Kurzemes Vārds

19:13 Piektdiena, 22. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Satikšanās literatūrā

Trīs rakstnieku un trīs pētnieku Kurzemes izjūtas
Daina Meistere

Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārais institūts izdevis rakstu krājuma "Kurzemes rakstnieku silueti" 2.grāmatu. Izdevums nācis klajā ar valsts pētījumu programmas "Letonika: pētījumi par vēsturi, valodu un kultūru" finansiālu atbalstu. Krājumā rakstnieku Alberta Caunes, Augusta Štrausa un Edvīna Tauriņa daiļradei pievērsušies literatūras pētnieki Edgars Lāms, Anda Kuduma un Aija Jansone.

Lauciņš, kas vēl aparams un apsējams

"Kurzemes literārajiem dārziem nepieciešami naski lasītāji, izsmalcināti augļu baudītāji, nesātīgi gardēži un arī lietpratīgi dārza kopēji. Darāmā tik drīz nepietrūks ne rakstniekiem, ne lasītājiem, ne pētniekiem," jaunās grāmatas "Kurzemes rakstnieku silueti" ievadā raksta Kurzemes Humanitārā institūta direktors filoloģijas doktors Edgars Lāms.

Viņš un viņa kolēģi ir pārliecināti, ka mums, kurzemniekiem, pašiem ir jāpēta savas puses literātu devums un jāizvētī viņu veikums visas Latvijas literatūras kontekstā. "Mūsdienās ir svarīgi domāt par latvisko identitāti. Un mūsu rakstnieki ir tie, kas kopuši un lolojuši tieši savu kurzemniecisko identitāti," atzina E.Lāms. Viņš uzsver, ka devums ir pētnieciski maz apgūts un līdz ar to šis lauciņš ir "arams un sējams". Kurzemniekiem ir reāls pamats atgādināt par sevi un sava novada literatūras sasniegumiem.

Galvenais, ka Kurzemes Humanitārā institūtā veidojas sava novada literatūras pētnieciskā skola, kuru iezīmē tikai mūspusei raksturīgas lietas. Vispirms tas, ko sauc par reģionālo pētniecību. Tā ir sava novada respektēšana, kuru E.Lāms nosauca pat par sava veida antiglobālismu. Otra īpatnība, kas raksturo mūsu literatūras pētniekus, ir emocionalitāte. Jo literatūras pētniecībā bez emocijām nevar iztikt, nevar racionāli distancēties no daiļdarba un tā autora dzīves. Tas spilgti izpaužas arī jaunajā krājumā. Tajā pētnieki centušies iezīmēt galvenās raksturīgās līnijas, galvenos vaibstus pētīto rakstnieku literārajā mantojumā, nenošķirot rakstīto no viņu personības.

Pirmais krājums bija par Olafu Gūtmani, Modri Zihmani un Ēriku Kūli. Pētnieki sola neapstāties – būšot arī 3.krājums.

Nacionālais pozitīvists un dabasbērns

"Alberts Caune: nacionālais pozitīvists un dabas bērns" – tādu virsrakstu savam pētījumam licis Edgars Lāms. Viņš pastāstīja, ka pirmā satikšanās ar Albertu Cauni notikusi jau sen, un tā bijusi neklātienē – ar grāmatu starpniecību.

"Es izmantoju Alberta Caunes grāmatas jau tad, kad vēl tikai sāku strādāt Pedagoģiskajā institūtā. Rādot tās studentiem kā latviešu literatūras tēlotāja žanra izcilus paraugus," savu stāstījumu par rakstnieku Albertu Cauni sāka pētnieks, uzsverot, cik grūti ir palikt objektīvam, kad rakstnieka daiļrade paņem savā varā. Un turpināja: "Latvijas daba tur parādās visā savā krāšņumā, tur ir emocionalitāte, tur ir sensenās latviskās tradīcijas – sadzīvot ar dabu ciešā sadraudzībā. Tēlotāja žanra attīstībā Albertam Caunem ir ļoti svarīga nozīme. Ir rakstīti arī stāsti, viņa darbos vērojama īpatnēja mākslinieciskā utopija, kas ir diezgan neparasta parādība mūsu literatūrā. Interesi viņa darbos izraisa arī dievturības idejas, kas ir maz koptas latviešu literatūrā.

Un, protams, pētot viņa daiļradi, nevarēju apiet arī Alberta Caunes kā dzejnieka veikumu. Viņš ir liriskās prozas pārstāvis latviešu literatūrā. Nacionālās domas kopējs, viens jo nedaudzajiem, kurš Latvijas okupācijas laikos nerakstīja, kā liek vara, bet rakstīja tā, kā liek paša pārliecība. Tos nacionālos tekstus nebija iespējams rādīt dienas gaismā. Ir zināma leģenda par viņa mājas sienā ierīkoto slēptuvi, kurā šie darbi krājās, un tā bija liela uzdrīkstēšanās. Tie bija atvilktnes darbi, kuri pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atrada vietu grāmatās."

