Kurzemes Vārds

11:30 Trešdiena, 26. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kaktuss

Laukumā rokā rakete, mājās – ģitāra
Inita Gūtmane

Piekritīsit taču, ka šis stāsts ir bezgala vienkāršs un tā beigas būtu viegli paredzēt. Kad Ildzītei apritējuši septiņi gadi, mamma viņu paņēmusi pie rokas un aizvedusi uz mūzikas skolu. Tā kā ģimene ir ļoti muzikāla – tētis ir pazīstams Liepājas mūziķis –, nevienam nav radušās šaubas, ka arī atvasīte dienās kļūs par dziedātāju vai iepazīs kādu mūzikas instrumentu un spēlēs grupā vai orķestrī. Meitenīte izaugusi un... Kas notika tālāk? Vai piepildījās mammas un tēta prognozes, vai stāsts tiešām bijis tik paredzams, kā sākumā šķita?

Ja vienreiz nesanāk, met mieru

Sākums stāstam tiešām ir patiess. Bet beigas vai drīzāk turpinājums ir šāds: Ildze Boka kopā ar mammu atvēra Emiļa Melngaiļa Mūzikas vidusskolas durvis ar domu iesaistīt mazo grobiņnieci Igetas Gaiķes vadītajā ansamblī. "Jau tajā brīdī sapratu, ka šī skola nav domāta man," atceras 17 gadu vecā Liepājas 1.ģimnāzijas audzēkne. "Toreiz man, kā jau bērnam, gribējās iet laukā, būt tur, kur ir dzīvība, kur norit aktivitātes. Mācību iestādes telpas man šķita vēsas, nemājīgas."

Ildzei bērnībā paticis ņemt rokā plastmasas raketes un sētā kopā ar mammu patrenkāt šurpu turpu bumbiņu. Šī nodarbe meitēnam labi padevusies. Nav pagājis ilgs laiks, kad omīte mazmeitiņu ņēmusi pie rokas un atkal vedusi – šoreiz uz Liepājas Tenisa sporta skolu. Ildze atceras, ka bērnības draugi nesapratnē tincinājuši, kā viņa vasarā, kad visi bērni dodas uz pludmali vai sētā spēlē spēles, var divreiz dienā mērot ceļu uz tenisa laukumiem un vairākas stundas dzenāt bumbiņu. Bet Ildze nesaprata, kāpēc draugiem tas ir tik nesaprotami – viņa taču dara to, kas visvairāk patīk. Un, ja patīk, tad nav nekādu grūtību. Tenisa dēļ viņu mājās bijis noturēt grūti, pat paēst nav bijis laika. Tagad jau teniss Ildzei ir uzticams draugs vienpadsmit gadu garumā.

Topošā 12.klases skolniece atceras, ka laikā, kad viņa uzsākusi gaitas Tenisa sporta skolā, bijis ļoti daudz viņas vecuma bērnu. Taču tagad piesakās arvien mazāk skolēnu. Lielākoties viņi vienreiz ar raketi uzsit pa bumbiņu un, ja nesanāk, pievēršas kam citam. "Mēs ar treneri runājām, ka mūsdienās ir aktīvo bērnu deficīts," skumji secina Ildze. Taču viņai gan pietikusi uzņēmība turpināt iesākto, par ko lielu paldies skolniece saka savam vienīgajam trenerim Aivaram Rozentālam. "Tas, ka esmu tik ilgi tenisā, ir viņa nopelns. Viņš man iemācīja, ka vienmēr ir jācīnās līdz pēdējam. Pateicoties viņam, manī ir ārkārtīgi liela neatlaidība un degsme. Tas man arī ir dzīvē palīdzējis iegūt to, ko vēlos."

Par profesionālu tenisisti nekļūs

"Teniss man patīk tāpēc, ka tas ir individuāls sporta veids, no manas spēles nav atkarīga komanda, un es ne no viena neesmu atkarīga. Ja cīnos kārtīgi, tad ir labs rezultāts, ja ne – pati vien esmu vainīga," jauniete pamato, kāpēc aizrauj tieši šis sporta veids. Viņa izmēģinājusi vēl citus, kā basketbolu, futbolu un florbolu, taču ikreiz pārliecinājusies, ka tik lielu prieku kā teniss nesniedz neviena cita bumbas spēle.

