuma apsēžos mašīnā. Bet, ja mājās mani sagaida ar mīlestību, viss ir kārtībā. Bez manām četrām draudzēm man ir uzticēts vadīt Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas misijas nozari.

Braucat ar misiju uz Āfriku?
– Ne gluži. Esmu gan bijis Īrijā, kur nodibināta luteriskā draudze. Tā izveidojusies pati un strauji aug. Turp nosūtījām kalpot mācītāju Uģi Brūkleni. Ir jau kas jautā: kāpēc tiem, kas tur labi pelna, jāsūta mācītājs par Latvijas cilvēku līdzekļiem? Ir jāsaprot, ka viņi tur atrodas svešā zemē, svešā vidē. Cilvēki tur bieži izdara pašnāvību, ģimenes izjūk, notiek citas negatīvas lietas, jo viņiem nav garīgā atbalsta. Esmu bijis misijas braucienā Sibīrijā, kur arī dzīvo latvieši, kam tāpat vajadzīga garīgā maize. Turpināsim tur strādāt. Mums ir arī viens tāls misijas projekts Āfrikā, Ugandā. Otrs Norvēģijā, pie tur dzīvojošajiem latviešiem. Bet pirmais uzdevums ir gādāt, lai evaņģēlijs tiktu pasludināts visiem tautiešiem Latvijā un arī mazākumtautību pārstāvjiem. Šis darbs arī man nāca kā Dieva brīnums. Man piezvanīja no baznīcas virsvaldes un aicināja ieņemt šo amatu. Jēzus Kristus ir sacījis, ka mums ir jāiet un jāpadara par mācekļiem visas tautas, tas nozīmē – jāsludina evaņģēlijs. Īpaši domājot par savu tautu. To daru un to arī uzsveru savos sprediķos.

Kā jūs būvējat savus sprediķus?
– Vados pēc noteiktā gada rita, protams, balstoties uz Bībeli. Bībele ir tapusi, Dievam izmantojot cilvēku prasmes, piedzīvojumus, pārdzīvojumus. Arī sprediķim jābūt tādam. Jo Dievs mācītāju izmanto kā instrumentu, taču neizslēdzot paša mācītāja sagatavotību, māku uzrunāt cilvēkus, gara dāvanas, ko Dievs devis. Ja tas viss ir proporcionāli kopā, tad jūtu, ka cilvēki manī ieklausās, ka viņi tiek uzrunāti.

Kā to pateikt, cik sprediķī ir no paša cilvēka, cik no Dieva?
– Man ir svarīga paša lūgšanu dzīve – gan pirms dievkalpojuma, gan pirms sprediķa. Es lūdzu, lai Dievs mani izmanto kā instrumentu. Kaut kādu robežu novilkt ir grūti, pat neiespējami. Mācītāja darbs nav mērāms stundās un darba laikā. Sadalāms – tas no manis, tas no Dieva. Kalpošana ir visa mana būtība. Labās vēsts pasludināšana notiek caur personīgo piemēru.

Jūsu draudzes ir lielas?
– Sakaslejas draudze ir lielākā. Tā ir ļoti aktīva. Tajā iekļāvušies arī cilvēki no Rīgas, Ventspils un Liepājas. Rīdzinieki Kristīne un Andris Grasmaņi, piemēram, mums palīdzēja atjaunot ērģeles. Pats viņus esmu salaulājis. Viņi kāzu viesiem bija sacījuši, lai neko nedāvina, lai dāvanu vietā ziedo naudu ērģelēm. Tā bija Dieva dāvana. Draudzē ir arī labs meiteņu ansamblis, kas dzied ne tikai mājās – mūsu baznīcā, kapu svētkos, bet arī kristiešu lielākajos pasākumos Liepājā. To vada ērģelniece Guna Vagotiņa-Vagule. Meitenes dievnamā kalpo katru svētdienu. Uzskatu, ka bieži vien ar mūziku cilvēkiem var daudz vairāk pateikt nekā ar vārdiem. Liels atbalsts draudzes muzikālajā dzīvē ir Uldis Marhilēvičs. Viņa mamma ir mūsu draudzes locekle. Viņš meitenēm palīdzēja sadabūt sintezatoru, citu aprīkojumu, lai visu sagādātu, ieguldījis arī pats savu naudu. Ja tiek, viņš nāk arī uz dievkalpojumiem, ir pie mums arī muzicējis Ziemassvētku laikā.

Kas jums pašam ir Ziemassvētki?
– Man tie ir brīnišķīgs Dieva brīnuma piedzīvojums. Vai var notikt lielāks brīnums nekā tas, ka Dievs, kurš liels, tīrs, bez grēka, no saviem augstumiem nonāca šeit, mūsu vidū. Ka viņš kā mazs bērniņš piedzima. Brīnums ir tas, kā viņš, esot kā cilvēks, bet palikdams Dievs, staigāja tos pašus ceļus, ko cilvēki, dzēra to pašu ūdeni, ko cilvēki, ēda to pašu maizi, ārstēja cilvēkus, palīdzēja viņiem un arī atdeva par tiem savu dzīvību. Nezinu, vai Ziemassvētkus var nosaukt par lielākajiem svētkiem, bet tie ir īpaši. Ar Jēzus Kristus piedzimšanu viss iesākās. Arī cilvēkiem, kuri ar sirdi un dvēseli Jēzu Kristu nepazīst, šajā laikā ļauts piedzīvot kāda brīnuma klātbūtni. Ne velti Ziemassvētkos baznīcas ir pilnas. Cilvēki grib kaut ko piedzīvot. Bet, lai to piedzīvotu, ar Ziemassvētkiem vien ir par maz. Būtu labi, ka viņi arī parastā svētdienā aizietu līdz dievnamam. Cilvēkiem tad būtu vieglāk dzīvot, vieglāk pieņemt to, kas ar viņiem notiek. Šajā pasaulē taču nav nekā īsta, pie kā tverties. Viss, ko uzskatām par vērtību, var pazust. Pat visbagātākajiem nauda bankās taču pazūd. Lepno māju par nenomaksātu kredītu var atņemt. Paliekošu vērtību nav. Paliekoša vērtība ir tikai Dievs, kas sniedz palīdzīgu roku mīlestībā. Viņš neskatās, ka iepriekš esi muļķības, negantības darījis. Viņš piedod.

Kāda ir jūsu attieksme pret eglītēm un svecītēm?
– Vislabākā. Man patīk, ka Eiropā uzskata – šī tradīcija ir saistīta ar Rīgu. Vai tā ir leģenda, vai patiesība, cita lieta. Savukārt stāsts par svecītēm ir saistīts ar Mārtiņu Luteru. Viņš esot gājis pa mežu, ieraudzījis egli, skatījies uz augšu un vērojis, kā zvaigznes spīd caur tās zariem. Un viņš par šo skatu tik ļoti sajūsminājies, ka saskatījis tajā Dieva mīlestības lielumu un nolēmis, ka kaut ko līdzīgu grib arī mājās. Aiznesis eglīti uz mājām, ielicis tās zaros svecītes, un tās viņam atgādinājušas par Dieva mīlestību un lielumu.

Ko jūs gribētu novēlēt cilvēkiem Ziemassvētkos?
– Lai visi cilvēki saprastu, ka īstais brīnums, īstā palīdzība un īstā mīlestība nāk tikai un vienīgi no tā Mazā Bērniņa, kurš Ziemassvētkos piedzima Betlēmē! Lai viņš atrastu vietu katra cilvēka sirdī!