Kurzemes Vārds

01:36 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Diskusija

Saglabāt un iet tālāk
Līvija Leine
Sarmīte Pelcmane

Liepāja pamatoti tiek uzskatīta par kultūras pilsētu. Kā topošie deputāti domā šo tradīciju turpināt? Vai krīzes situācijā tas maz iespējams?

Ivars Ķervis: – Liepājai jācenšas kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Jo augstāk celsim latiņu, jo vairāk sasniegsim. Bet cilvēkiem šodien vispirms ir jāpelna maize, ģimenes jāpaēdina. Kultūra ir saldajā.

Pilsētā nepieciešams kultūras procesu audits. Svarīgi ir koordinēt visas tās institūcijas, kas saistītas ar kultūru, ņemot vērā liepājnieku domas. Kultūras iestāžu ēkas – Centrālā zinātniskā bibliotēka, Zaļās birzs bibliotēka, muzejs – prasa lielas investīcijas, arī māksliniekiem vajag kvalitatīvu izstāžu zāli, jāatbalsta amatieru māksla, tai jārod vieta Jaunliepājā un citos mikrorajonos. Latviešu biedrības namā amatieru māksla ir nožēlojamā stāvoklī. Jāsakārto un jāsaglabā estrāde "Pūt, vējiņi!". Liepājas teātrim akūti nepieciešama mazā zāle. Topošajam daudzfunkcionālajam kultūras centram jāizveido optimāls modelis, kā tajā izvietot kultūras institūcijas un kā to pārvaldīt, lai tas pats varētu sevi uzturēt. Tūrisma attīstībai trūkst amatniecības un tradicionālās mākslas pakalpojumu. Tos vajadzētu ievietot Pētera I namiņā. Bet viss jādara pareizā secībā. Primārā – ekonomiskā atveseļošanās.

Tatjana Beļikova: – Ja tiksim domē, atbalstīsim nacionālo kultūras biedrību sadarbību, dažādu tautu – ukraiņu, baltkrievu, poļu, lietuviešu, vāciešu un citu tautu – kultūras tradīciju saglabāšanu vienotā kultūras centrā. Tagad daudzas biedrības mīt nepiemērotās telpās, pagrabos. Atbalstīsim sporta skolas un klubus. Mikrorajonos ir skolas, bet nav kultūras centru. Par tiem jākļūst skolām. Atbalstām Liepāju kā Eiropas kultūras galvaspilsētu. Atbalstām koncertzāli, bet to var celt tikai tad, kad ekonomika būs atveseļojusies. Un labi jāizdomā, ko un kādus kolektīvus tur izvietot.

Kultūra nevar pastāvēt bez izglītības. Ir jādomā, lai būtu vienmērīga līdzekļu sadale visām mācību iestādēm, lai pedagogiem piešķirtu piemaksas no pašvaldības līdzekļiem, jākompensē izdevumi par tālruņiem. Nepieļausim arī Liepājas skolu optimizāciju, pēc gadiem tās būs vajadzīgas, tāpat kā tagad vajadzīgi pirms gadiem slēgtie bērnudārzi.

Karls Bjoršmarks: – Kultūra ir mūsu ikdiena. Tā nav tikai teātra skatuve vai rokfestivāls. Tā ir pamošanās no rīta, braukšana ar tramvaju. Ikdiena sastāv no lokālās ikdienas un starptautiskās ikdienas. Liepājas Kultūras pārvaldes mēģinājums pilsētai dabūt starptautisko titulu ir fantastisks. Cik zinu, politiķi šo projektu nav atbalstījuši tik, kā tas būtu vajadzīgs. Ja tiksim domē, noteikti to atbalstīsim. Ir svarīgi attīstīt kultūras centrus mikrorajonos: Zaļajā birzī, Karostā, arī Jaunajā pasaulē noteikti vajag savu kultūras centru. Estrāde "Pūt, vējiņi!" ir fantastiska iestāde, bet nedarbojas. Tā jāatjauno. Protams, vairs nav "Liepājas dzintara" laiks, ir bīčpārtiju un fonteinu laiks, bet no saknēm aiziet nedrīkst, tās jāpārvērš par mūsdienīgu parādību. Labs piemērs ir Kesenfelda kungs, kas teātrim atvēl mazo zāli. Liepājai ir daudz sadraudzības pilsētu, kultūrā gan šo sadraudzību nejūt. Esmu Liepājā nodzīvojis deviņus gadus, te ir fantastiski talanti, bet ir arī nenormāls lokālpatriotisms, viensētnieciskums. Ja gribam, lai Liepāja ir Eiropas un pasaules pilsēta, tas jāaizmirst.

