Kurzemes Vārds

12:29 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pakāpieni

Ar atbildību un lielām darba spējām
Daiga Lutere

Vizītkarte
Aiva Daidere,
Liepājas Pilsētas prokuratūras prokurore
– Augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Policijas akadēmijā.
– Beigusi Cesvaines vidusskolu.
– Par prokurori strādā jau desmit gadu.

Aivas Daideres priekšnieks, Liepājas prokuratūras virsprokurors Atis Dzērvēns teica, ka Aiva ir viena no tiem darbiniekiem, kuriem var uzticēt vissarežģītākās lietas, un viņa, pateicoties savai pieredzei un darba spējām, pratīs tikt ar tām galā: "Viņai piemīt spēja domāt un būt gatavai reaģēt visdažādākajās situācijās, kas tik nepieciešama katram juristam." A. Daidere ir viena no tām prokurorēm, kurām uztic sarežģītākās un, ko tur liegt, nežēlīgākās, asiņainākās lietas – par slepkavībām un citiem smagiem noziegumiem. Tādas lietas, ar kurām strādājot vajadzīga liela koncentrēšanās spēja un vienlaikus iekšēja sakārtotība.

Kļūt par prokurori nebūt nav bijis meitenes aicinājums, mācoties Cesvaines vidusskolā. Taču tagad viņa ir viena no labākajām savā profesijā un pērn saņēmusi Ģenerālprokuratūras Pateicības rakstu par godprātīgu darbu.

Šaut un likvidēt masu nekārtības

"Bērnībā biju pārliecināta, ka mans aicinājums ir strādāt tirzdniecībā, apgūt prečziņa profesiju, taču īsi pirms vidusskolas beigšanas pavisam nejauši uzzināju par studiju iespējām Policijas akadēmijā. Jurista profesija nebija manu primāro interešu lokā," tagad atceras prokurore. Tomēr vēlme iegūt augstāko izglītību bijusi, un nebūt ne mazsvarīga izrādījusies iespēja mācīties par valsts līdzekļiem.

Laukos ģimenes omulīgajā paspārnē augušajai Cesvaines meitenei studiju sākums nav bijis viegls. Viena pati galvaspilsētā, un uzreiz izdzīvošana kazarmu režīmā. Kā jau visi Policijas akadēmijas studenti, arī Aiva pirmo mācību mēnesi pavadījusi militarizētā nometnē Garkalnē, kur ik minūte stingri reglamentēta – no celšanās un rīta krosa līdz pat naktsmieram, bet par mazāko reglamenta un kārtības pārkāpumu sekojis sods: ārpuskārtas norīkojumi, uzkopšanas darbi. Bet pa dienu apgūtas teorētiskas un praktiskas mācības par reglamentiem, ieročiem, masu nekārtību likvidēšanu un citas policista darbā nepieciešamas zināšanas un praktiskas iemaņas. Meitene nav padevusies, jo tāds nav viņas raksturs, lai gan uz mājām aizceļojušas arī visai bēdīgas vēstules.

Pēc nometnes sākusies teorijas apgūšana, un Aiva vēl joprojām ar prieku atceras pasniedzēja Alekseja Loskutova lekcijas par Krimināllikuma pamatiem, kā arī pasniedzējas Ārijas Meikališas sniegto zināšanu teorētisko bāzi par kriminālprocesu. "Sapratni par to mums iedzina pamatīgi, lai gan Loskutovs sākumā mūs dēvēja par makaronu grupu, jo nevienam ar teoriju negāja viegli..." smaidot atceras prokurore. Mācoties pamazām palicis interesanti, bet viens ir teorija, otrs – reālā dzīve un darbs.

Pēc studijām pārliecība, ka galvaspilsētas steidzīgā burzma un mazpilsētas pārlieku mierīgais ritms nav viņas aicinājums, Aivu atvedusi uz Liepāju, kur jauno speciālisti gaidījis darbs Pilsētas prokuratūrā. Sākumā tikko diplomu saņēmusī juriste, tā īsti nemaz neesot apzinājusies, kāda patiesībā ir prokurora darba ikdiena. Bet, kad pirmā krimināllieta nonākusi uz rakstāmgalda, nav atlicis nekas cits, kā vērt vaļā un sākt. Viņa atceras, ka pirmais gads bijis ļoti grūts – bez pieredzes, bet ar maksimālu atbildību, jo prokurora pieņemtie lēmumi ietekmē cilvēku dzīvi un likteni.

Prokurors ir amatpersona, kuras svarīgākais uzdevums ir panākt, lai noziegumu izdarītāji apzinātos soda neizbēgamību. Tas ir, kopš brīža, kad uzsākts kriminālprocess, prokurors uzrauga policijas veikto izmeklēšanu, pierādījumu vākšanu un nostiprināšanu, lai iespējami ātrāk noskaidrotu vainīgo. Pēc tam krimināllieta nonāk prokuratūrā, kur prokurors izlemj jautājumu par personas kriminālvajāšanu, nosūta lietu izskatīšanai tiesā, valsts vārdā uztur apsūdzību, lūdzot vainīgo notiesāt un sodīt.  

