Kurzemes Vārds

14:43 Svētdiena, 20. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Gadi pēc sports

Eduarda Freimaņa atgriešanās jaunībā
Andžils Remess

Eduarda Freimaņa personai pirmo reizi uzmanību pievērsu pirms gadiem 45. Tiesa, šis uzvārds pavisam svešs nebija arī līdz tam, jo Freimanis taču bija spēlējis slavenajā "Olimpijas" futbola komandā. Taču man daudz leģendārāki šķita citi "Olimpijas" spēlētāji. Tie, kuru uzvārdi zibēja, šķirstot trīsdesmito gadu laikrakstu nodzeltējušās lappuses, vai kurus vēl izdevās redzēt savām acīm futbola laukumā pēckara laikā. Freimanis "Olimpijā" bija spēlējis tikai dažas sezonas pirmskara gados, Latvijas čempiona nosaukumu palīdzējis izcīnīt tikai divas reizes, un tas jau nebija nekas sevišķs salīdzinājumā ar Tīla, Lazdiņa, Laumaņa, Kronlaka, Dambrēvica, Ziņģu tituliem.

Bet, kad sešdesmito gadu sākumā nācās intervēt vienu no izcilākajām personībām Liepājas futbola vēsturē Ernestu Ziņģi, slavenais futbolists un tikpat slavenais treneris, jautāts par saviem jaunības dienu elkiem, pirmo nosauca Edeli, kā savulaik bija dēvēts Eduards Freimanis. Esot bijis ne tikai gudrs uzbrucējs un ražīgs vārtu guvējs, bet arī savs puika. Svētdienā kļuvis par galveno varoni Latvijas – Igaunijas valstssacīkstē Rīgā, bet pirmdienas pievakarē jau dzenājis bumbu basām kājām kopā ar puišeļiem ezermalas pļavās. Ziņģis gribējis līdzināties Freimanim un juties kā septītajās debesīs, kad vēlāk varējis spēlēt vienā uzbrukuma līnijā ar savu elku.

Vēlāk izcilājot Liepājas futbola sendienas, sapratu, ka minētā spēle pret igauņiem 1939.gada vasarā bijusi Freimaņa spožākā zvaigžņu stunda viņa futbolista gaitās. Jā, Liepājas ģimnāzijas audzēknis jau pirms tam bija licis par sevi runāt. Kad trīsdesmito gadu vidū "Olimpiju" atstāja vesela virkne vecmeistaru, treneris no Vīnes Oto Fišers iesaistīja komandā Liepājas puišus, un no viņiem visspožāk iemirdzējās 17 gadus vecais Freimanis, savā otrajā sezonā kļūstot par Latvijas čempionkomandas galveno snaiperi. Kā spēle, tā vārti, citreiz pat divi un trīs. Arī pret liepājnieku galvenajiem konkurentiem Rīgas ASK un RFK, arī pret ārzemniekiem – Lietuvas čempionu, Čehoslovākijas junioru izlasi, respektablo profesionālo klubu "Viktoria Žižkov" no Prāgas, Oslo izlasi.

Un tomēr spēlei pret Igauniju bija cita vērtība. Tagad varētu šķist – nu kas tur liels, Igaunija. Taču tolaik, kaut arī Latvijas izlase tikās ar Poliju, Čehoslovākiju, Ungāriju, Austriju, Vāciju, tomēr prestižākas bija spēles ar saviem kaimiņiem Baltijas valstīs. Tās bija katras sezonas naglas. Uz spēlēm ieradās šo valstu vadītāji, prese jau laikus kurināja kaislības, vairākas dienas pirms spēlēm publicējot ne vienu vien lappusi garus aprakstus. Vēl apjomīgāki bija spēļu atreferējumi un komentāri, kas turpinājās vairākas dienas.

Un 1939.gada 27.jūlijā Rīgas ASK stadionā Eduards Freimanis kļuva par Latvijas – Igaunijas valstssacīkstes galveno varoni, iesitot divus vārtus. Arī tos, kuri lika uzgavilēt 12 tūkstošiem skatītāju, kad 19 gadus vecais izlases debitants izlīdzināja rezultātu pret Baltijas valstu čempioniem – 3:3.

