Kurzemes Vārds

15:57 Trešdiena, 16. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Saulgrieži

Tā var notikt tikai Jāņos

Pa gadskārtu Jānīts atkal ir atnācis. Rīt Līgo vakars. Bet, pirms to vēl esam sākuši svinēt, atcerēsimies, kādi tik joki un starpgadījumi šajā svētku dienā nav notikuši ar mums pašiem vai ar tiem, ar kuriem kopā esam līgojuši.

Jāņi vētras šūpolēs

Atskatoties uz savā mūžā piedzīvotajiem Jāņiem, jūrmalciemnieks Jānis Jūrmalis par pašiem spilgtākajiem atzina tos, kad ugunskurus un pūdeles Nīcas pagasta krastā skatījis, sēžot motorlaivā, no vētras sabangoto vairāk nekā četrus metrus augsto viļņu mugurām. "Tas bija neizstāstāms skaistums!" viņš saka.

Piedzīvojums noticis kopsaimniecību laikos, kad viņš strādāja par zvejnieku kolhoza "Sarkanā blāzma" brigādē. Jūnija otrajā nedēļā pievērsušies mencu zvejai, devušies selgā, izlikuši ūdas. Taču drīz pēc tam uznākusi liela vētra, kas norāvusi stoderes un izmētājusi zvejas rīkus. Jūrmalciemniekiem neatlicis nekas cits, kā 23. jūnija pievakarē doties savākt tās nožēlojamās atliekas, kas selgā vēl bija palikušas. Atgriezušies pievakarē, kad debesis jau sākušas satumst. Un tad zvejniekus pārsteidzis atkārtots pūtiens. Motorlaiva, kurā atradās četri vīri, svaidīta ne pa jokam. Ar pūlēm tā rāpusies viļņu mugurā un tad kritusi lejā – gluži kā bezdibenī. "Bet ikreiz, kad atradāmies viļņa augšā, uz īsu mirkli varēju redzēt nīcenieku sadegtās jāņugunis. Krasts laistījās gluži kā zeltā. Neko tik brīnumainu dzīvē vairs neesmu skatījis," atzina Jānis.

Liedagā viņus ar alus glāzēm un arī ko stiprāku sagaidījuši kolēģi. Kad Jānis vienu čarku izdzēris, sajutis, ka taisni gar krasta līniju vairs noiet nespēj. Tā arī turpinājis streipuļot, kaut arī pašam par to nākuši smiekli. Vēlāk līgošana ritējusi mājas dārzā, kur zvejnieku jau sagaidījuši tuvinieki un atbraukušie ciemiņi.

Danču nebija, bet kājas beigtas

"Mēs vienmēr Jāņos braucam ārpus pilsētas, un, lai kur arī būtu, vienmēr ir liela dziedāšana – līdz rītausmai," stāsta Rīgas Tehniskās universitātes docente Māra Birze. Viņa atceras kādu piedzīvojumu, kas beidzies diezgan sāpīgi: "Danču nebija, bet, kā parasti, dziedājām līdz spēku izsīkumam. Tonakt bija ļoti, ļoti tumšs un stipri lija, tāpēc, dodoties no svinību nama uz mājām, lai nepazaudētu ceļu svešā vietā, turējāmies uz asfalta baltās viduslīnijas. Tā plikām kājām jautri soļojām, jāiet bija krietni tālu, tāpēc pa ceļam vēl uzdziedājām. Tikai pret rītausmu bijām mājās un pa tiešo gultās. Bet, kurš no rīta cēlās, tam pirmais vārds bija – šausmīgi sāp kājas! Citam tās bija tulznās, citam pat brūcēs, it kā visu nakti būtu nodancojuši ciešās kurpēs. Gājām skatīties, kas uz tā asfalta tāds ir, un ieraudzījām, ka tieši baltās līnijas vietā ir asfalta abu pušu salaidums. Un tas bija krietni grubuļains un pat ass. Tā nu Jāņu dienu pavadījām guļus, uz augšu paceltām kājām."

