Kurzemes Vārds

21:14 Pirmdiena, 23. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Karjera

Mūziķiem – pasaule bez robežām
Indra Imbovica

Pēdējos divos gados, līdzīgi sen iekoptai pasaules praksei, arī Liepājas Simfoniskajā orķestrī starptautisku darba konkursu kārtībā štatā tiek pieņemti ārvalstnieki. Pašlaik tajā strādā pieci izpildītājmākslinieki no četrām valstīm – divi kontrabasisti, altists, trombonists un trompetists. Un, lai arī mūziķi pie mums saņem vismaz uz pusi mazāku atalgojumu (pašlaik tā ir vidēji 680 latu uz papīra) nekā vecajās Eiropas valstīs, viņi tomēr netaisās bēgt. Tiem ir savs dzīves skatījums un motivācija, kāpēc viņi vēlas šeit strādāt un kāpēc nauda nav pirmajā vietā.

Tuvās ārzemes – kaimiņi lietuvieši

Lai arī Lietuvā, īpaši no mūsu pilsētas netālajā Klaipēdā ir ļoti labi orķestri, arī Muzikālais teātris un izcili diriģenti, tas nav iemesls, lai kaimiņvalsts mūziķi negribētu dažādot pieredzi ārpus savas valsts. Pašlaik Liepājas Simfoniskajā orķestrī strādā divi stīdzinieki no Lietuvas.

Klaipēdā dzimušais Romas Grigaitis (48 gadi) spēlē kontrabasu. Daudz braukājis un muzicējis kopā ar izciliem diriģentiem un solistiem. Ilgus gadus spēlējis Klaipēdas Muzikālajā teātrī un arī visai regulāri kamerorķestrī. Kas pamudinājis Romu pamest silto vietiņu pirmklasīgajā Klaipēdas Muzikālā teātra orķestrī un pārnākt uz Liepāju? "Teātrī nostrādāju 19 gadu. Pēc tam biju noguris sēdēt orķestra bedrē un nolēmu pamēģināt laimi Liepājā, jo zināju, ka jums te ir ļoti spēcīgs orķestris," Romu neuztrauc arī tas, ka ģimene palikusi Klaipēdā. "Mana sieva ir režijas pasniedzēja Klaipēdas Universitātē, tur, kur pašlaik studē Liepājas teātra aktieru kurss."

Bet, kā Romas rīkosies, ja krīzes dēļ algas turpinās pazemināt? Pārsteidz lietuviešu mūziķa domu gājiens: "Vissliktākais ir tad, ja cilvēkiem pietrūkst ticības. Ļaudis kļuvuši par naudas vergiem. Domāju, ka krīzes kā tādas nemaz nav, drīzāk tas ir tāds globāls joks. Galu galā nauda būtībā jau nekur nepazūd, neiznīkst, bet, tēlaini runājot, tiek no vienas kabatas ielikta otrā. Pasaulē sāk pietrūkt sirdsapziņas, vairs nav tāda jēdziena kā godavārds. Taču, ja atalgojums vēl samazināsies tiktāl, ka nebūs iespējams uzturēt ģimeni, tad, protams, būs jāpadomā."

Savukārt altists Edvīns Kaziukaitis (37) dzimis Lietuvas vidusdaļā, vienā no senākajām mazpilsētām – Kedainē. Gandrīz desmit gadu strādāju Klaipēdas Muzikālajā teātrī un paralēli arī Klaipēdas kamerorķestrī, arī dažādos kvartetos, grupās utt. "Kad radās izdevība pamēģināt spēlēt arī ārpus Lietuvas, tad mana pirmā izvēle bija Liepāja," atzīst Edvīns. "Izšķirties par to palīdzēja Imants Resnis, kurš kā viesdiriģents regulāri viesojas Klaipēdā. Reiz viņš mani un manu sievu, kura arī ir altiste, uzaicināja spēlēt muzikālā uzvedumā, kurā bija altu grupas solo partija. Tā mēs abi sākām šad tad braukāt uz Liepāju. Tagad jau otro sezonu strādāju Liepājas Simfoniskajā orķestrī. Sākums bija visai stresains, jo mājās palika sieva ar bēbi. Bet tad padomāju, ka Eiropā, pasaulē mūziķiem tā bieži ir ikdiena. Lomu spēlē arī tas, ka jūti – tu esi vajadzīgs šajā kolektīvā," neslēpj Edvīns.

