Kurzemes Vārds

19:44 Piektdiena, 29. maijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Privāti

Šokolādes zeme Venecuēla
Ligita Kupčus

Braucieni ar laivu, džungļi, karstie baseini, indīgo tauriņu ķeršana, neparasti siltais jūras ūdens, vista šokolādes mērcē, nesteidzīgā cilvēku dzīve. Tie ir tikai daži no piedzīvotajiem mirkļiem, kas vienmēr paliks viesnīcas "Fontaine Royal" viesu uzņemšanas organizatores un Liepājas Universitātes maģistra studiju programmas "Vadībzinības" 1.kursa studentes LINDAS SELECKAS atmiņā no divu nedēļu ilgā ceļojuma uz Venecuēlu, salu valsti Dienvidamerikas ziemeļos. "Vienmēr atcerēšos agros rītus, ko pavadīju rimti šūpojoties šūpuļtīklā un vērojot mākoņu ieskautās kalnu virsotnes," sapņaini iesāka Linda.

Zāles nomāktībai

Viesnīcas "Fontaine Royal" īpašnieks ir Liepājā pazīstamais ārzemnieks Luijs Fonteins, kuram kopumā pieder četras viesnīcas – divas Latvijā un pa vienai Venecuēlā un Āfrikas kontinentā. Tieši viņš pamudinājis Lindu un vēl 10 darbiniekus doties uz Venecuēlu, lai visi kopā atpūstos viņam piederošajā viesnīcā. "Tas palīdzēja izkļūt no ziemas nomāktības," atklāja Linda. "Protams, pārsteigums bija liels, kad priekšnieks paziņoja, ka nopircis biļetes un man atliek nosūtīt tikai pases kopiju pārējo formalitāšu nokārtošanai. Turklāt neilgi pēc tam zvanīja Venecuēlas viesnīcas pārvaldnieks Francisko, lai pavēstītu, ka man pirmajai rezervējis atlikušās biļetes un gaidot ciemos," atminējās jauniete. Izlidošana bija paredzēta jau pēc divām nedēļām – 28.janvārī. Pirmo reizi Linda čemodānā iekrāmēja tikai dažas kleitas, lakatus, fotoaparātu un vēl pāris nieku. "Nekad tik maza bagāža man nebija bijusi," izbrīnījās Linda.

Ciešie skatieni

"Izkāpjot Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā, pirmais pārsteigums bija ārkārtīgi lielais karstums, gluži kā pirtī," pastāstīja studente. "Tas ir pilnīgi pretstats mūsu šā brīža laika apstākļiem. Jāsaka, ka galvaspilsēta atrodas tādā kā bļodā, no visām pusēm to ieskauj kalni, tāpēc cilvēku dzīvojamās mājiņas saceltas viena uz otras un ieliņas ir šauras šauriņas." Jāpiezīmē, ka tobrīd gaisa vidējā temperatūra dienā bija no 30 līdz 35 grādiem.

Ceļā uz viesnīcu piedzīvots arī neliels izbīlis. Linda pastāstīja: "Domājām, ka uzbrūk laupītāji. Tā viņiem ir ierasta lieta. Transports tiek apstādināts ar dažādām metodēm, piemēram, iešaujot riepā vai uz ceļa izberot stiklus. Taču atviegloti nopūtos, kad uzzināju, ka pārsprāgusi riepa. Galamērķi – viesnīcu "Posada Schalimar" Rio Caribe ciematiņā – sasniedzām pēc deviņām stundām." Brauciena laikā bija tikai viena pieturvieta. "Kad izkāpām, cilvēki uz mums burtiski blenza, jo ar savu ādas krāsu un blondajiem matiem ļoti atšķīrāmies. Skatījās tik cieši, ka kļuva pat neērti," stāstot noskurinājās Linda.

Lai Venecuēlā sazinātos, ar angļu valodu ir par maz. "Viņi runā tikai spāņu valodā, kas viņu izloksnē iegūst pat citu skaņu un nozīmi, tāpēc galvenokārt sazinājāmies ar žestu un zīmju palīdzību," norādīja jauniete.

