Kurzemes Vārds

12:03 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Pirmā sleja

Pingvīnu laiks

Laipojot un slidinoties pa ūdens lāmām, kas apsegušas apakšā uzaudzēto ledus kārtiņu, vakar jūs, cienījamie pingvīnveidīgie, vai nu klusi šķendējāties, vai lamājāties skaļā balsī, ja esat tādi temperamentīgāki tipāži. Un, ja vēl dabūjāt pa galvu ar no jumta krītošu sniega blāķi, labi vien, ka kāds jums nepagadījās ceļā. Dusma dusmas galā, jo galvenais taču esot sausas kājas, bet šādā laikā pa pilsētas centru neviens gumijniekos nestaigā – pirmkārt, kantoru iemītniekam tādu nemaz nav, otrkārt, kolēģi var nesaprast.

Nu, lūk, vakar tā līkumojot pa centru, lai izvairītos no peļķēm, parastajam Liepājas pingvīnam ģeniālas atziņas prātā nenāca ne tuvu, toties viņš atminējās dažas vecās.

Ne viss mūsu pēdējā laikā sūrajā pingvīnveidīgo zīdītāju ikdienā mērāms naudā. Arī ielu tīrība. Tas, vai iela ir notīrīta un sakopta, nav atkarīgs no lata un eiro kursa. Arī tad, ja lielākajai daļai Latvijas pingvīnu skaitītājs bankā griežas eiro valūtā. Un arī tad, ja tu aizej uz banku un tur tev smalkjūtīgi atgādina, ka pingvīns tu esi un par pingvīnu tev būs palikt. Jo kārtīgi padarīts darbs ir atkarīgs tikai un vienīgi no tās būtnes godaprāta (varētu arī teikt, – darba tikuma), kas šo darbu veic. Vakar ļoti labi varēja redzēt, kurā sektorā sētnieks ir krietns pingvīns, bet kurā – haltūrists.

Un turpinot šļūkt pa dabas stihijas skarto pilsētu, tu – divpleznu un nekam nederīgu divu spārnu (jo nevar lidot taču!) radība – saproti, ka ir pavisam lieki uztraukties par tām lietām, kuras tu nespēj ietekmēt, jo tā tu vari pats sabeigt savu veselību. Bet veselība, kā zināms, ir dzīvības un dzīvelīguma pamats.

Tiesa, agrāk šķita, ka valstij izdevīgāks ir dzīvs cilvēks, bet tagad liekas, ka tai vairāk patīk beigts pingvīns, ko tad var aprakt zemē, lai tas nesmirdētu. Tāpēc par spīti visiem tiem sugas brāļiem, kas iedalīti augstākās ģintīs, mums – ierindas pingučiem – ir jāizdzīvo un jādzīvo tā, lai viņi līdz 6.jūnijam aizrijas ar savu lielo zivi un paši paliek beigti. Līdz tam dzīvosim knapāk, bet vienu ņemsim tik un tā! Kaut gan jautrības netrūkst arī bez šīs darbības. Turklāt rītdiena solās būt vēl jautrāka.