Kurzemes Vārds

11:28 Trešdiena, 5. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Skatiens

Nācijas laime un nelaime
Indra Imbovica

Kāpēc mēs tik ļoti mīlam savējos nomelnot?

Mazā latviešu nācija ir tik liela un bagāta ar izciliem talantiem mākslā, mūzikā, teātra un kino mākslā, zinātnē un neskaitāmās citās nozarēs. Pašlaik mēs Latvijā cenšamies apkopot un sistematizēt savus kanonus visās jomās. Talanti ir mūsu lielā veiksme un laime, ja līdzās nepastāvētu tikpat liela nelaime – proti, nemitīgā savu talantu neatzīšana, pat noniecināšana līdz brīdim, kad to atzīst ārpus robežām, un pat tad dažkārt ar iebildēm. Kāpēc mums tik ļoti patīk savējos nomelnot, nozākāt, noēst, noriet utt.? Tas ir neizprotami un grūti pamatojami.

Piemēru ir tik daudz un tie ir tik spilgti, ka atrast tam attaisnojuma vienkārši nevar. Te var minēt kaut vai Raimonda Paula vārdu, kurš visu mūžu ir bijis spiests klausīties, ka viņš ir tikai tāds ziņģu sacerētājs (kritizētāju starpā varētu nosaukt arī daudzus liepājniekus), lai gan tauta un ne tikai tā sen viņu savā ziņā kanonizējusi. Savā zemē ne īpaši atzīts bija arī izcilais diriģents Mariss Jansons, tāpat kā savulaik Liepājā dzīvojošais viņa tēvs Arvīds Jansons. Tagad Marisa Jansona vadītais Amsterdamas Koncertzāles (Concertgebouw) simfoniskais orķestris ierindots pirmajā vietā labāko pasaules simfonisko orķestru rangā, bet pašu maestro viņa ne mazāk savā valstī kanonizētie kolēģi atzīst par izcilāko savā starpā. Te pēkšņi Mariss Jansons presē atzīstas, ka viņš dziļi ciena un apbrīno Raimondu Paulu kā izcilu individualitāti, brīnišķīgu komponistu un pianistu un justos pagodināts un laimīgs, ja rastos iespēja kopā ar viņu muzicēt kādā koncertā. Ticiet vai ne, arī pēc tam parādījās komentāri, kas apšaubīja, vai tiešām to teicis TAS Jansons.

Diemžēl arī Liepāja bieži vien nesaudzē un neatbalsta savus talantus, spējīgos cilvēkus. Bet to mūsu pilsētā nemaz nav tik daudz un katru gadu kāds tiek pazaudēts, nenovērtēts un vieglu roku palaists, nedomājot, ko šis konkrētais cilvēks var dot kopējā lietā. Tāds uzskatāms piemērs šajā ziņā ir Liepājas teātris, kas jau gandrīz gadus divdesmit periodiski piedzīvo mākslinieciskos un finansiālos satricinājumus – nomainījušies jau entie direktori un vairāki mākslinieciskie vadītāji, neiesakņojas režisori. Ar katru jaunu vadītāju liepājnieki un teātra kolektīvs cer, ka beidzot būs labi, bet... Kas tas ir, kas uzliek tādus pārbaudījumus mūsu teātrim? Piemēram, arī režisors Olģerts Kroders, kurš Liepājas teātrī nostrādāja 12 gadu, nekad nav slēpis, ka viņš tajā nav juties īsti labi. Jā, arī viņam bija gadus piecus jāpūlas, lai sagaidītu atzinību un novērtējumu. Ļoti cerīgi teātrī direktora darbu sāka Ivars Lūsis, kurš paspēja valsts mērogā iegūt atzinību gan kā labs aktieris, gan kā režisors. Finansiālie sarežģījumi dažam labam iepriekšējam teātra direktoram, nemaz nerunājot par Rīgu, ir bijuši pat smagāki. Un, ja neveicās administratīvajā darbā, tad kāpēc pilsētas kultūras dzīves vadītāji tik vienkārši noraidīja un palaida talantīgu, radošu cilvēku?

Liepājas teātrī ir atkal jauns vadītājs, arī talantīgs mākslinieciskais vadītājs un cerīgs teātra studijas aktieru kurss, kas savu varēšanu tik spilgti un daudzsološi pieteica nupat Teātra dienas koncertā. Liepājnieki atkal ar cerībām gaida, ka teātris atplauks, ka jaunos talantus novērtēs, nevis atstums un kārtējo reizi vieglu roku palaidīs pasaulē.