Iesaka uzmanīties no laupītājiem

Viesnīca, kur liepājnieki apmetās, bija īsti Fonteina stilā, kā pie mums, tikai atšķirība tajā, ka tur vēl ir arī milzīgs baseins, pie kā pavadīt karstās diennakts stundas.

Lai arī ceļotājus piekodināja vieniem pašiem ārpus viesnīcas teritorijas nedoties, jo ļoti attīstīta ir kriminālā dzīve, Linda aizliegumam nepievērsa uzmanību un šad tad devās iepazīt vietējo ikdienu. Viņu pārsteidza, ka cilvēki nekur nesteidzas – uz ielām atpūšas un ne par ko nestreso. Turklāt viņiem ir dažādas siestas un fiestas, kuru laikā neviens nestrādā un bauda vietējo dzērienu – rumu. "Visapkārt valdīja dzīvīga atmosfēra. Mūzika skanēja gan no lielām magnetolu tumbām, gan mobilajiem telefoniem. Un tā vien gribējās ļauties un turpat uz ielas padejot salsas ritmos. Arī no ēkām plūda savdabīgs dzīvesprieks, jo tās nokrāsotas košās krāsās," redzētajā dalījās Linda.

Taču no šķietamās idilles realitātē atgrieza ar dažādiem asmeņiem un sasistām stikla pudelēm apdarinātās sētas un restotie namu logi. Tas viss ierīkots, lai pasargātu īpašumu no zagļiem. "Arī durvis ir aizslēgtas. Kad devāmies kaut kur ārpus viesnīcas, atgriežoties vienmēr nācās zvanīt pie durvīm, lai ielaiž. Darbinieki arī aicināja pārliecināties, vai kāds neseko un reizē ar mums nevēlas iekļūt viesnīcas teritorijā," sacīja Linda. Tieši tādēļ naktsdzīvi jauniete iepazīt nemēģināja, jo bailes ņēma virsroku un ieteikumu pēc pulksten sešiem vakarā nedoties uz ielas ievēroja.

Pārsteigumi ik uz soļa

Citu valstu tūristu ciematiņā Rio Caribe, kur liepājnieki apmetās, bija maz. Vairums sastapto bija no Vācijas. "Tūrisma sezona ir cauru gadu. Vienkārši ciematiņš ir ļoti tālu no galvaspilsētas, kā arī ierastajām tūristu vietām. Šeit nokļūst tikai tie, kas grib redzēt īsto dzīvi," paskaidroja jauniete.

Venecuēla viesus cenšas pievilināt galvenokārt ar skaistajām pludmalēm, taču jābūt uzmanīgam, jo viļņi ir ļoti spēcīgi. Tādējādi pilnīgi nejauši var iedzīvoties nepatīkamās traumās. Pludmales sevišķi iecienījuši sērfotāji.

Tālajā zemē Linda nobaudīja gan haizivi, gan citas jūras veltes, ēda visvisādus augļus, kā arī īpašus banānus, ko sauc par platonos. "Tie ir tādi lieli un zaļi, ko svaigā veidā nemaz neēd. Tos pievieno gandrīz visiem ēdieniem," raksturoja ceļotāja. Katru dienu viņa dzēra arī svaigas sulas, kas tur ir lielā cieņā. Lielākais pārsteigums bija vista ar šokolādes mērci.

Kopumā dzīve Venecuēlā ir dārga – gan pārtikas preces, gan dažādi pakalpojumi. Vienīgais, kas tur ir lēts, ir degviela. "Pārrēķinot mūsu naudā, sanāk tikai santīms par litru," izrēķinājusi Linda. "Nezinu, kā iedzīvotāji izdzīvo. Vidējā mēnešalga ir aptuveni 200 dolāru, tātad – 100 latu. Kaut gan dzīvo viņi vienkārši un pieticīgi, iespējams tādēļ, ka neko daudz nevajag."