Ildze rēķina, ka lielāko dienas daļu viņa nevelta tenisam, kā to dara profesionāli sportisti, taču vairākas stundas sanākot gan. Tādiem pūliņiem secen nav gājuši panākumi. Ildze uzsver, ka ne jau balvas, atzinība ir tas svarīgākais, bet pati spēle. Pirmie panākumi grobiņniecei bijuši tikai pēc diviem gadiem, kopš sākusi mācīties Liepājas Tenisa sporta skolā. Tas tāpēc, ka pirmajos gados Ildze vairāk trenējusies tikai vasarā, bet aukstajos mēnešos bijis slinkums braukāt uz treniņiem un arī vecākiem bijis grūti izbrīvēt laiku, lai viņu aizvestu. "Taču tad es izaugu," smaidot saka Ildze, stāstot, kas licis šai nodarbei pievērsties nopietnāk.

Vienpadsmit gadu laikā viņa piedalījusies daudzās sacensībās. "Latvijas meistarsacīkstēs U-12 grupā esmu ieguvusi trešo vietu dubultspēlēs. Atsevišķos startos Latvijas mēroga sacensībās esmu izcīnījusi daudzas pirmās vietas savā vecuma grupā. Tāpat Liepājas meistarsacīkstēs katru gadu esmu ieguvusi godalgotas vietas, šeit esmu viena no labākajām," bez lepnuma balsī apgalvo Ildze. Viņa savu varēšanu rādījusi ne tikai Latvijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā.

Ildze skaidro, ka viņa būtu varējusi piedalīties vēl vairākās sacensībās, krāt punktus un censties veidot šajā jomā savu karjeru. Bet – visu bremzējot nauda. Gan dalības maksa sacensībās, gan uzturēšanās un ceļa izdevumi ir jāsedz pašiem sportistiem. Un tie nav mazi. Turklāt tenisistiem daudz naudas nepieciešams inventāra iegādei, kuram vienmēr jābūt labā kārtībā. Sponsorus, kas varētu palīdzēt jaunajiem talantiem, mūsdienās atrast esot ļoti grūti. Jā, par uzvarām pasniedz dāvanu kartes, piemiņas lietas, inventāru un reizēm pat kādu nelielu naudas summu, kas, protams, ir neliels atbalsts. Taču ne tik liels, lai vecākiem nebūtu bieži jāver vaļā savi maciņi.

Ildze apgalvo, ka savos septiņpadsmit gados finansiālu apsvērumu dēļ par maz piedalījusies sacensībās, par maz savākusi punktus, tādēļ par profesionālu karjeru varot nesapņot. "Protams, man ir žēl, ka nevarēšu pelnīt naudu ar to, kas man patīk. Un tomēr šis sporta veids bojā veselību," spriež Ildze. Viņa pastāsta, ka jau tagad daudzo un ilgstošo treniņu dēļ ir traumējusi muguru, kas bieži sāp. Bet jauniete nenožēlo, ka tenisa laukumā sevi nav žēlojusi.

Šis Ildzei kā tenisistei ir pēdējais aktīvais gads. Jo, ja vien neesi profesionālis, pēc astoņpadsmit gadiem ir arvien mazāk iespēju parādīt sevi sacensībās. Skolniece atzīst, ka pēdējās sacensībās – Liepājas TSS atklātās meistarsacīkstēs, kas notika 5.jūnijā, viņai palicis ļoti skumji. Jo tikai tad tā pa īstam apzinājusies, cik ļoti viņai patīk teniss un cik ļoti pietrūks daudzo sacensību, īpašās gaisotnes. Tāpēc šajās sacensības sevi izlikusi visu. Rezultātā – 3.vieta.

Lai gan par profesionālu tenisisti Ildze nekļūs, tomēr šī nodarbe viņai varētu palīdzēt, izvēloties citu profesiju. Proti, pēc 12.klases absolvēšanas Ildzei būs jāizlemj, kur turpināt izglītoties. Viena no versijām ir Amerika, kur maksā stipendijas studentiem, kas sporto un sacensībās uzrāda labus rezultātus, tādējādi popularizējot augstskolu. Līdz ar to, turpinot spēlēt tenisu, studijas Amerikā viņai būtu par velti. Taču Ildze ļoti negribētu doties tik tālu prom no mājām, viņa labprātāk studētu tepat Latvijā vai kādā citā Eiropas valstī. "Es vēlētos kļūt par žurnālisti," ar nākotnes plāniem dalās Ildze. "Jo vēlos darīt radošu darbu. Es nevaru strādāt vienmuļu darbu, man vajag sevi kaut kā izpaust," saka Ildze. Tas, ka viņai šī nodarbe patīk, Ildze jau pārliecinājusies, ik pa laikam uzrakstot kādu rakstiņu laikrakstam "Kurzemes Vārds".