Ivars Krastiņš: – Liepāja ir pasaules pilsēta, taču tā vispirms ir Latvijas pilsēta. Vispirms te jākopj latviskā vide, kas izzūd aiz kosmopolītiskiem māņu spīdekļiem. Turpmāk būs daudz mazāk finanšu līdzekļu, ir taču dižķibele. Tam, kas sola būvēt, celt, nekas nesanāks. Ir jādomā, kā to kultūrvides atlikumu, kas mums palicis, uzturēt pie dzīvības. Ir jāatsakās no lielajiem projektiem. Ja jāizšķiras, vai lielu naudu ielikt Centrālajā bibliotēkā vai daļiņu atdot Zaļās birzs bibliotēkai, vai uzbliezt vienu milzu ēku, no kuras būs atskaitījumi partiju kasēs, esmu par Zaļo birzi. Ir jāatbalsta mazie kolektīvi, kas vēl saglabājušies. Kultūrai paredzētā nauda jāatdod tiem, lai būtu benzīns, ko ieliet autobusa bākā un aizbraukt uz koncertu, lai varētu nopirkt tērpus. Deju kolektīvi, ansambļi, kori pie draudzēm ir kultūra, bez kuras nebūtu ne simfonisko orķestru, ne profesionālo teātru. Tie ir jākopj. Nemālēsim acis ciet vēlētājiem ar lieliem projektiem! Un vajadzētu nodalīt, kas ir kultūra un kas – bīčpārtija. Izklaides nozare nav kultūra.

Ilva Lutere: – Arī "Pilsoniskā savienība" uzskata, ka nevar celt gaismas pilis no nekā. Var teikt, ka koncertzāles celtniecība radīs jaunas darba vietas, bet par to maksāsim ļoti lielas naudas no nodokļu maksātāju kabatām, tāpat kā par Olimpisko centru. Mūsu nostādne: Liepājai jākļūst par kūrorta pērli. Rožu laukumā jābūt strūklakai, jābūt mazām ieliņām, kas ved uz kādu laukumu vai jūru un kas pilna ar mazām bodītēm, kurās ir Liepājas amatnieku ražojumi. Tas nesīs naudu pilsētai. Atpūtnieku plūsmai ir jāatnāk līdz Liepājai, pašvaldībai jāpanāk, lai tā neapstātos Palangā.

Jāatbalsta tautas māksla, vecākiem bērnu līdzdalība tautas mākslas pulciņos dārgi izmaksā. Pašvaldībai par tiem jāgādā, citādi bērnu kolektīvu nebūs. Pazudusi arī Mākslinieku līga, jo pilsētā nav savas galerijas, kur viņiem sanākt kopā.

Izklaides kultūrai jāpelna pašai, to nedrīkst finansēt no pašvaldības līdzekļiem, kā tas notiek ar bīčpārtiju. Tie ir maldi, ka tā pilsētai dod lielu naudu.

Mūsu programma ir arī par jauno talantu atbalstīšanu.