Bez pārliecības nevar

"Ja man nebūs pārliecības, ka konkrētā persona vainīga tā vai cita nozieguma izdarīšanā, tad krimināllieta līdz tiesai nekad nenonāks. Prokurors lēmumu pieņemšanā ir neatkarīgs," stāsta A. Daidere. "Visgrūtāk ir tajos brīžos, kad esi pārliecināts – tieši šis cilvēks vainīgs izdarītajā noziegumā un viņam jāsaņem pelnītais sods, bet pierādījumu notiesāšanai nepietiek. Ar pārliecību vien, bez neapgāžamiem pierādījumiem, būs par maz." Ja prokurorei ir pierādījumi un pārliecība, viņa nekad nešaubīsies un nesvārstīsies, bet gan ies līdz galam, līdz mērķim, lai vainīgais saņemtu sodu.

Prokurore atzīst, ka ir krimināllietas, kurās gluži cilvēcīgi var izprast (bet ne attaisnot!) personu izdarītos likumpārkāpumus – sīkās zādzības, sadzīviskos noziegumus: miesas bojājumus, arī nonāvēšanu alkohola lietošanas laikā utt. Šādu noziegumu motivācija vēl saprotama, dažkārt cilvēki neapdomīgi izturējušies pret to, ka katrai rīcībai ir sekas. Sāpinot nepilngadīgo noziedzība, īpaši mazie likumpārkāpēji, tas patiesībā ir mūsu sabiedrības spogulis, valsts sociālo un ekonomisko apstākļu un pieaugušo rīcības produkts.

Bet praksē Aivai nācies strādāt krimināllietās par noziegumiem, kuri pārsteidz ar neizskaidrojamu, trulu un visaptverošu ļaunumu, kad no cilvēciskām vērtībām nekas nav atlicis: "Tad esmu domājusi, ka nāvessodam tomēr būtu jābūt... Rodas vēlme pasargāt sabiedrību no tādiem indivīdiem neatgriezeniski." Ikdienā prokurorei bieži iznāk sastrādāties ar Kriminālpolicijas inspektoriem, un tos viņa sauc par īsteniem sava darba fanātiķiem, kuri darbu tiešām pieprot, un, pateicoties viņiem, tiek atklāta lielākā daļa smago noziegumu un vainīgie sodīti. Par laimi, neskatoties uz visai sarežģīto politisko un ekonomisko situāciju, Liepājā noziedzības līmenim vismaz pašlaik nav tendences strauji celties.    

Attiecības ar Liepāju

Toreiz, dodoties apskatīt savu jauno darbavietu, Aiva Liepājā ieradusies pirmo reizi mūžā. Viņa bija dzirdējusi sakām, ka Liepāju vai nu iemīl, vai ne. Tā iepatikusies arī tāda, kāda bijusi pirms gadiem desmit. Tagad viss esot kārtībā, jo pilsēta kļuvusi par bijušās vidzemnieces mājām: "Es nevarētu dzīvot lielpilsētā, man ir nepieciešams dabas tuvums, jūras šalkas desmit minūšu gājiena attālumā. Liepājā ir viss, ko vēlos!"

Runājot par prokurora darbu, A. Daidere atzīst, ka tas ir gana specifisks un tā pārstāvji ar sevis demonstrēšanu sabiedrībā neaizraujas. Profesija, gribi vai negribi, uzliek savu zīmogu, un uzvedībai ir savs nerakstīts kodekss. Par karjeru runājot, Aivai savs viedoklis. Prokuratūrā karjeras kāpnes ir ierobežotas, jo tie, ko mēdz saukt par karjeras pakāpieniem, ir tikai daži – prokurors, tiesu apgabala prokurors, virsprokurors un nākamais pakāpiens jau tikai Rīgā Ģenerālprokuratūrā, bet tas nav tas, uz ko tiecas Aiva.

"Es vēlos dzīvot un strādāt šeit – mūsu Liepājā, cenšos padarīt savu darbu labi, un šķiet, ka tas man arī izdodas, jo tiecos ar savām profesionālajām prasmēm un pieredzi būt noderīga sabiedrībai. Tāpēc esmu tieši šajā vietā un daru to, ko protu vislabāk. Neprotu solīt, ja zinu, ka solījumiem nav reāla seguma. Neprotu melot, un mana valoda reizēm ir par daudz tieša un atklāta. Manuprāt, lai kādu amatu cilvēks arī ieņemtu, lai kādu arī darbu darītu, tas jādara maksimāli labi un pēc sirdsapziņas. Ja tā vienmēr būtu, tad arī mūsu sabiedrībā viss sakārtotos un tā skanētu kā tāds varens orķestris (piemēram, Liepājas simfoniskais – vai nebūtu jauki?!), taču tikko kāds posms sāk klibot, harmonija tiek iedragāta."

Prokurorei "spārnus un brīvības izjūtu" dodot ceļošana un citu zemju iepazīšana. Redzētais paliek fotogrāfijās un atmiņās, bet izjustais izmaina dzīves uztveri. Laimes izjūta Aivai rodas, ieskatoties sava piecus gadus vecā dēla acīs un ieraugot tajās patiesu mīlestību un prieka dzirkstis. Viņa saka: "Esmu izjūtu mednieks. Man nav svarīgas ārišķības un nevērtēju "kā tas izskatās, ko domās"... Svarīgi, lai sirds dziļumos es justos labi un ik dienu pavirzītos tuvāk tikai sev vien zināmai pilnībai, kad prāts un dvēsele dzied."