Citu gadu Jāņos, ko Birzes ģimene svinējusi Gaviezē, vēl būdami studenti, pie Māras vīra ciemos atbraukuši divi draugi no Baltkrievijas, no Gomeļas Dzelzceļnieku institūta, jo gribēja redzēt, kā latvieši svin Jāņus. Ciemiņiem bija uzdots sarūpēt svinībām alu. "Viņi to patiešām izdarīja, tikai – kā!" vēl šodien Māra nespēj to atcerēties bez skaļiem smiekliem. "Viņi no Liepājas uz Gaviezi atbrauca ar motociklu. Un aizmugurē sēdošais baltkrievu puisis, cieši starp kājām iespiedis, turēja... spaini ar alu." Un, tā kā kompānijā nebija neviena Jāņa, par tādu nokristīja saimnieku lielo zostēviņu, kam tad arī tika viss svinību gods.

Bēgšana no Jāņiem

"Es melotu, ja teiktu, ka Jāņi man ir sirdij tuvi svētki," atzīstas Liepājas Reģionālās slimnīcas Ambulatorās nodaļas vadītāja Inese Flaksa. "Tāpēc pērn, kad uz Jāņiem iekrita daudz brīvdienu, kopā ar vīru un jaunāko meitu izlēmām sarīkot bēgšanu no Jāņiem un braukt ceļojumā uz Londonu. Tas bija lieliski, bet pats interesantākais bija mūsu Jāņu cienasts: Jāņu siers un pīrādziņi, ko lidostā visiem aizbraucējiem piedāvāja firma "Lido". Tā teikt, ja nebūsit Jāņos Latvijā, tad te ceļamaize, ko paņemt līdzi. Tad nu līgo vakarā savā viesnīcas numuriņā ar to cienājāmies un, protams, nedaudz iedzērām arī Londonā pirktu "Ginesa" alu. Bet tika mazliet, jo – dārgs! Un kā partizāni nodziedājām arī kādu Līgo dziesmu, bet nevienu līgojošu latvieti Londonā nesatikām."

Kā Jāņi, tā galva plika

Aktierim Marģeram Eglinskim spilgti atmiņā palikuši Jāņi pirms četriem gadiem. Aiz muguras teātra sezona, kurā visvairāk bija cietusi viņa kuplā galvas rota – mati bija tīti uz ruļļiem, karsēti, staipīti un visādi citādi tiem darīts pāri. Tāpēc svētkos aktieris izdomājis no tiem atbrīvoties. Mājas saimniecei, pie kuras Eglinsku ģimene devusies atzīmēt svētkus, tieši atradies matu griežamais aparāts. Taču no viena plikpaurīša šajos svētkos sanākuši četri. Ieraudzījuši, cik labi Marģeram izskatās bezmatainā galva, pie tādas pašas vēlējušies kļūt vēl četri stiprā dzimuma svinētāji, kuriem alutiņš jau bija devis lielāku omu un uzdrīkstēšanos. Taču viens no viņiem ieņēmis prestižu amatu, kas ar skūtu galvu nekādi nav savienojams. Ko nu? Viens no variantiem – melot. Vīrietis saviem darbabiedriem skaidrojis, ka Jāņos plīsusi darvas muca un tās saturs – ak, neraža! – uzlijis viņam tieši uz galvas. Vai kolēģi noticēja, nav zināms.

Vai arī šogad Marģeru Jāņos redzēsim ar pliku galvu? Visticamāk, jā, jo aktierim nesen ienācis prātā, ka viņam varētu piestāvēt balināti mati, taču, izrādās, necik skaists blondīns viņš tomēr neizskatās. Tāpēc pirms svētkiem atkal pa Marģera galvu ripos matu griešanas mašīnīte.