Āris Ozoliņš: – Pašdarbības mākslinieku kolektīvi noteikti jāsaglabā, jāuztur. Tie nav tikai māksla un kultūra, bet arī integrācija un sociālo problēmu risinājums. Ar pašvaldības stipendijām jāatbalsta labākie jaunie mākslinieki. Ir laiks izstrādāt koncepciju estrādes "Pūt, vējiņi!" nākotnei. Pašlaik tā ir pusmirusi. Manuprāt, bīčpārtija tomēr ir kultūra. Tā Liepājai dod popularitāti. Tie 60 tūkstoši, kas te bija atbraukuši, tomēr ēdienu un benzīnu pērk, guļ arī viesnīcās. Tikai pasākumu vajadzētu pavirzīt prom no centrālās peldvietas, kas pēc tam ir piecūkota uz visu vasaru. Mans viedoklis, ka koncertzāle ir ļoti vajadzīga, bet par dārgu. Ja projekta tehniskā izstrāde vien ir 3,7 miljoni, tad cik maksās būve? Diez vai izdosies piesaistīt Eiropas naudas. Simfoniskajam orķestrim būtu jāstrādā arī vasarā: tas piesaistītu atpūtniekus. Ne simfoniskam orķestrim, ne šā brīža koalīcijai nedara godu, ka no tā tiek aizraidīts diriģents Jēkabs Ozoliņš.

Jānis Vilnītis: – Kultūra un sports nav atraujami no ekonomiskajām norisēm. Naudas būs mazāk. Mazumā ies arī tā, ko dod mecenāti, arī no mūsu saraksta. Tāpēc uzņēmējiem, kuri atbalsta kultūru un sportu, jādod nekustamā īpašuma atlaide. Kultūra ir jānotur. Cilvēkus nedrīkst no tās atradināt. Pašvaldība var ne tikai dot naudu, bet arī pielietot sistēmu: nauda seko apmeklētājam. Piemēram, katrai pārdotai teātra biļetei piemaksāt noteiktu summu. Kultūra audzina, izglīto, attīsta patriotismu. Mēs veicināsim, lai kultūra ciešāk ieietu mikrorajonos, lai dzīva šajā ziņā būtu visa pilsēta, ne tikai centrs. Ne visi spēj atbraukt pat uz Jaungada sagaidīšanu centrā. Atbalstīsim arī mazākumtautību kultūras biedrības. 48 procenti Liepājā ir cittautu cilvēki. Koncertzāle ir vajadzīga, bet apšaubāms tās projekts un dārdzība. Jāpilnveido kultūras pasākumu klāsts, īpaši domājot par bērniem, jauniešiem un ģimenēm, jādomā par kristīgo vērtību nostiprināšanu sabiedrībā. Atbalstīsim talantīgos un centīgos Liepājas bērnus. Jāpaplašina kultūras un sporta vide, lai cilvēkiem, kas strādā, vakaros būtu kur lietderīgi izmantot brīvo laiku.

Silva Golde: – Kultūra nav tikai naudas patērētāja, bet arī ekonomiskās attīstības veicinātāja. Tā piesaista pilsētai papildu naudu un dod augstu pievienoto vērtību cilvēku dzīvei. Cilvēku radošais gars ir tā pievienotā vērtība, ar ko šodien, rīt un parīt varēsim pārdot Liepāju ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā un tālāk. Liepāja nav rūpniecības, bet pirmām kārtām kultūras pilsēta. Nante arī ieguva lielu rūpniecības uzņēmumu tikai tāpēc, ka tai bija liels kultūras piedāvājums. Līdz šim esam sekmējuši visu tautu kultūru attīstību. Jāturpina attīstīt nacionālo kultūru. Tautas mākslai (audējiem, dzintara apstrādātājiem) jābūt savai ēkai, kurā viņi varētu darboties cilvēku acu priekšā. Mana interese ir bijusi, lai Pētera I namiņš un tam blakus esošais komplekss nonāktu pašvaldības ziņā. Īpašnieks Ivars Kesenfelds to ir piedāvājis, bet domē par to nav bijusi vienota izpratne. Lai arī turpmāk būs mazāk naudas, ir jāsaglabā nacionālās vērtības. Ir sagatavoti projekti Centrālās zinātniskās bibliotēkas un tās filiāļu, teātra un Latviešu biedrības nama siltināšanai. Orķestris ir pelnījis savu akustisko koncertzāli. Par pašvaldības nodokļu maksātāju naudu to nevar izdarīt. Tā ir pārāk dārga broša pie Liepājas tērpa. 75 procenti varētu būt ārējais finansējums.