Neaizmirstams bija brauciens ar laivu pa upi un pēc tam gājiens caur džungļiem līdz pasakainam ūdenskritumam. "Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi. Upē tieši tobrīd bija bēgums, tādēļ dubļos varējām redzēt mazos krabīšus, kā arī krastos milzīgas mangroves saknes. Krastos bija izvietotas tauriņu ķeršanas ierīces, kurās sagūsta tieši lielos un krāšņos kukaiņus, jo tie ir indīgi. Interesanti, ka noķertie eksemplāri tiek vesti uz pilsētu un atdoti speciālām laboratorijām, kur tos pēta pretinžu izgatavošanai," pastāstīja Linda. Brauciena laikā viņa redzēja arī lidojošās zivis, krokodilus, delfīnus. Protams, satraucošākais brīdis bija tad, kad interesentu grupiņa izkāpa no laivas un devās džungļos. "Bijām brīdināti: ja slīdam vai krītam, neķerties pie koka ar milzīgiem dzeloņiem. Skatījāmies gan uz augšu, gan zem kājām. Interesantas bija gan lielās augu lapas, gan ap kokiem aptinušās liānas un parazītaugi, kā arī termītu veidojumi," sacīja Linda. Savukārt ūdenskrituma ūdens esot bijis tik dzidrs kā nevienā citā pasaules vietā, kur Linda pabijusi. Viņi metās ūdenī ar visām drēbēm un apaviem un izpriecājās no sirds. "Tiešām fantastiski!" sajūsmināti iesaucās Linda.

Sarkanie pret zilajiem un karnevāla karaliene

Ceļotājiem izdevās trāpīt laikā, kad valstī norisinājās dažādi notikumi, piemēram, prezidenta vēlēšanas un ar to saistītie aģitācijas pasākumi. "Cīkstējās sarkanie pret zilajiem – līdzšinējā prezidenta Ugo Čavesa atbalstītāji un viņa pretinieki. Atbalstu viņš panāca ar dīvainiem lēmumiem, piemēram, pasludinot nākamās divas dienas par brīvdienām vai arī sakot, ka tie, kas par viņu balsos, bankā saņems 250 dolāru. Pie mums nekas tāds nenotiktu," pārliecināta Linda.

Interesants bija arī gada karnevāla karalienes izvēlēšanas pasākums. "Redzējām tieši publisko gājienu, kura laikā katra kandidāte dejojot aicināja balsot tieši par viņu. Izrādīšanās notika uz speciālas platformas, kas bija piestiprināta pie automašīnas un izdekorēta ar ziediem un baloniem. Uzvarēja tā, kurai tika veltīts vislielākais troksnis," atminējās jauniete.

Labākais ceļojums mūžā

"Bez maksas mums bija vienīgi viesnīca, pārējos izdevumus – par ēdienu, ekskursijām un transportu – maksājām no savas kabatas. Kopumā ceļojumā iztērēju ap 700 latiem," izrēķinājusi Linda. Viņa piekrīt, ka ceļojums uz otru pasaules malu nav no tiem lētākajiem, taču iesaka, pirms doties ceļā, izvēlēties visoptimālāko lidojuma grafiku, jo tieši aviobiļetes veido lielāko izdevumu daļu.

"Agrāk biju vairāk ceļojusi pa Eiropu. Šī bija pirmā reize, kad devos tik tālu. Un šobrīd gribas paņemt skolas laikā pierakstītās ģeogrāfijas klades un atkārtot visu par kontinentu klimata atšķirībām, reljefiem, laika zonām, floru un faunu, kā arī daudz ko citu. Tā ir pavisam cita pasaule," pēc atgriešanās secinājusi Linda. "Tas bija labākais ceļojums manā mūžā. Patika, ka varēju neko nedarīt, tikai atpūsties un piedzīvotais kultūršoks. Beidzot pabiju vietā, kur neko nesapratu!"

Citādāka Antonija, jauneklis mīlnieks un saliktā lapsiņa
Inita Gūtmane

Nākamās nedēļas nogalē būs svētki aktieriem, režisoriem un citiem teātra ļaudīm, jo tad atzīmēs Starptautisko teātra dienu. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, "Privāti" aicināja trīs Liepājas teātra aktierus pakavēties atmiņās un uzticēt mums, kuras ir viņu mīļākās lomas.