E.Lāms uzsvēra, ka apbrīnas vērts ir Alberta Caunes literārās darbības stāžs 73 gadu garumā, sākot no pirmās publikācijas 1936.gadā.

"Pa šiem gadiem jau visādi ir gājis. Ir publicēti darbi un ir tādi, kas iegūluši plauktos, kas ir solīti lasīt pa radio un tomēr nav izskanējuši," savu rakstnieka ceļu atcerējās Alberts Caune. Viņš neslēpa, ka turpina rakstīt, sākotnēji uzrakstot darbu ar roku un pēc tam pārrakstot ar rakstāmmašīnu.

Zemes un saules dzejnieks

"Augusts Štrauss: zemes un saules dzejnieks," – tā filoloģijas doktore Anda Kuduma nosaukusi savu pētījumu. Skatot Augusta Štrausa daiļradi, viņa mēģinājusi iet pirmatklājējas ceļu. Pētniecei tā bijusi satikšanās tieši grāmatā, daiļradē, jo nav vairs iespējas satikties ar autoru klātienē. Anda Kuduma sacīja:

"Lasot Augusta Štrausa tekstus, redzēju, kā tie iekļaujas visā pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu literārajā kontekstā. Man bija svarīgi saprast, kas ir tas krāsainais, interesantais, kas padara autora devumu aktuālu mūsdienās. Pārliecinājos, cik liels un darbīgs garā var būt cilvēks ar traģisku likteni, kurš principā bija spiests dzīvot uz vietas, piekalts ratiņkrēslam. Sakas pusē, kas bija Augusta Štrausa dzimtā vieta, pagājusi arī mana bērnība. Un gara acīm redzēju, cik dzejā kolorītu viņš izzīmē sauli, cūkpieņu klājumu, Sakas pļavas un alkšņiem pieaugušās grāvmalas.

Augustu Štrausu lasot, var domāt mākslinieciski tēlainā izteiksmē. Man šķiet, ka katram pētniekam ir svarīgi ieraudzīt, cik daiļrades klātbūtnē var just vai nejust procesu un darba sviedrus. Es ļoti labi redzēju robežu, ko var sasniegt cilvēks ar lielu gribas spēku un lielu darbu. Man pat gribas apspēlēt Dullā Daukas motīvu, jo te var runāt par nemitīgo tieksmi, kustību uz priekšu, lai ieraudzītu to, kas slēpjas aiz robežlīnijas. Augusts Štrauss kā rakstnieks ir Kurzemes puses stabils balsts. Pētot veikumu, es pārliecinājos, ka viņš bijis talantīgs publicists un spēcīgs tulkotājs, kas tulkojis no franču valodas."

Reālists ar liriķa dvēseli

"Edvīns Tauriņš – reālists ar liriķa dvēseli" – tā nodaļu nosaukusi filoloģijas maģistre Aija Jansone. Pētniece pauda savas izjūtas, kas radušās, pētot rakstnieka daiļradi:

"Man vispirms nācās sadraudzēties ar Edvīna Tauriņa tekstiem. Kad tikāmies, viņš atklāja, ka rakstīšana ir kā buršana, kā maģija, kas tur savā varā. Kādu es redzu un izjutu autoru kā personību? Prātā aizķēries Ērika Kūļa teiktais, ka "brīžiem viņš ir elektrības pilns kā negaisa acs un brīžiem bikls". No sevis varu pielikt to, ka Edvīnā Tauriņā var just gan šo dvēselisko spriedzi, gan izaicinošas rosmes bagātas šķautnes. Man viņš ir kā patiesības racējs, kā cilvēks, kurs vienmēr ir nomodā kā pasaules patiesības rādītājs visiem pārējiem. To visu var izlasīt viņa tekstos.

Vēl man viņš šķiet kā tāds bruņinieks, kā garīgo vērtību sargs, kā baltas lapas iekarotājs. Viņš pats izteicies, ka "pasaule droši vien nav redzējusi tik daudz manuskriptu kā manā atvilktnē". Liepājnieciskums raksturīgs daudziem viņa darbiem. Mēs viņu pazīstam galvenokārt kā stāstu autoru, bet viņš ir rakstījis arī humoreskas, miniatūras, publicistiku. Un dzeju, kurā sāk iezīmēties lūgšanas motīvs. Moderns un aktuāls arī mūsdienās, jo runā par lietām, kas ir tepat tuvumā, rokas stiepiena attālumā, aizskarot sociāla rakstura jautājumus. Viņš ir atklāts, to redzam neparastajos salīdzinājumos, valodā. Zinu, ka viņš turpina strādāt un rakstīt."

"Domāju, ka jaunieši, studenti manas grāmatas nemaz nav lasījuši. Tagad varbūt viņi tās izlasīs," sacīja Edvīns Tauriņš. "Tā mans liktenis ir iegriezies. Gadu desmitiem ilgi esmu tā nobloķēts, ka mani darbi nav publicēti, daudzus ceļus esmu nogriezis sava rakstura dēļ. Bet man ir gandarījums, ka bibliotēkās manas grāmatas ņem un lasa daudz."