Kurzemes Vārds

17:23 Sestdiena, 4. aprīlis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Noliec siksnu!
Ilze Šķietniece

Kad man par kaut ko uznāk dusmas, es beržu vannu. Cītīgi noskrubinu katru nosēdumu, līdz plaukstām uzmetas tulznas. Divi zaķi ar vienu šāvienu – gan tīrība mājās, gan miers. Izlādējos, pārdomāju dzīvi un no vannasistabas iznāku jau daudz labākā noskaņojumā. Taču ir gana daudz cilvēku, kas dusmu novadīšanai izmanto bērnus.

Tikko sākta kampaņa "Noliec siksnu!". Tai veltītā interneta mājaslapā vēstīts, ka trešdaļa cilvēku Latvijā uzskata, ka bērnu fiziska sodīšana ir normāla un pat nepieciešama. Kampaņa sākta, lai informētu, kāpēc pērt bērnu nav normāli, kādas sekas tas atstāj uz viņa attīstību un kā tas ietekmē vecāku un bērnu attiecības. Organizatori aicina atrast labāku veidu, kā veicināt disciplīnu.

Piekrītu, reizēm bērns tiešām spēj nokaitināt tā, ka iekšā viss vārās, galvā dun un tumšs gar acīm sametas. Uz šādu emociju gammu var izprovocēt pat mēnesi vecs nevarīgs zīdainis, kad viņam sasāpējies puncis un raudas nemitējas jau trešo stundu. Taču tāpēc bērnam ir divi vecāki. Kamēr viens iziet ārā nomierināties, izskaitot līdz desmit, iedzerot cukurūdeni, tikmēr rūpes uzņemas otrs. Ja tā otra nav, protams, ir grūtāk. Tomēr rādā brīdī iziet no istabas, atstājot bērnu vienu, jebkurā gadījumā ir mazāk traumējoši, nekā dusmās iecirsta pļauka, kas pat var būt bīstama tādas sīkas un trauslas radībiņas dzīvībai.

Būdama astoņus mēnešus veca rakara mamma, no pieredzes varu teikt: melo vecāki, kuri apgalvo, ka zīdainis daudzos zilumus guvis, ceļoties un krītot. Jā, bērns, mācoties staigāt, bieži nenotur līdzsvaru, atsit galvu pret grīdu, ka nodun vien, uzkrīt kādai mēbelei. Āda sasistajā vietā uzreiz kļūst sārta, bet nekad tas nav ilgāk par pusi dienas. Zilumi redzami pat pēc nedēļas.

Pērn veikta aptauja rāda: gandrīz puse Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka daudzi bērnībā tikuši pērti, bet izauguši par normāliem cilvēkiem. Gandrīz 40 procentiem šķiet, ka reizēm bērna fiziska sodīšana ir attaisnojama. Esmu dzirdējusi jaunos vecākus sakām, ka pāris gadu vecais bērns uzvedas tā, ka gribas uzšaut ar siksnu pa dibenu. Neviens jau, protams, neatzīstas, vai tā arī rīkojas. Bet, sasodīts, kurš ir vainīgs, ja bērns neatšķir robežas starp labo un ļauno?

Te nu gribas citēt latviešu kinoklasikas pērli "Limuzīns Jāņu nakts krāsā": "Bērnus radīt nav nekāda māksla. Audzināt vajag!" Audzināšana ir māksla. Augstākā no visām. Sarežģītākā. Un atbildīgākā. Antuāna de Sent-Ekziperī Mazais Princis teica, ka mēs esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus radām. Esam atbildīgi par to, kāda būs nākamā paaudze. Vai meitene dos sēdvietu vecai tantiņai autobusā. Vai puisis atvērs durvis savai draudzenei un palaidīs viņu pa priekšu. Šajā brīdī dzimumvienlīdzības aizstāvji sāks bļaut, bet runa jau ir par viselementārāko pieklājību. Tā neiedzimst, tā ir jāiemāca.