Ne velti daudzkārt spriests par to, ka lietuviešu nāciju stipru dara tās dziļās katoliskās tradīcijas, ticība. Reakcija uz krīzes izraisītājam nebūšanām Kaziukaitim tādā garīgā domāšanā un izpratnē pamatos neatšķiras no Grigaiša pārliecības. "Cilvēki šo krīzi vairāk jūt iekšēji, savās galvās. Kas ir krīze šodien? Tam, kurš, piemēram, sapelnījis tur miljonus desmit un tagad viņam jāiztiek ar vienu miljonu, tam tā liekas krīze. Ko darīt mums, matus plēst? Galvenais, lai maizei un iztikšanai pietiktu. Tad jau redzēs. Jāsāk ar savu dvēseli," ir pārliecināts Edvīns.

Motivācija – mīlestība

No mūzikas lielvalsts Vācijas, kurā pašlaik darbojas 133 simfonisko orķestru, trombonistu Štefanu Langbeinu (25) uz Liepāju atvedusi mīlestība – orķestra vijolniece Elgita Polloka. Viņa pēc vairāku gadu dzīves un darba Vācijā Liepājā atgriezusies savā no vecvecākiem mantotā mājā. Štefans Langbeins dzimis un līdz 15 gadu vecumam dzīvojis Vācijas vidienē, vienā no gleznainākajiem valsts reģioniem – Tīringenes Mežu apvidū, nelielajā, romantiskajā Erfurtes pilsētiņā. "Esmu spēlējis daudzos orķestros. Vienu sezonu biju praksē Berlīnes radio orķestrī," skaidro mūziķis. "Ar Elgitu pirms četriem gadiem iepazinos Rostokas operas orķestrī, pēc tam gadu spēlējām arī orķestrī Hamburgā," paskaidro Štefans. "Uz Liepāju strādāt atbraucu tikai pēc gada, kad Elgita jau bija šeit. Sapratu, ka viņa man ir vislabākā, svarīgāka par labu atalgojumu Vācijā."

Jaunais mūziķis mūsu orķestrī strādā tikai nepilnu sezonu – kopš augusta, bet viņš runā gandrīz skaidrā latviešu valodā. "Latviski faktiski runāju tikai kādu gadu. Līdz tam tikai klausījos šo valodu, jo Elgitai ir divi bērni, ar kuriem runāju latviski un daudz radu. Elgita vāciski runā bez akcenta, tādēļ biju ļoti pārsteigts, kad viņa reiz pateica, ka ir latviete. Bet tagad esmu šeit, man ir ģimene un arī kolēģi orķestrī. Super," smej mūziķis. Tagad Štefans gatavojas konkursa kārtībā mērķēt uz trombonu grupas koncertmeistara vietu.

Kad esi aiz Eiropas Savienības borta

Tikai tad, kad esi saskāries ar darba un pārceļošanas likumdošanu dažādās valstīs, saproti, ko nozīmē, ja neesi ne Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, ne arī tava valsts atrodas Šengenas zonā. Jā, tad ir liela ķēpa gan ar vīzām, gan darba un uzturēšanās atļaujām. Tomēr tas nav kļuvis par nepārvaramu šķērsli diviem mūsu orķestra mūziķiem.

Gjorgji Cincievskis (27) ir nācis līdz šim no vistālākās zemes – Maķedonijas, un, kā vairums mūziķu, kas ilgu laiku braukājuši pa dažādām valstīm un orķestriem, vēlējies kādu brīdi stabili noenkuroties. Arī Gjorgji, izturējis sīvu konkursu un tikai trīs mēnešus ir Liepājas Simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistars. Viņš dzimis galvaspilsētā Skopjē.