Viena aktrise, divas – Antonijas

Inese Jurjāne secina, ka viņai vismīļākās ir tās lomas, kas visgrūtāk nākušas, kas psiholoģiski bijušas vissarežģītākās un kas devušas iespēju sevī atrast ko jaunu. "Man mīļa ir Antonijas loma no "Skroderdienām Silmačos". To esmu atveidojusi divas reizes, pirmo reizi tas bija 1992.gadā Arnolda Liniņa iestudējumā. Es biju jaunākā Antonija, kāda līdz tam iestudējumos bijusi. Tolaik man bija ap trīsdesmit, kas ir atbilstoši Blaumaņa radītās Antonijas vecumam." Inese norāda, ka citu kolēģu izpildījumā Antonija parādīta kā barga, valdonīga kundze, taču patiesībā "Skroderdienas Silmačos" galvenā varone ir apņēmīga, mīloša sieviete, kurai mantiskās vērtības nebūt nav galvenās. Tādas ir arī abas Ineses spēlētās Antonijas.

Salīdzinot A.Liniņa un I.Lūša iestudējumu Antonijas, Inese atsauc atmiņā, ka abas sievietes ir atšķirīgi ģērbtas. Pēdējā iestudējumā Antonijai latviskais tērps ir stilizēts – garie svārki šūti no balināta džinsu auduma ar kniedīšu rakstu. Stāstot par apģērbiem, aktrise apgalvo, ka viņa vislabāk jūtas latviskos, no dabīga materiāla gatavotos tērpos – garos svārkos un baltā blūzītē. Tad esot sajūta, ka iedots zemes spēks. Taču lielākoties nākas vilkt sintētiska materiāla drēbes. Inese nenoliedz, ka viņai ir interesanti atveidot arī amerikānietes, krievietes un spānietes un ģērbties šīm tautām raksturīgos tērpos, kādus ikdienā, visticamāk, pati neuzvilks.

Inesei atmiņā palikusi arī pirms 22 gadiem Liepājas teātrī O.Krodera iestudētā izrāde "Vējiem līdzi", kurā atveidojusi Melāniju. Viņa bija drānās, par kādām bērnībā sapņo katra meitene, – kuplā kleitā ar stīvinātu apakšsvārku. "Kleitu uzšuva no vairākām citām, un atšķirībā no Indras Briķes jeb Skārletas kleitas, man tā nokalpoja vairāk nekā 100 izrādes. Atceros, kā pirmo reizi ar to kleitu nostājos spoguļa priekšā un skatījos uz sevi. Sajūta bija īpaša, un radās pārliecība, ka kostīms ir ļoti atbilstošs Melānijas tēlam."

Bet svarīgākas par tērpiem aktrisei ir apavi, kas vistiešākajā veidā palīdz lomai. "Antonijai kājās ir īstas ādas kurpes ar kārtīgu, stabilu papēdi, ar kurām kājās pārņem stabilitātes sajūta. Šīs kurpes jau savu laiku nokalpojušas, tās bijušās kājās vairākās izrādēs – gan "Kaupēnā" esmu dejojusi, gan brīvdabas iestudējumos apavi lietū mirkuši un saulē žuvuši."

Un priekšplānā izvirzās jaunekļi mīlnieki

Uldis Stelmakers uz sarunu ar "Privāti" ierodas ar lapiņu rokā, kurā redzams saraksts ar izrādēm, kurās spēlējis. Aktieris neslēpj, ka, veroties šajā sarakstā, par kādu lomu bija jau piemirsis. Bet galvenās un mīļākās gan ir spilgti atmiņā. "Pirmkārt, mīļākas ir tās lomas, kas izdevušās, kas publikai gājušas pie sirds. Lai arī cik mēs būtu pieticīgi, tomēr aktieriem atzinība ir nepieciešama, tās dēļ vērts censties, iet uz skatuves." Viņš, tāpat kā daudzi citi amata brāļi, pie mīļākajām var ierindot savu pirmo lomu. "Mana pirmā loma Liepājas un vispār profesionālajā teātrī bija 1982.gadā. Spēlēju tā saucamajā salona komēdijā. Izrādē "Mis Hobsa" atveidoju Džordžu Džesonu – kautrīgu iemīlējušos jaunekli. Tā loma bija atbilstoša tikko studijas beigušam aktierim," atceras Uldis.

