Kurzemes Vārds

23:23 Sestdiena, 14. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Brīvbrīdis

Citrusaugļu vilinājums jeb Vienu mandarīnu jau var

Mandarīnus, apelsīnus, arī greipfrūtus un citus citrusaugļus ir pierasti redzēt gan Ziemassvētku, gan Jaungada svinību galdā. Pat vēl vairāk – svētku galds bez tiem izskatās tāds... papliks. Tāpēc, to krāšņojot, pie reizes arī īsumā noskaidrosim, kā tie šurp nokļuvuši un ko tie mums labu dod.

Mandarīni

Tos sauc arī par tanžerīniem, klementīniem un sazin kā vēl, taču skaidrs ir viens: ja tie ir svētku galdā, tas ir košs un kārdinošs. Pat tad, kad neko vairs negribas, vēl vienam saldam un sulīgam mandarīnam vēderā vieta noteikti atradīsies.

Uztura speciālisti māca, ka mandarīni jāsaēdas pirms ziemas beigām. Lai gan citrusaugļus uzskata par vērtīgāko C vitamīna avotu, mandarīnos tā ir vismazāk no visiem sugasbrāļiem. Taču tas nav pamats bēdāties – tie toties ir visaromātiskākie no visiem citrusaugļiem, jo satur visvairāk organisko skābju, un tiem ir arī vismaigākā garša, tāpēc tos droši var dot bērniem. Tiesa gan, ir jāatceras, ka, tāpat kā no citiem citrusaugļiem, arī no mandarīniem var būt alerģija. Neskaitot to, ka mandarīnus ir patīkami ēst tāpat, tos var pievienot arī dažādiem salātiem kā sulīgu papildinājumu. Un ļoti gards ieteikums Jaungada naktij – izkausēt šokolādi, kurā var mērcēt dažādu augļu gabaliņus, arī mandarīnu šķēlītes. Ļoti garšīgi!

Pasaulē lielākās mandarīnu ražotājvalstis ir Spānija, Japāna, Ķīna, Brazīlija, Koreja, Itālija, ASV un Maroka.

Apelsīni

Apelsīnus uzskata par vērtīgu C vitamīna avotu, turklāt šī vitamīna vairāk ir mizā, nevis mīkstumā. Dietoloģijas speciālisti stāsta, ka apelsīni labvēlīgi ietekmē gremošanu, mazina pūšanas procesu zarnās, šo augļu šķiedrvielas un pektīnvielas veicina holesterīna un kaitīgu vielmaiņas pārpalikumu izdalīšanos no organisma, kas ir sevišķi svarīgi vecākiem cilvēkiem aterosklerozes novēršanai. Taču lielais skābes saturs šajos augļos nav vēlams kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas slimniekiem. Apelsīnos ir fitoncīdi, kas iznīcina vai vājina kaitīgu mikrobu darbību organismā. Jau kopš seniem laikiem pierasts apelsīna mizas izmantot kulinārijā un konditorejā, taču uztura speciālisti atgādina, ka tās pārtikā var lietot vienīgi tad, ja zināms, ka šo augļu uzglabāšanā nav izmantoti ķīmiski līdzekļi. Bet kurš to var zināt? Apelsīnu mizas izmanto kā garšvielas rīvētā vai sakaltētā veidā. Pirms mizas norīvēšanas apelsīnu sevišķi rūpīgi mazgā, skalo ar verdošu ūdeni. Un tieši tāpat rīvētu apelsīna miziņu izmanto kosmetoloģijā.

Eiropā apelsīni parādījās tikai 16.gadsimta sākumā. Pastāv versija, ka portugāļi tos atveduši no Indijas 1498.gadā, bet tikpat labi varbūt no Ķīnas 1518.gadā. Lai kā arī būtu bijis, ir zināms, ka pirmais apelsīna koks Eiropā izaudzēts Lisabonā. Pēc tam apelsīni ātri izplatījušies Sicīlijā un Sardīnijā, kur sastopami daži gigantiski koki, kas katru gadu dod līdz 5000 augļu. Šādu koku stumbrs ir tik resns, ka cilvēks to nevar apņemt, bet garumā koki stiepjas līdz 12 metriem, zaru vainags nav mazāks kā sirmam ozolam. Itālijā ir milzīga apelsīnu koku birzs, kurā aug apmēram 500 tūkstoši koku. Interesanti, ka sākotnēji apelsīnu koki audzēti krāšņumam.

Citroni

Lai gan uztura speciālisti aizvien vairāk skandina, ka citroni nebūt nav lielākais C vitamīna avots, ka daudz vairāk tā ir mūsu pašu upenēs un citās ogās, kad vajadzīgs spirdzinājums un enerģijas lādiņš, roka tā vien stiepjas pēc citrona, ar ko skābināt dzērienu, pat to apēst tāpat vai ar cukuru. Vēstures rakstos varam uzzināt, ka 1493.gadā citroni kopā ar Kristoferu Kolumbu veikuši ceļojumu pāri Atlantijas okeānam uz Haiti – tie bijuši vienīgais aizsarglīdzeklis, lai glābtu jūrnieku zobus no cingas.

Citronu dzimtene ir Dienvidaustrumāzija. No Persijas, pateicoties Maķedonijas Aleksandra karaspēkam, šis subtropiskais augs nonācis Grieķijā, kur ieguvis savu nosaukumu. Mūsu ēras 1.gadsimtā citronus audzējuši romieši. Šis auglis kļuvis par obligātu komponentu daudzām zupām. Citrona sula pievienota arī vīnam un medum. Svaigu citronu košļāja, lai elpai būtu patīkama smarža. Taču barbaru iebrukums pārtraucis citronu izplatīšanos Eiropā.

Palestīnas un Ēģiptes teritorijā citronkokus kultivējuši arābi 10.gadsimtā. Bet tikai 13.gadsimtā krustneši no jauna atveduši citronus uz Eiropu, kur tos sāka audzēt Itālijā. No Itālijas citroni nonāca Francijā. Ludviķa XIV galmā atdzima senā tradīcija nēsāt sev līdzi citronu. Dāmām ļoti patika, ka citronu sula pastiprina lūpu sārtumu.

Greipfrūti

Tas, iespējams, ir apelsīna un pampelmūzes krustojums. Ir minējumi, ka šī augļa nosaukums cēlies no tā, ka tie aug ķekaros līdzīgi vīnogām (grapes). Greipfrūtos ir maz cukura, bet daudz organisko skābju un vitamīnu. Tie satur arī folijskābi (B grupas vitamīns), kas piedalās šūnu veidošanās procesā. Ārsti iesaka greipfrūta sulu lietot īpaši bērniem un pusaudžiem, kā arī pieaugušajiem aptaukošanās gadījumā un cukura diabēta slimniekiem.

Greipfrūtu audzēšanas un kultivēšanas centrs ir Florida. Vairums šo augļu šķirņu ir ar dzeltenu, diezgan biezu mizu un gaišdzeltenu, saldskābu mīkstumu. Sarkanie greipfrūti parasti ir saldāki par dzeltenajiem. Greipfrūtus var ēst brokastīs ar vai bez cukura, kā uzkodas kopā ar garnelēm un avokado un, protams, izmantot augļu salātos vai desertā. 

Ieskatoties dažādās interneta vietnēs, sagatavojusi Kristīne Pastore