Kurzemes Vārds

21:53 Trešdiena, 20. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Problēma

Psiholoģiskais terors darbavietā: mobings un bosings
Daiga Lutere

Psiholoģiskais terors darbavietā ir kas līdzīgs vardarbībai ģimenē, kad ģimenes lokā vardarbība izpaužas nekontrolēti, bet, no malas skatoties, visiem šķiet: lieliska, saticīga, apskaužama ģimenīte. Speciālisti pauž satraukumu, ka pašlaik, kad cilvēkiem aizvien grūtāk atrast labu darbu, daudzās darbavietās gluži kā deviņgalvu pūķis ir aktivizējies mobings. To sarunvalodā mēdz dēvēt par priekšnieka uzēšanos, par viņa neadekvāto, nežēlīgo uzvedību pret pakļautajiem, par psiholoģisko vardarbību. Nedēļas laikā ar "Kurzemes Vārdu" vēlējās runāt četras sievietes, kas darbā piedzīvojušas mobingu un tagad aizgājušas no šīm darbavietām savu priekšnieču neadekvātās attieksmes dēļ.

"Man ļoti patika mans darbs..."

Visu četru sieviešu īstie vārdi redakcijai ir zināmi, bet runājot viņas izteica bažas, ka bijušās priekšnieces par viņām varētu izplatīt baumas, kas apgrūtinātu jauna darba atrašanu. Vienojāmies precīzus darbavietu nosaukumus un arī vadītāju vārdus neatklāt.

Silvija ir jauna sieviete, kura strādāja kādā iestādē Liepājā. Viņas pienākumi bija gan radoši, gan arī prasīja biroja vadītājas darba iemaņas. Sarunas laikā bija manāms, ka viņa par daudzām lietām nepastāsta līdz galam. Saudzējot sevi? Vai priekšnieci?

"Es nostrādāju gadu, un tad kādu dienu mans pacietības mērs bija pilns. Sapratu, ka priekšnieces dēļ neatgriezeniski sabojāšu savus nervus un veselību, ja neuzrakstīšu atlūgumu," stāstīja Silvija. "Punktu pielika kāds manis sastādīts dokuments (bet tā nebija tāda pirmā reize). Viņa to izlasīja un pateica, ka viss kārtībā, varot nosūtīt pa e-pastu. Nākamajā dienā jautāja, kur šis dokuments? Tas esot jāpārstrādā, tas esot diletantisks, stulbs un vispār nevienam to nedrīkstot sūtīt. Un sāka kliegt uz mani pārvērstā balsī, kaut kādu neesošo vainu noveļot uz mani. Šāda pazemojoša aurošana uz padotajiem pārējo klātbūtnē mūsu iestādē ir ikdiena. To pat grūti iedomāties, ja tas nav pieredzēts, kā jūtas pieaudzis cilvēks, ja priekšnieks uz viņu kliedz kā uz niecību. Katru, vissīkāko darbinieka pārkāpumu viņa ļaunatminīgi atceras un izdevīgā brīdī atgādina. Pat to, ka kolēģe izkrituša autobusa reisa dēļ vienu rītu nokavēja darbu. Esmu atklāti sacījusi, ka darba lietas var kārtot bez kliegšanas un pazemošanas, saņēmu atbildi: "Tu mani nemācīsi, kā strādāt!" Vai arī viņa vienkārši ignorē padotos. Neatņem sveicienu, nerunā. Kad stājos šajā darbā, daudzi mani brīdināja, ka ar vadītāju grūti sadzīvot. Tagad to saprotu, bet agrāk neticēju. Manuprāt, tāda kadru mainība rāda, ka ar priekšnieku viss nav kārtībā. Ja kādam stāstītu par vadītājas izlēcieniem, domāju, neviens tam neticētu, jo sabiedrībā viņa ir ļoti izturēta, pieklājīga, patīkama. Vainīgi vienmēr un visur būs darbinieki, nevis viņa pati..."

Uz jautājumu, kādam būtu jābūt priekšniekam, Silvija atbildēja tā: "Viņam jāsaliedē, nevis jāšķeļ, sava komanda un padotie. Jābūt kopējiem mērķiem un kopējiem plāniem, kā tos īstenot. Graujot cilvēka pašcieņu un turot viņu nepārtrauktā stresā, tas nav iespējams. Vai manai priekšniecei tikai patīk just savu varu pār darbiniekiem, vai arī tas ir bosings, es nezinu. Var būt, ka viņai pašai ar nerviem viss nav kārtībā..."

"Izturēju sešas dienas..."