"Lomas, kas vairāk vai mazāk izdodas, lielākoties nākušas ar diezgan lielām ciešanām un sirdssāpēm. Bet pēc tam ir jo lielāks gandarījums, ja publikai tā patīk un to saprot," stāsta aktieris. "Man pašam ļoti patika Žana Kokto lugas "Nejaukie vecāki" iestudējums, kurā biju Mišels – iemīlējies jauneklis. Tas bija Krodera iestudējums, kuram bija ļoti labs dramaturģiskais materiāls." Šajā izrādē aktierim bija ļoti labi partneri – Aina Jaunzeme, Vera Šneidere, Indra Briķe un Juris Āboliņš.

Uldis spēlējis arī vairākās tā saucamajās tautas lugās. "Pirmā, kur man uzticēja lomu, bija Rūdolfa Blaumaņa "Trīnes grēki" 1983.gadā. Arī tur vēl joprojām esmu jauneklis, kurš āzē Trīni. Jaņuks ir tāds latviski vitāls puisis, lauku zēns," raksturo mākslinieks. Viņš jau grasās teikt, ka viņa atveidotie jaunekļi bijuši līdzīgi, tomēr pusvārdā apraujas – nē, nē, katram tomēr bijusi sava rakstura šķautne, savs dzīves ceļš. Atšķirīgs ir arī cits jauneklis – Pablo no izrādes "Trešais vārds". Šī loma Uldim ir viena no vismīļākajām. "Pablo loma ir dziļi aptveroša, emocionāli spēcīga. Kā saka, ir, kur izspēlēties."

Jautāts, vai arī pašu var pieskaitīt pie romantiskiem vīriešiem, aktieris klusi nosaka: "Laikam tādam ir gribējies būt." Un pēc brīža seko piebilde: "Ir ļoti labi, ja aktieris dzīvē iziet dažādus posmus – gan romantiskos mīlētājus, gan raksturlomas, gan emocionāli dziļas un traģiskas lomas, gan komēdijas."

"Privāti" painteresējās, vai viņam kā vīrietim ir svarīgi, kādās drēbēs dodas uz skatuves. "Protams, arī kostīmiem un aksesuāriem ir diezgan liela nozīme, bet man tas nav pirmšķirīgi." Aktierim galvenais, lai tērps būtu ērts. Bieži vien tā neesot, jo taupības nolūkos apģērbu gatavo no sintētiskiem materiāliem, un tādēļ, esot pat neilgu laiku uz skatuves prožektoru gaismā, cilvēks ir cauri slapjš un grims lēnām sāk notecēt. Uldis norāda, ka nereti, pateicoties tieši tērpiem, kāda izrāde paliek atmiņā. Lielākoties tas saistīts ar kurioziem. Piemēram, aktieris Aldis Galanders, kurš izrādē "Pifa piedzīvojumi" atveidoja Pifu, noguruma dēļ kādā izbraukuma izrādē suņuka tērpu uzvilka otrādi. Publikai par prieku parādījās Pifs, kuram astīte kustējās priekšpusē. Savukārt citam Ulda kolēģim izrādē "Kastīliešu gods" bija piešķirti zābaki teju visas kājas garumā, kuru aizšņorēšana prasīja vismaz pusstundu. Pēc mēģinājuma saguris, aktieris uz izrādi tos uzvilka otrādi – labo kāju kreisā. Tā nu pirmo cēlienu viņš dabūjis pa skatuvi pārvietoties ar zābakiem, kuriem katrs purngals skatījās uz savu pusi. Savukārt, runājot par paša tērpiem, kas radījuši ķibeles, Uldis min dzelteno Elitas Patmalnieces veidoto kostīmu izrādei "Ezermaļu krokodils". "Vasarā, kad esam izbraukumos, visi kukainīši domā, ka saules krāsas tērps ir īstā vieta, kur apmesties. Kukainīši to tā mēdz nosēst, ka dzelteno krāsu gandrīz cauri nevar redzēt," smaidot stāsta aktieris.