Ieilgušais ceļš no Klaipēdas

Futbolā ir tāds sakāmais: spēle notiek jebkuros laika apstākļos. Tas vēl būtu pieciešami, ka lietus gāž aumaļām, zibens sper rībēdams vai griežas balti puteņi. Bet, ja futbolistiem jāiet laukumā tad, kad citi sēžas pie Jāņu ugunskura vai arī Jāņu dienā var mierīgi izgulēt līgonaktī neizgulēto miegu?

Kad "Zvejnieka" komanda spēlēja PSRS meistarsacīkstēs, treneriem ne vienreiz vien nācās Krievijas, Baltkrievijas, Moldāvijas, Gruzijas pilsētu viesnīcu vestibilos sēdēt gluži kā cerberiem un vaktēt, lai futbolisti neizspruktu uz tuvējo gastronomu pēc tā, ar ko daudzināt Jāni. Citugad Karaškēvicu vai Ziņģi, citu – Rosicki vai Dreimani, Intenbergu vai Zuntneru. Un kas par to, ka kādu gadu komandā nebija neviena Jāņa? Iemesls tajā vakarā taču bija tāpat.

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados par katras sezonas galveno spēli uzskatīja "Zvejnieka" tikšanos ar Klaipēdas "Atlantu". Un vienugad tā iegadījās, ka šāda spēle notika Klaipēdā tieši līgovakarā. Lai arī kā dvēsele alka doties pie dabas krūts, futbols paliek futbols. Taču arī līgovakaru negribējās upurēt. Un futbola cienītāji pamanījās abus priekus apvienot.

Tovakar "Žalgira" stadiona skatītāju tribīnēs liepājniekiem atvēlētajos sektoros valdīja ceļā uz Klaipēdu iegūtais pacilātais noskaņojums. Dziesmas gan ieskanējās bikli, toties jāņugunis gan uzzibsnīja. Tagad uguņošana futbola spēļu laikā ir ierasta lieta, taču tolaik tas bija kaut kas nepieņemams. Kad spēles sākumā gaisā uzšāvās raķete, satrauktie miliči skrēja meklēt sabiedriskās kārtības pārkāpējus, bet stadiona informators brīdināja, ka spēli pārtrauks. Otro reizi salūts noblīkšķēja, kad Vladimirs Lučiņins ieraidīja bumbu lietuviešu vārtos, trešo reizi – kad spēle beidzās un "Zvejnieks" bija ieguvis punktu pret vienu no līderiem.

Bet īsta līgovakara aina bija atceļā. Kā jau parasti pēc spēlēm Klaipēdā, sākot no Palangas, ik pa gabalam šosejas malā bija apstājušies liepājnieku autobusi, un vīri nogaršoja leišu degtinis. Tikai šoreiz viņpus grāvjiem dega ugunskuri. Dzirksteles sprakšķēdamas skrēja gaisā, un "Zvejnieka" futbolistu autobuss virzījās cauri šiem savdabīgajiem godavārtiem, vīru gaviļu pavadīts. Jūsmīgākie stājās autobusa ceļā, par savu pienākumu uzskatot spiest roku futbolistiem. Kā lai tik kvēliem atbalstītājiem atsaka šo prieku, un "Zvejnieka" atgriešanās Liepājā ievilkās.

Jāņu nakts šausmas sienaugšā

Ja daudzi pilsētnieki priecājas, ka reizēm tiek uz laukiem un nakti var pārlaist, guļot smaržīgā sienā, tad kādai pie labiekārtota dzīvokļa ērtībām pieradušai liepājniecei šādi pavadīta Jāņu nakts pārvērtās šausmās.