Ivars Kesenfelds: – Piekrītu Jānim Vilnītim, ka kultūra nav saldais ēdiens, bet dzīves nepieciešamība. Taču tuvākos četrus gadus nevar būt runa par lielu kultūras būvju rekonstrukciju vai celtniecību. Izņēmums – "Pūt, vējiņi!", kas ir kultūras leģenda un zīmols. Pirms pieciem gadiem estrādei pasludināja nāvessodu. Iecere būvēt tās vietā ko jaunu ir kārtējais megaprojekts, kas neiztur kritiku. Ierēdņi izdomājuši iemeslu, lai šo vietu atbrīvotu miljonu investīcijām. Uzmetu tāmi, cik vajag, lai atjaunotu estrādes jumtu, rekonstruētu grīdu, sienas, ierīkotu apskaņošanu un skaņas izolāciju. Iznāca ap 380–400 tūkstošiem latu. Tāda nauda līdz šim Liepājai nebija problēma. Ja mūsu partiju ievēlēs domē, cīnīsimies, lai estrādi "Pūt, vējiņi!" sakārtotu.

Profesionāls teātris, simfoniskais orķestris – tas ir labi, bet ar to neatšķiramies no citiem pasaulē, tādas lietas ir pat Āfrikā. Mūsu unikālā vērtība – tautas māksla, amatniecība – iestumta pakšķos. Lielus līdzekļus nevajag, lai nodrošinātu elementārus apstākļus. Ja būsim domē, to darīsim. Ja mēs ar Pīlēna kungu būtu vienā partijā, Pētera I namiņš jau sen būtu atjaunots un ticis daiļamatniekiem. Nav lāga Latviešu biedrības namā, kur ir divvaldība. Tur jābūt vienam saimniekam. Nav ko ākstīties.

Koncertzālei ir jābūt, taču tās izmēriem jāatbilst Liepājas vajadzībām. Un jāpārskata tās atrašanās vieta. Iespiest to centrā starp Hruščova laika mājām no pilsētplānošanas viedokļa ir analfabētisms. Liepājā taču ir skaistas vietas, ūdeņi, jūras krasts.

Baiba Kļava: – Kultūra ir viena no tautsaimniecības nozarēm. Liepājas domē tiek izstrādāta kultūras politikas attīstības stratēģija. Mums reizēm pietrūkst pārmantojamības. Būtu labi, ja jaunā dome ņemtu vērā iepriekšējās pieņemtos lēmumus. Liepāju es gribu salīdzināt ar ļoti lielu daudzbērnu ģimeni, kam ir vismaz pieci vai seši bērni – kultūras institūcijas: Tautas mākslas centrs, bibliotēkas, teātris utt. Nav vienkārši saglabāt to, kas ir, un domāt par nākotni. Liepājas partija tomēr uzskata, ka multifunkcionālajam centram jeb koncertzālei Liepājā jābūt. Kaut vai 2015. gadā. Bet process nedrīkst pārtrūkt. Ir jāstrādā, lai tiktu pie Eiropas naudas, pie projektiem, lai iegūtu līdzfinansējumu arī citām kultūras nozares lietām. Ja tagad kaut minimāli neiesim uz priekšu, nākamās paaudzes mums nepiedos. Arī mūsu partija atbalstīs to, kas jau ir: orķestri, teātri, tautas mākslu, dziesmu un deju tradīciju uzturēšanu. Jā, kultūrai ir divas daļas: skatuves daļa un līdzdarbošanās. Agrāk Liepājā bija 11 arodbiedrību klubu, kuros cilvēki varēja darboties. Tagad ir viens – Latviešu biedrības nams. Liepājas partijas programma paredz decentralizēt kultūras objektus. Tāpēc ir svarīga valsts, pašvaldības un nevalsts organizācija sadarbība.