Nav mīļāko tērpu, bet ir kleitas un kurpes

"Nemaz nevaru pateikt, kura man ir mīļākā loma. Vienreiz ir sliktāks garastāvoklis, un tad es domāju: šodien kaut kā netīk strādāt un nekas īsti nesanāk. Bet tad atkal ir tādas dienas, kad jebkas, ko dari, patīk un padodas un izrādes gaitā notiek kas neierasts, kādi pārsteigumi," domīgi saka aktrise Anda Albuže, piebilstot, ka viņai laimējies ar lomu dažādību. "Es nevaru sūdzēties, ka būtu iestrēgusi vienā ampluā un netiktu no tā laukā."

Mūsu saruna notiek telpā, kurā novietoti aktrises tērpi, kurpes un aksesuāri. Veroties uz tiem, Anda iestarpina: "Man drīzāk ir mīļākie kostīmi, kurpes, cimdi un parūkas." Aktrise "Privāti" uzmanību vērš uz brūnām kurpēm, kas izskatās, kā atceļojušas no 17. vai 18.gadsimta. "Tiklīdz tās varu izmantot kādā izrādē, tā vienmēr tās izvēlos. Šīs kurpes bijušas visās kostīmizrādēs, kur esmu spēlējusi. Tagad tās man ir "Tēvocī Vaņā". Kurpes man ir ērtas, neskatoties uz to, ka stipri par lielu. Pie normāla kostīma nevaru vilkt, varu tikai tad, ja ir gari svārki, kuri tās piesedz." No kurienes kurpes nākušas, Anda nezina. "Droši vien kāds vienkārši tās atdevis teātrim," piebilst aktrise. Bet ar šīm kurpēm stāsts par apaviem nebeidzas. Andai vēl ir citas mīļās kurpes, kuras pati neskaitāmas reizes lāpījusi un kurām šuvusi aiz vecuma paplīsušās vīles. "Šīs kurpes man tagad ir izrādē "Sargs". Tās ir dejojamās kurpes. Man ļoti mīļas."

Paceļot acis uz augšu, priekšā vīd kostīmi. Anda papurina pelēku, garu kleitu no izrādes "Tēvocis Vaņa". "Man ļoti patīk šī ķeska, kas man ir mugurā "Vaņas" pašās beigās. Pat grūti pateikt, kāpēc. Tā ir no sintētiska auduma, kaut izskatās pēc vilnas drēbes. Tāds veca cilvēka tērps ar pazemināto vidukli un platām piedurknēm."

Netālu no šīs kleitas dus lapsādas apkaklīte, ar kuru kaklā aktrise redzama izrādē "Sargs". "Tā ir izgatavota no divām lapsām, aste pieder citai. Es tai lapsiņai kā dzīvai radībai uzreiz pieķēros. Man vispār kažokādas ir patīkamas. Lapsiņas ir tādas mīlīgas. Man nav aizspriedumu, ka nedrīkstētu valkāt īstas kažokādas," teic aktrise.

"Man patīk, ja tērps ir bagātīgs un tāds fifīgs – to uzvelc mugurā un skaties, no kādiem sīkumiem tas veidots. Vienkāršie mani ne īpaši saista." Aktrisei vienīgi žēl, ka visbiežāk tērpus pāršuj, pārveido un vienīgā liecība par to pirmatnējo skaistumu ir fotogrāfijas no izrādēm.

Protams, arī Andai gadījušās nebūšanas ar tērpiem, kas nebūt nav palīdzējušas tēlojumam. Piemēram, izrādē "Viss par sievietēm" Andas melnajai kleitai aizmugurē attaisījās rāvējslēdzējs un nācās visu izrādi spēlēt ar puspliku muguru.