Bez jebkādas muzikālās izglītības Gjorgji 14 gadu vecumā sācis spēlēt amatierorķestrī ģitāru un mandolīnu. "Man paveicās, jo mūzikas vidusskolā talantīgi bērni tika uzņemti bez speciālas sagatavotības. Spilgti atceros, ka man piedāvāja kontrabasu, fagotu un mežragu. Man patīk izaicinājumi, un man tāds likās milzīgais kontrabass," ar redzamu patiku atceras Gjorgji.

Bet kā puisim pavērās ceļš uz izglītību Eiropā? "Brīvdienās aizbraucu uz Angliju un sūtīju savu CV uz visām iespējamām vietām, līdz mani pārsteidzošā kārtā uzņēma Mančestras Karaliskajā ziemeļu mūzikas koledžā."

Šajos nedaudzajos gados viņš ieguvis gan maģistra grādu, gan solo mākslinieka kvalifikāciju, strādājis arī augstskolā par asistentu pasniedzēju, par praktikantu izcilajā Vīnes radio simfoniskajā orķestrī.

Atbraukt uz Latviju, uz Liepāju – tas talantīgajam mūziķim bijis atkal jauns izaicinājums, bet bijusi arī vēlēšanās kaut kur nostabilizēties. "Mans lielākais pārdzīvojums bija piedalīties jūsu ģeniālā komponista Pētera Vaska rakstītā opusa "Sala" pirmatskaņojumā un tikties ar pašu autoru," atklāj Gjorgji.

Kā viņš skatās uz globālo krīzi un iespējamo algas samazinājumu? "Ceru, ka tas nebūs dramatiski. Lieta tāda, ka esmu pilnībā atkarīgs no orķestrī nopelnītās algas," Gjorgji kļūst nopietns. "Man atšķirībā no citiem ir tikai uzturēšanās atļauja Latvijā. Tā nosaka, ka nedrīkstu piepelnīties kādā citā vietā, iestādē, projektos, kā to drīkst Eiropas Savienības pilsoņi."

"Liepājā esmu sajutis miera un klusuma jaukās puses. Mūziķim tas ir labi," Gjorgji ir pozitīvi noskaņots. "Arī Liepājas orķestrī jūtos lieliski. Šī orķestra līmenis ir ļoti augsts. Vienīgi tam pietrūkst labas koncertzāles. Ja panāksit, ka uzceļ to, tad tas būs milzīgs ieguvums orķestrim un pilsētai. Es jūtos šeit labi galvenokārt tāpēc, ka šajā orķestrī sastapu to reto apvienojumu, kad cilvēki ir gan profesionāli, gan savstarpēji ļoti draudzīgi."

Otrs mūsu orķestra mūziķis, kurš nav no Eiropas Savienībai piederošas valsts, ir trompetists Oleksijs Demčenko (39), kurš Liepājā no dzimtās Ukrainas galvaspilsētas Kijevas ieradies jau 2001. gada janvārī un orķestrī uzņemts par trompešu grupas koncertmeistaru – solistu. Trompetes spēli un arī orķestra diriģēšanu studējis Nīderlandē.

"Par Liepājas orķestri un pilsētu man savulaik pastāstīja klarnetists Uldis Locenieks, ar kuru kopā studēju Nīderlandē," pastāsta Oleksijs. "Atbraucu, izturēju konkursu un nostrādāju vienu sezonu. Tad atgriezos Utrehtā pabeigt studijas. Pēc diviem gadiem beidzot studijas, tomēr izvēlējos Liepāju, un orķestri strādāju jau piekto sezonu. Esmu trompetists, bet gribas izpausties kā mūziķim dažādos virzienos. Tas nav viegli, jo arī man, kurš saņem uzturēšanās vīzu, ir ierobežojumi, nevaru strādāt un darīt visu, ko vēlētos un varētu, lai gan ideju ir daudz."