Silva Golde: – Gribētu, lai cilvēkos nerodas nepareizs priekšstats. Tas nav politisks lēmums – atbrīvot Jēkabu Ozoliņu no darba. Dome par to nav lēmusi. Man arī ļoti žēl, ka tas tā notika. Bet tā ir orķestra iekšējā lieta, un galvenais diriģents, mākslinieciskais vadītājs veido savu komandu.

Ivars Kesenfelds: – Jāprecizē par Pētera I namiņu. Goldes kundze bija par to, lai šo namiņu rekonstruētu un par pieņemamu, saprātīgu cenu iznomātu pašvaldībai. Tā ka šeit es gribētu norobežot Tautas partiju no Ulda Pīlēna, jo tās bija Ulda Pīlēna personīgās pretenzijas.

Baiba Kļava: – Pašlaik var teikt, ka projekts ir iegūlies atvilktnē, bet tas pamatā ir gatavs. Domāju, ka tas vēl tiks celts gaismā, un varēs īstenot.

Ilva Lutere: – Pašvaldībai mazāk vajadzētu ieguldīt līdzekļu, atbalstot tādus pasākumus kā bīčpartija. Izklaidei ir jāpelna pašai galu galā. Tāpēc ir sponsori, tāpēc ir maksas utt.

Kalle Bjoršmarks: – Es neteicu par bīčpārtiju, ka tā ir kultūra. Es teicu: kāpēc viens organizators drīkst saņemt 60 tūkstošus latu atbalsta, bet cits ne?

Baiba Kļava: – Nav tādas summas. Nezinu, no kurienes jums tādi skaitļi. Atmetiet kādu nulli nost.

Kalle Bjoršmarks: – Tad man ir nepareiza informācija. Vēl gribēju komentēt Tautas partijas teikto, ka milzīgs panākums esot, ka vajag siltināt biedrības namu, teātri utt. Bet dažos mikrorajonos vispār nav ko siltināt. Tāpēc, ka jumtu nav. Varbūt vajag centru – to Rožu laukumu – paspīdzināt un dabūt kādu mazu gabaliņu arī uz priekšpilsētām.

Ivars Ķervis: – Vajag ieviest Liepājas pilsētas veselības diplomu, lai motivētu cilvēkus vairāk nodarboties ar sportu. Jāpārskata sporta nodarbību finansēšanas sistēma, lai nauda sekotu bērnam arī sporta lietās. Raiņa parks jāpabeidz sakārtot, kur ir skriešanas trase, Jūrmalas parkā jāpabeidz trase riteņbraucējiem, skrituļslidotājiem. Un tad pludmalē mums ir ļoti lielas iespējas piedarboties, bet, protams, kad tiksim pie naudām.

Tatjana Beļikova: – Tā ka man pašai ir ansamblis, zinu, ka nevalsts organizācijām vajag dot kaut ko pretī, lai cilvēki ar prieku var dziedāt, dejot, zīmēt utt. Obligāti vajag dot iespēju piedalīties projektos un saņemt no pašvaldības līdzfinansējumu. Tas ļoti svarīgi, jo kolektīviem grūti izdzīvot bez finanšu līdzekļiem.

Silva Golde: – Domāju, ka esam ieviesuši ļoti labu formātu, ka nauda ir atvēlēta juridiskām personām, biedrībām utt., kas nāk ar savām idejām kultūras bagātināšanā un šo naudu arī saņem. Un tādu pašu formātu mēs šās domes laikā ieviesām arī izglītības projektiem.

Tatjana Beļikova: – Un vēl. Kultūras pārvaldei vajag obligāti skatīties, kādi pasākumi tiek organizēti pilsētas biedrības namā, lai tie būtu kvalitatīvi. Vajag sekot līdzi, paskatīties, kā izmanto to projektu naudu. Un es piekrītu Kesenfelda kungam, man arī šķiet, ka tur, kur grib būvēt koncertzāli, nebūt nav tā vide, kur var būvēt tādu lielu multifunkcionālu centru. Varbūt kaut kur parkā, jūrmalā.