Puisim roku spiest nāca Latvijas sporta vadītājs A.Bērziņš. Laikraksts "Sporta Pasaule" debitantu nosauca par šīs spēles spožāko zvaigzni. Žurnālisti jūsmoja par jaunā uzbrucēja atjautīgām piespēlēm, prasmi diriģēt uzbrukumus, meistarīgo spēli ar galvu, bet futbola speciālisti vērtēja, ka Freimanim būs spožs futbola mūžs, vēl ilgi aizstāvot sarkanbaltsarkanās krāsas.

Taču 1939.gada 27.jūlijs tā arī palika vienīgā reize, kad Freimanis uzvilka sarkanbaltsarkano tērpu. Pēc gada Latvijas valsts vairs nebija. 1940.gada vēlā rudenī Freimani gan iekļāva jaunizveidotajā Rīgas "Dinamo" komandā, kurā turnejai pa Padomju Savienību sapulcēja Latvijas labākos spēkus, tā tikās ar PSRS futbola līderiem – Maskavas "Dinamo", Tbilisi "Dinamo", Kijevas "Dinamo", komandas kapteiņa palīgs Freimanis sita vārtus, bet vēl pēc gada plosījās karš.

Tā beigas Freimanis sagaidīja Vācijā bēgļu nometnē. Kur strādāt nebija. Ko ēst arī ne, un katrs meklēja iespēju izdzīvot, kā prata. Freimanis – spēlējot futbolu poļu bēgļu komandā. Tā piedalījās apgabala sacensībās, un par katru uzvaru spēlētāji saņēma pa konservu kārbai un pudelei šņabja. Uz vispārējā posta fona tas bija daudz.

Kad latviešu bēgļiem ļāva izbraukt no sagrautās Vācijas, Freimaņu ģimene pārcēlās uz Angliju. Briti uz iebraucējiem skatījās šķībi, kā nekā tie ieradušies no nesenā ienaidnieka zemes. Un vēl tāds vācisks uzvārds – Freiman. Vajadzēja to mainīt, un pēc ilgas klapatošanas jaunais cilvēks no Peldu un Toma ielas stūra nama Liepājā kļuva par Frīmenu.

Tā jau bija labāk, bet vēl labāk, ka Frīmens prata spēlēt futbolu. Angļi to novērtēja, un Liepājas ezermalas pļavās izaugušais puisis spēlēja Kembridžas, Pīterboro pilsētu komandās, bet tad viņu uzaicināja uz nopietnāku vienību Northemptonas pilsētā. Tā spēlēja Anglijas meistarsacīkstēs. Kaut arī zemākajās līgās, un tomēr futbolistiem maksāja algu. Tikai emigranti gan to nedrīkstēja saņemt, un menedžerim nācās slepus iespiest Freimaņa saujā kādu naudas zīmi.

Piecdesmito gadu sākumā, tikko pārkāpis 30 gadu slieksni, Freimanis beidza spēlēt. Ģimene bija nopirkusi māju netālu no Birmingemas, un Eduards sāka strādāt fabrikā – atbildīgais par drošības tehniku. Vēl kādu laiku patrenēja jaunos, gāja skatīties spēles uz stadionu, bet tikai līdz tam laikam, kad skatītāju tribīnēs toni sāka noteikt dauzoņas. Tāda gaisotne vairs nebija piemērota viņam, kuram futbols nozīmēja džentlmeņu spēli.

1990.gada vasarā Eduards Freimanis pirmo reizi ciemojās Liepājā. Dzelzs priekškars bija kritis, un 70 gadus vecais vīrs varēja ierasties savā bērnības un jaunības pilsētā, kuru nebija redzējis 45 gadus. Un tikai pa ausu galam bija dzirdējis, kā gājis viņa kādreizējās komandas "Olimpija" biedriem, no kuriem tikai retais vēl staigāja pa šo zemi. Vairums no viņiem jau spēlēja futbolu aizsaules laukumos. Drīz vien pēc savas otrās ciemošanās Liepājā tiem pievienojās arī Eduards Freimanis.

Bet toreiz, 1990.gadā, pirmās ciemošanās laikā, viņš vispirms devās uz "Olimpijas" laukumu. Tā bija gaidītākā atgriešanās jaunībā, kaut arī tikai atmiņās.


– 1990.gads. Eduards Freimanis pēc 45 gadiem atgriezies Liepājā.
– 1939.gads. "Olimpija" – ungāru "Kišpešt" 3:2. Pa labi liepājnieku uzbrucējs Eduards Freimanis.