Jautāta, vai tenisa dēļ nav cietušas mācības, Ildze apgalvo, ka nodarbības un sacensības nav traucējušas zinību pilnvērtīgu apguvi. "Esmu pārliecinājusies: jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Sports man ir iemācījis savākties, prast organizēt savu laiku," skaidro Ildze. Viņa priecājas, ka skolotāji, īpaši mācoties pamatskolā, bijuši ļoti pretimnākoši un iekavētos pārbaudījumus ļāvuši nokārtot pēc tam. Protams, vislabākā atzīme – desmit – Ildzei ir sportā. Šajā mācību priekšmetā viņai viss padodas, vienīgi mazliet sliktāk veicas ar akrobātiku, vingrošanu, kā viņa saka, ar sievišķīgākām aktivitātēm.

Te rokā rakete, te ģitāra

Lai gan septiņu gadu vecumā Ildze teica mūzikas skolai, tomēr vecāku pārmantotā muzikalitāte nav pilnīgi apslāpēta. Mūzika jaunieti nepārtraukti pavada, spēlējot tenisu, respektīvi, spēles laikā viņai visu laiku prātā skan kāda skaņdarba melodija. Brīvajā laikā Ildze pie ģitārista Māra Kupča mācās spēlēt ģitāru, dažreiz ko noderīgu uz šā instrumenta viņai ierāda tētis – mūziķis Viktors Boks. Arī Ildzes mamma ir muzikāla – viņa savulaik dziedājusi dažādos ansambļos un arī tagad labprāt dzied kompānijās. Arī meitai ir tikusi skaista balss, ko viņa gan mazāk liek lietā. Vairāk redzama spēlējam ģitāru – Ildze darbojas domubiedru grupā, kura ik pa laikam sanāk vienkopus un uzspēlē savam un citu priekam.

Lidojošā telts un aizmigušie sveicēji
Daira Šteinberga

Vēl tikai nedaudz, un klāt būs brīdis, kad mazi un lieli dosies ārpus mājām, lai jautrā pulkā aizvadītu gada īsāko nakti. Līgo un Jāņi neapšaubāmi ir vieni no populārākajiem latviešu svētkiem. Šoreiz ļausim izteikties jaunajai paaudzei – par to, kā svinēt Jāņus un kādi kuriozi to laikā gadījušies.

Līgo svētki un Jāņi katram jaunietim saistās ar kaut ko savu. Citiem tā ir kārtējā iespēja izballēties ar saviem draugiem, vēl citiem tā ir nakts, kad pabūt pie dabas un atcerēties gadu gadiem koptās latviešu tradīcijas. Par to, ko viņam nozīmē un kā vajadzētu svinēt Līgo, labprāt pastāsta viens no šo svētku vaininiekiem – Jānis: "Nevaru teikt, ka man Līgo svētki ir gada lieliskākie svētki. Jo, kad pienāktos mani sveikt vārdadienā, lielākoties visi jau guļ zem galda vai aizskrējuši papardēs."

Puisis uzskata, ka īstai svinēšanai noteikti jānotiek vai nu laukos, vai arī vietā, kur zaļumu papilnam. "Manuprāt, visjaukākie svētki parasti sanāk, kad svini kopā ar radiniekiem, jo latviešiem jau pieņemts dziedāt un līgot, bet jaunā paaudze diemžēl ir aizmirsusi, kā to darīt, un šos svētkus asociē ar piedzeršanos," spriež Jānis.