Liepājniece bija nolēmusi līgot pie vīra radiem dziļos laukos. Viss noticis, kā nākās, svinēts pēc senču tradīcijām, ar bagātīgu mielastu un lustīgiem dančiem. Kad jau klāt bijis nogurums, pilsētniecei teikts, ka ir jāizbauda nakts šķūņaugša, kur esot ievests svaigs un mīksts siens. Tā kā vīrs jau bija noguris ātrāk un devies gulēt sienaugšā, liepājniece bažīgi, bet tomēr piekritusi. "Bija akla tumsa. Viens puišelis mani aiz rokas vilka augšā pa trepēm. Tad šķūņaugšā viņš lika man tumsā lavierēt, jo kaut kur esot caurumi. Puika smējās, ka citādi nogāzīšos lejā pie govīm," ar šausmām to nakti atceras liepājniece. "Tad mani pieveda pie siena kaudzes un pateica, ka, rekur, varot likties slīpi, tas tur esot mans vīrs.

Apsēdos un domāju, ka ir pilnīgs vāks! Visapkārt kaut kas kustējās un krāca. Nevienu no viņiem saskatīt nevarēja. Es pat nebiju droša, vai tas, kas krāc man blakus, patiešām ir mans vīrs. Sajutu, ka pa kājām sāk rāpot visādi kukaiņi, sāku cīniņu ar tiem. Tad arī odi sāka dīkt visapkārt. Tā es līdz pat rīta gaismai sēdēju nomodā, odu sakosta, nikna uz visu pasauli un tuvu asarām."

Pēc tās reizies liepājniecie, pirms dodas pie kāda ciemos uz laukiem, vienmēr noskaidro, kādas ir nākšņošanas iespējas. Un sienaugšu vairs ne redzēt negrib.

Govis neslauktas nepalika

Kad pagājušā gadsimta 70. gados Aivars Grava sāka strādāt par partijas pirmorganizācijas sekretāru kolhozā "Ļeņina ceļš" Vērgalē – tas bija 1. jūnijā – pirmais īsti svarīgais uzdevums, ko viņam uzticējis kolhoza priekšsēdētājs, bijis sagādāt uz Jāņiem labu alu.

Sākumā vēl meklējis pa tālākām malām, bet pēc tam viss izrādījies daudz vieglāk un ērtāk – alus brūzis tolaik bija turpat netālu, Pāvilostā. Kolhozam naudas pieticis, un atbildīgie speciālisti veduši saviem kolhozniekiem alu lielās mucās. Pāvilostā tolaik darīts "Kurzemes" alus, un tas bijis ļoti garšīgs. Turklāt, kad braukuši no kolhoza pakaļ, tad varējuši izvēlēties krietni labāku par to, kas tirgots veikalos pudelēs.

Bet siera siešanai kolhozs jau laikus noalgojis tantes, kas kārtīgi mācējušas to lietu darīt.

Alus dalīšana – par velti, saprotams, – ciema centrā sākusies ap deviņiem vakarā, tad viena daļa līgotāju ar pilniem spainīšiem aizlīgojuši svinēt savā sētā, bet daudzi tomēr palikuši arī uz neiztrūkstošo zaļumballi. Un balles jau arī tad pavisam citas bijušas – turīgie kolhozi kādreiz atļāvušies algot pat divus ansambļus vienam vakaram, lai dejas nerimtu ne uz brīdi.

Kādam tā svinēšana beigusies arī karstos pelnos. Tā vienrīt, kad Aivars pēc dežūras dispečerpunktā no rīta devies apgaitā pa ciema centru, atradis cieši aizmigušu vīreli vēl kūpošā lielā ugunskura malā, pelnos ierakušos. Kad modinājis, šis tik atvēcinājies: "Nosalis esmu, ļauj tak vēl bišķi pagulēt!" Bet, lai arī cik karsti kādreiz gājis, priecāties ļaudis mācējuši, un govis Jāņu dienas rītā neslauktas nepalikušas.

Jāņu svētku piedzīvojumos ieklausījās Pēteris Jaunzems, Kristīne Pastore, Inita Gūtmane, Andžils Remess, Viktors Ulberts, Dina Belta.