Silva Golde: – Bet tas jau ir noiets posms, infrastruktūra ir sakārtota. Un man ļoti žēl, ka tas tā ir. Arī man ideja bija, ka koncertzālei būtu jābūt kaut kur pie jūras. Bet tā pilsētas plānotāji, arhitekti bija izraudzījuši.

Ivars Kesenfelds: – Tik tālu jau mēs neesam vēl jūrā aizairējušies, ka vairs krastu neredz. Var jau atbraukt atpakaļ. Labāk ir kļūdas novērst. Pašlaik mums ir aptuveni 70 tūkstoši iedzīvotāju.

Silva Golde: – Vairāk gan!

Ivars Kesenfelds: – Tas ir labi, tā vajag runāt, bet tā nav. Saprotiet, šāds apjoms nav adekvāts. Mums ir daudz lētāk pārtaisīt projektu, nekā iet tālāk šo ceļu. Labāk izlabot kļūdas. Diemžēl šajā pilsētā ir grūti runāt, jo te ir viens Baltais tēvs, kas saka, ka tā ir jābūt, un viss. Piedošanu, bet šai koncertzālei ir jābūt pie jūras, blakus Andra Griģa iecerētajam SPA centram. Mums ir jāatdzīvina jūrmalas un parka zona.

Jānis Vilnītis: – Man bažas rada, ka koncertzāli nosauc par multifunkcionālu. Vai nebūs tā, ka tajā multifunkcionālajā ietilps, piemēram, kaut kādi SPA centri vai vingrošanas zāles vai kādas citas lietas. Zinot to, ka tur jau iztērēti 6 miljoni latu un plāno 30 miljonus latu, tad uztrauc, cik pareizi tas objekts tiek plānots un virzīts. Caurspīdīguma tomēr pietrūkst. Vispirms, kā nauda tērēta, bet vēl vairāk, kas notiks pēc tam. Jo mēs zinām, ka tas nav iespējams. Vajag gadā atkal miljonu latu vai vairāk, lai uzturētu šo milzīgo koncertzāli. Mums jau ir piemērs – Olimpiskais centrs, kas pašlaik knapi velk dzīvību. Ļoti ceru, ka tas multifunkcionālais nenozīmē kaut ko ļoti paplašinātu, bet domāts konkrētiem mērķiem – kā koncertzāle, mūzikas skola un nekas vairāk.

Silva Golde: – Pēdējā brīdī ir mainīta telpu programma, esam runājuši ar kultūras ministru, kurš arī ļoti ir par to, lai šajā ēkā būtu Mūzikas koledža. Mums pirms aptuveni divām nedēļām bija tikšanās ar arhitektu Ginki, un mēs lūdzām viņu ieplānot risinājumus, lai mūzikas skola tur būtu. Tas būtu arī efektīvs apsaimniekošanas variants, jo viss mūzikas skolas uzturēšanas finansējums nāk no valsts, no Kultūras ministrijas. Un tad šajā ēkā būtu dzīvība no rīta līdz vēlam vakaram.

Ivars Krastiņš: – Man šķiet mazliet simptomātiski, ka uzmanības centrā mums te ir celtniecība. Runājam, ko siltināsim, ko uzbūvēsim. Nezin kāpēc visa tā kultūra mums reducējas uz šīm lietām. Mēs taču visi esam pieauguši cilvēki un labi saprotam, ka varam sabūvēt, nosiltināt nezin ko. Bet, ja tur iekšā nebūs tā dvēselīte, tad nekas nesanāks. Un tam ar kultūru atkal ir tikpat maz sakara kā ar "Baltic Beach party". Nebūs šie megaprojekti iespējami, atvērsim acis! Sapratīsim, ka rudenī mūs gaida nākamais algu samazinājums. Budžeta ieņēmumi, viss pārējais samazinās, tas ir neizbēgami. No kurienes tad to darīsim? Drīzāk ir vajadzīgs avārijas scenārijs, ko darīsim, lai saglabātu kaut nieku no esošā. Pieejamās Eiropas fondu naudas vienīgais saprātīgais pielietojuma veids ir mēģināt saglabāt to, kas ir.