Jautāts, kā pats šogad svinēs Līgo, jauneklis atzīst, ka īsti nezinot: "Šogad, lai gan ir krīze un šķiet, ka pat sieru nevarēšu atļauties, tomēr jau esmu uzaicināts uz sešām vietām, bet neesmu vēl izlēmis, kur svinēt. Ir pārdomāts piedāvājums svinēt ar klasesbiedriem pie ezera jautrā noskaņojumā ar trakiem lēcieniem pāri ugunskuram. Tomēr visticamāk, ka svinēšu brīnišķīgā vietā pie Rucavas kopā ar savu draudzeni un viņas radiniekiem. Esmu pārliecināts, ka šie būs vislabākie Jāņi."

Šķiet, Līgo svinēšanu grūti iedomāties kā sēdēšanu mājās pie televizora, jo visi apstākļi un tradīcijas šajā vakarā tā vien velk pie dabas krūts. Tomēr, kā izrādās, ne visus. Piemēram, Zane jau vairākus gadus svinēs mājās kopā ar tuvākajiem cilvēkiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka meitene un viņas ģimene aizmirsusi senču tradīcijas. "Šajos svētkos nevar iztikt bez siera ēšanas un alus dzeršanas. Droši vien dziedāsim līgodziesmas un ēdīsim svētku mielastu," stāsta Zane.

Netrūkst arī tādu jauniešu, kas ir īsti Līgo vakara piekritēji. Par tādu sevi uzskata arī Liene, kura katru gadu vasaras saulgriežus cenšas aizvadīt pēc iespējas tradicionāli. "Man šķiet, ka pirms pašām svinībām noteikti jādodas pļavā, jāsaplūc puķes un jāuzpin vainags. Parasti uzpinu divas bizes, lai pēc iespējas vairāk atgādinātu skaistās latviešu tautumeitas," pastāsta jauniete. Tāpat kā visus iepriekšējos gadus, arī šogad meitene svētku vakarā dosies ārpus mājām, zaļumos, kur tiks kurināts ugunskurs, dzerts alus, ēsts siers un dziedātas līgodziesmas. "Noteikti sagaidīšu saules lēktu, un iesaku to darīt arī citiem, jo Jāņu dienas rītā lecošā saule sniedz ļoti daudz pozitīvu emociju turpmākajai vasarai," smaidot saka Liene.

Runājot par Līgo svētkiem, ne vienam vien sejā atplaukst smaids, atceroties kuriozus. Ko pastāstīt ir arī aktīvajai līgotājai Madarai: "Kā jau katru gadu, svinējām lielā radu un draugu pulkā. Saprotams, ne visu nakti dancosim pa pļavu vai ap ugunskuru, tāpēc nopirkām lielu auduma telti, kurā novietot galdu ar ēdamo, dzeramo, kā arī soliņus, lai varētu mierīgi pasēdēt." Taču tik viegli pie atpūtas vietas nemaz nebija lemts tikt, jo vispirms tā bija jāsaliek. "Telti veidoja posmi, kas bija jāsavieno pareizās vietās. Taču, tā kā smidzināja lietus un kāds bija pamanījies telts celšanas instrukciju atstāt atklātā vietā, tā bija samirkusi un izjukusi," aizrautīgi stāsta Madara. "Un vēl bija stiprs vējš, kas traucēja saliktos stabiņus noturēt taisni. Tā visa telts celšana sanāca kā viens liels cirks."

Bet ar to līgotāju piedzīvojumi nebūt nav beigušies. Visu nakti turpinājies stiprs vējš, un Jāņu svinētāji ik pa laikam pasmējušies, ka tad, ja telts nebūtu tik labi piesieta, tā droši vien jau būtu aizlidojusi tālēs zilajās. Taču – ak vai! – jau kuro reizi piepildījies teiciens, ka jāuzmanās, ko teikt un ko neteikt skaļi. "Stāvējām pie ugunskura un vērojām, kā lēnām debesis paliek arvien gaišākas. Tad nelabi bļaudama pie mums pieskrēja mana māsa – viņa bija atklājusi, ka telts turas tikai vairs uz trijiem stabiem un kuru katru brīdi var aizlidot," meitene pastāsta. Kamēr visi devušies pie telts, domādami, ko labot, nav izturējuši arī pārējie stabi, un visu acu priekšā telts jau cēlusies gaisā.

"Labi, ka tomēr paguvām noreaģēt un lidojošo telti saķert, jo citādi mēs tai varētu māt ardievas," tagad, atceroties notikušo, smejas Madara. Laikam jau te vietā teiciens, ka labs ir tas, kas labi beidzas.