Baiba, Oksana, Rita bija gatavas runāt, nosaucot savu īsto vārdu, bet neatklājot uzvārdus. Arī bijušo darba devēju vārdā nesaukšot, lai gan šādu domu esot apsvērušas. Tagad jau viņas esot uzteikušas darba attiecības ražošanas un tirdzniecības uzņēmumā. Visas esot strādājušas par pārdevējām un regulāri izjutušas pret sevi vērstu uzņēmuma vadītājas agresiju, niknumu un neadekvātu rīcību. Oksana: "Uz mani viņa kliedza tā, ka man mati plīvoja kā lielā vētrā! Stāvēju trīcošiem ceļiem un raudāju. Kādēļ es tās un tās kūkas neesot nocenojusi? Vai tādēļ jākliedz? Kliegt viņa nekautrējās arī pircēju klātbūtnē. Mani iepriekš brīdināja, ka jaunā darba devēja izturas aizskaroši, bet nebiju domājusi, ka tādā līmenī..."

Sievietes stāstīja, ka priekšnieces mutiski izvirzītie noteikumi bijuši šādi: trīspadsmit stundas aiz letes, ēst nedrīkst, atstāt darba vietu (aiziet uz tualeti) nedrīkst. Tā arī pateikts: "Iegādājies pamperus, ja nevari izturēt!" Protams, darbinieces, cerot, ka priekšniece tajā laikā neieradīsies, drebošu sirdi lavījušās uz tualeti. Gadījumos, ja viņa tobrīd ieradusies un redzējusi, ka pārdevēja nav savā vietā, kliegšana un pārmetumi atkal bijuši briesmīgi.

Baiba teica, ka šajā darbavietā izturējusi trīs mēnešus, jo viņai nervi stiprāki, bet arī viņa ne vienreiz vien piedzīvojusi pazemojošu attieksmi. Gan nepelnītu mutisku uzbrukumu veidā, gan saņemot daudz mazāku atalgojumu, nekā vajadzēja būt nopelnītam. Tā, strādājot valsts noteiktajās svētku dienās, bija rēķinājusies saņemt 120 latu, bet priekšniece izmaksājusi tikai 87. Ja sākumā pārdevējām solot labu samaksu, tad vēlāk jau ar viņu nopelnīto rīkojoties pēc saviem ieskatiem, neizmaksāto norakstot uz inventarizācijā atklāto vai kaut kādiem iztrūkumiem. Iemeslu, lai atvilktu no algas, vienmēr varot atrast. Aizejot no darba, darbagrāmatiņā vienai darbiniecei nostrādāto trīs mēnešu vietā priekšniece bija ierakstījusi tikai vienu.

Jaunajā šā uzņēmuma tirdzniecības vietā četru mēnešu laikā no darba aizgājušas jau četras pārdevējas. Vai tas par kaut ko neliecinot? Baiba: "Uz tiem priekšnieces histēriskajiem pārmetumiem, kurus saņēmu es, man vienkārši nebija ko atbildēt. Tirdzniecībā nestrādāju pirmo gadu un, ja man aizrāda, tad laboju savu kļūdu. Bet te nebija aizrādījumi, tikai aurošana. Un norāde: "Tu esi tikai pārdevēja, tev viss jāvar!" Jāvar pārdot arī tās smalkmaizītes, kuras neviens nepērk?! Manuprāt, tas bija visīstākais pret darbiniekiem vērstais psiholoģiskais terors. Mēs tikām apsaukātas dažādi – viena par cūku, otra par netīreli u.c."

Visas trīs sievietes atzina, ka esot strādājušas pie dažādiem priekšniekiem, bet tādu attieksmi no darba devēja puses piedzīvojušas pirmo reizi. Ātri sapratušas, ka vienīgā iespēja nezaudēt pašcieņu un netikt psiholoģiski pazemotai ir aiziet no darba.

Grauj otra cilvēka personību

Vārdi mobings un bosings kļuvuši par universāliem apzīmējumiem, lai raksturotu psiholoģisko teroru darbavietās. Terors izpaužas kā intrigu organizēšana un otra cilvēka personības graušana. Tas var būt arī izsmiekls, apvainojumi, maskēta vēlēšanās, lai darbinieks aiziet no darba, nesaņem pienākošos atalgojumu vai paaugstinājumu darbā. Mobings ir ne tikai priekšnieku priekšrocība. To mēdz izmantot arī darbabiedri pret kopīgi izvēlētu upuri. Un ļoti bieži par mobinga upuriem kļūst tie cilvēki, kas ir atšķirīgi no citiem gan ar savām personības īpatnībām, gan spējām un talantiem.

