Kurzemes Vārds

22:24 Svētdiena, 31. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Tas mokošais vārds neziņa
Kristīne Pastore

Mēdz teikt, ka pat vissliktākā skaidrība ir labāka par neziņu. Un tā ir pilnīga taisnība. Protams, ar noteikumu, ja negribam sev melot un sevi maldināt, bet gan zināt, kas ir noticis, kas notiek vai kas notiks.

Neziņas nomainīšanu pret kaut vai vissliktāko skaidrību noteikti var attiecināt uz laiku, ko pārdzīvojam. Tas ir neskaidrību pilns. Visvairāk neskaidrību ir tieši saistībā ar darbu – tas būs vai nebūs, ja būs, tad – cik ilgi, u.tml. Bet tas savukārt ir vistiešākajā saistībā ar izdzīvošanu. Ja cilvēks ir neziņā, vai viņam būs darbs, tas nozīmē, ka viņš ir neziņā par savu nākotni. Ja cilvēks ir neziņā par nākotni, tad viņš dzīvo bailēs no tās. Bet bailes, kā zināms, ir ļoti postošas – tās gan plosa nervu sistēmu, gan bojā veselību kopumā. Vai tālākā nākotnē būs vajadzīgs tāds darbinieks, kuram ir sabeigta veselība un kurš nemitīgi slimo? Un kuram pašam gribas tādam būt? Taču laikā, kad visapkārt dzirdam par atlaišanu no darba, par algu samazināšanu, ir diezgan grūti saglabāt skaidru saprātu un neļauties kaut vai īslaicīgam izmisumam, jo kas tagad šajā neziņas laikā var paredzēt, kā būs. Ir grūti to visu neņemt galvā.

Jā, varbūt tik tāls notikumu risinājums izklausās pārāk teorētisks, pesimistisks un pārspīlēts. Taču tas ir diezgan reāls, ja cilvēks ilgstoši dzīvo neziņā un bailēs. Un neliegsimies – ar tādām izjūtām pašlaik dzīvo daudz cilvēku neskaitāmās darba vietās. Tāpēc, kā kādā sarunā uzsvēra psihoterapeite Ingūna Romāne, tagad priekšniekiem, iestāžu, uzņēmumu un firmu vadītājiem ir jābūt tik gudriem, lai nesētu lieku neziņu un bailes savos darbiniekos. Viņiem ir jābūt līderiem, kas uzņemas atbildību un ar cilvēkiem runā atklātu valodu. Protams, arī viņi nav nekādi guru, kam viss ir skaidrs, tomēr, ja cilvēks reiz ir vadītājs, tad jāsaprot, ka no viņa nav atkarīgs tikai un vienīgi tas, cik veiksmīgi uzņēmums strādās un izdzīvos šajos apstākļos, bet arī tas, kā jūtas tajā strādājošie. Tas faktiski nozīmē – būt savējiem par drošu aizmuguri. Tādu, lai visi kopā pārdzīvotu šos laikus pēc iespējas harmoniskāk, bet neslēpjot arī to, ja gaidāms kas slikts. Ir jārunā atklāta valoda, lai cik grūti tas būtu. Tad pat no darba atbrīvotie un priekšnieks varēs cits citam skatīties acīs atklāti, jo neviens nevienu nebūs mānījis. Neziņas vietā būs bijusi skaidrība. Pat ja tā nav patīkama.