Silva Golde: – Bet ir jāsaprot – lai kā to vēlētos, mēs nevaram mainīt būtību, ja nauda no fonda paredzēta konkrētajam koncertzāles projektam, mēs nevaram iedot tautas mākslas studijai stelles vai dzintarus nopirkt.

Āris Ozoliņš: – Lielākā daļa klātesošo kritizē augsto cenu, ļoti lielo dārdzību, ja tikai projekts vien maksā tik milzīgu naudu. Vai ir kaut kāds komentārs? Goldes kundze droši vien var pateikt, vai koalīcijā esat apsprieduši, vai tā ir normāla cena.

Silva Golde: – Vispirms mums nevajadzētu mētāties ar tādām lietām, ko mēs neesam pārbaudījuši. Pārbaudiet un tad runājiet! 2003. gadā, kad notika konkurss par šo projektu, mēs te nebijām pat tuvu. Tika izraudzīts arhitekta Ginkes izcils arhitektūras projekts. Tikpat labi varēja izraudzīties citu, bija latviešu arhitekti, projekti par lētāku naudu.

Tatajana Beļikova: – Par estrādi "Pūt, vējiņi!". Uzskatu, ka to vajag sakārtot. Tomēr ir ļoti labi, ka pilsētai ir tāds vasaras dārzs.

Silva Golde: – Es arī noteikti atbalstu koncertdārza "Pūt, vējiņi!" atdzīvināšanu, jo tā ir Liepājas īpašā pievilcība, jūras krasts koncerti. "Pūt, vējiņi!" dzīvo paaudžu paaudzēs. Tas ir Liepājas simbols.

Ilva Lutere: – Tā ir leģenda, kas varētu pievilināt mūsu pilsētas apmeklētājus. Tā ir leģenda, ko stāsta: te bijām, te uzstājāmies, te bija tāds festivāls!

Ivars Kesenfelds: – Festivālam var arī pieminekli uzcelt, bet runa nav par to. Mūsu koncertdārzs savā ziņā ir daudz labāks un lielāks nekā Dzintaru koncertzāle Jūrmalā.

Lai sakārtotu estrādi "Pūt, vējiņi!", nemaz nevajadzētu tik daudz. Bet pie mums kaut kā viss ir ļoti dārgs. Piemēram, Olimpiskais centrs, sanāca apmēram 1650 latu par kvadrātmetru, ja vidēji šādas ēkas izmaksā 1200 līdz 1300 latu. Bet es nesaku, ka tur ir kaut kādas ļaunprātīgas lietas, bet vienkārši, ja kaut ko būvē, tad vispirms vajag saprast, cik var atļauties, un no tā pasūtīt. Bet nevis tā: taisām, cik sanāks, tik daudz arī pilsētas iedzīvotāji sametīs. Tā var darīt privātuzņēmējs, kurš faktiski arī tā nedara.

Silva Golde: – Par teātri. Tagad nāks jaunā aktieru studija, un tā ir bijusi liela kļūda, ka teātra mazā zāle nonākusi privātpersonas rokās.

Jānis Vilnītis: – Mēs laiku pa laikam kaut kā kļūdāmies...

Silva Golde: – Un tagad ir jāmeklē jaunas telpas. Tiešām ļoti laba jauno aktieru studija, ļoti cerīga teātrim. Bet mums viņus nav kur izvietot. Un šeit es gribētu pateikt paldies Ivaram Kesenfeldam, kurš piedāvājis ļoti labu variantu – telpas teātrim viesnīcā "Promenade Hotel". Par velti. Tas ir ļoti labs risinājums. Bet cik ilgi par velti dos?