Parasti tie cilvēki, kas darbavietās cietuši no psiholoģiskas vardarbības, par to runā nelabprāt. Ne tikai kaunoties par savu pazemojošo stāvokli, bet galvenais – baidoties pazaudēt darbu, kas ir īpaši sāpīgi laikā, kad bezdarbs strauji palielinās. Vai iespējams sevi aizsargāt, ņemot talkā likuma pantus? Visdrīzāk ne, jo likumos nav teikts par psiholoģisko teroru un kā terorists sodāms. Ir tikai vispārējas frāzes. Piemēram, "Darba likumā" norādīts, ka darba devējs vienlaikus ar darba līguma noslēgšanu uzņemas darbiniekam nodrošināt drošus, taisnīgus un veselībai nekaitīgus darba apstākļus. Bet ko tad, ja darba devējs to visu ignorē?

Mobinga pētnieki uzskata, ka šī parādība pastāvējusi un pastāvēs, jo cilvēkiem ir tendence tiekties uz varu. Mobingu visbiežāk izraisa konkurence, skaudība, bailes, zema pašapziņa, nervozitāte, depresija un agresija u.c. Visbiežāk darbinieku psiholoģiskā ietekmēšana notiek firmās un uzņēmumos, kuros raksturīga noteikta hierarhija un autoritārs vadības stils.

Visi visus pazīst?

Vai mobinga īstenotāji var būt droši, ka viņi paliks nezināmi un pret padotajiem varēs turpināt izturēties pazemojoši? Noteikti ne, jo, kā mēdz pareizi sacīt, Liepāja ir maza, darba tirgus pārskatāms, un runas gribi negribi pa to klīst. Mobingotāju vārdi nonāk atklātībā, lai cik ļoti viņi paši to nevēlētos. Sekas? Konkrētajos uzņēmumos darbinieki, profesionāļi negrib strādāt. Zaudētājs ir uzņēmums. Ja tas ir privāts uzņēmums, tad vēl jo vairāk.

Valsts darba inspekcijas Kurzemes Reģionālās nodaļas vadītāja Aija Brunovska "Kurzemes Vārdam" atzina, ka iestāde pērnā gada laikā nav saņēmusi nevienu iesniegumu, kurā būtu norādīts par mobingu darbavietā. Bet, zvanot uz konsultatīvo tālruni, bieži vien zvanītāji aprakstot šādas situācijas.

Tabula

Kas raksturo vadītāju – mobingotāju?

Personībai raksturīga atklāta vai slēpta agresija; augstprātība; nespēja strādāt komandā un nespēja adekvāti saprast situāciju, notikumus; autoritārs vadības stils; bailes no konkurences; problēmas ar pašvērtējumu.

Mobinga pamatizpausmes

Mutiski vai telefoniski draudi, baumošana, aprunāšana, nepārtraukta paveiktā darba kritizēšana, ignorēšana, nesarunāšanās, ņirgāšanās par fizisku (u.c.) trūkumu, bezjēdzīgu vai neizpildāmu uzdevumu došana.

Geštaltterapeite Agrita Bittere:

– Mobings ir psiholoģiskā terora veids, kas parasti sākas ar konfliktu. Parasti mobinga mērķis ir padarīt upuri "melnu un maziņu". Iespējams, šāda rīcība ir sekas bosa paša izciestajam psiholoģiskajam teroram bērnībā, skolā, ģimenē, par ko viņš tagad atriebjas saviem padotajiem. Mobings var beigties ar izvēlētā upura pilnīgu izolāciju un psiholoģisku traumēšanu. Ir pat gadījumi, kad cilvēks ne tikai pamet darbu, bet ir spiests ārstēties.

Mans uzskats ir tāds, ka Latvijā mobings cieši saistāms ar organizācijas kultūru un cīņā ar šo parādību vislielākās investīcijas jāiegulda tieši dažādu līmeņu vadītāju apmācībā, informēšanā par stresoriem darbā. Mobingu rada paaugstināta stresa situācijas, spriedze, lieli darbu apjomi, neskaidri amata pienākumi, zems saskarsmes līmenis starp kolēģiem.

Tomēr, ja jūti, ka pret tevi ir sākts mobings, saglabā vēsu prātu – neiesaisties atklātā konfliktā, jo tā tu tikai uzkurināsi savu vajātāju. Centies noskaidrot problēmu, izrunāties. Veic savus uzdevumus ar visu atbildību, lai atspēkotu baumas par savu nekompetenci. Taču, ja jūti, ka negatīvas emocijas un agresīva izturēšanās pret tevi turpinās ilgstoši, varbūt ir vērts sākt meklēt jaunu darbu.