Kurzemes Vārds

10:45 Sestdiena, 15. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aitkopība kļūst par dārgu vaļasprieku

Ilze Šķietniece

Pirms diviem gadiem Laimonis Mūsiņš, viņa sieva Aija Sileniece un trīs dēli mainīja ierasto dzīvesvidi. Tā kā Aijas tēvam pasliktinājās veselība, ģimene no Cēsu rajona pārcēlās viņam tuvāk, uz Nīcu. Līdzi furgonā atceļoja arī 20 aitas.

Ar Laimoni vienojamies tikties pie moteļa "Nīcava", pats rādīšot ceļu uz saimniecību "Brēdiķi", kur mīt nu jau aptuveni 40 aitu un jēru. "Tikai uzvelciet gumijas zābakus!" viņš iepriekš piekodinājis. Iebraucot sētā, ir skaidrs, ka tie tiešām būs nepieciešami. Gadalaikam neraksturīgās lietavas darījušas savu. No Laimoņa "Opel Sintra" markas auto izlec trīs braši zēni – divarpus gadus vecais Druvis, sešus gadus vecais Kārlis un deviņgadīgais Valters. Viņi naski jož uz kūts pusi, pa ceļam paspēdami ierāpties arī vecajā žigulī.

Laimonis stāsta, ka te saimnieko divas ģimenes, Aijas tēvs arī vēl nodarbojas ar lauksaimniecību. Katram sava kūts, sava tehnika, savs skatījums uz saimniekošanu un lietu kārtību.

Strādā pēc vācu pieredzes

"Cik vien apkārt var redzēt, ir mūsu zeme," apsaimniekoto teritoriju rāda Laimonis. Pašiem esot 15 hektāru, vēl 15 nomājot. Zāle mazmazītiņa, viena lauka vidū slejas neliela priedīte. "Te visur bija krūmi, pavisam citādi izskatījās," Laimonis ieskicē, kā bija, pirms te sāka ganīties aitas. Bet viena priedīte atstāta, lai karstās vasaras dienās lopiņiem būtu kur paslēpties no saules.

Arī tagad aitas pa dienu dzīvo ārā. "Kad man ir vairāk laika, ejam pastaigā," stāsta Laimonis. Viņš uzsver, ka aitas nav dumjas, tās var iemācīt klausīt uz svilpieniem. Un šajā ganāmpulkā jau to prot. Tā esot Vācijā gūtā pieredze.

Aija savulaik divus mēnešus dzīvojusi Vācijā, strādājusi saimniecībā, kur ir divi tūkstoši aitu māšu. Tā bijusi "Leonardo da Vinci" izglītības projekta radīta iespēja. No Vācijas arī pārņemta prakse aitas turēt ar elektrisko ganu ieskautos laukos, pēc turienes parauga izveidotas barotavas. "Redzēju, ka aitkopībai nav nepieciešamas tik glaunas kūtis, kā pie mums prasa," stāsta Aija.

Laimonis apstiprina sen dzirdēto patiesību par to, ka Latvijā Eiropas regulas tiek pieņemtas burts burtā kā likums: "Nav Eiropā ne tādu kautuvju kā pie mums prasa, nav tādu ganāmpulku, lopu turēšanas apstākļu." Viņš pats bijis pie aitu audzētājiem Polijā, Igaunijā, Vācijā.

Pašiem sava melnā avs

Ziemā aitas ēd sienu, bietes, graudus, kartupeļu mizas un visu pārējo, kas mājiniekiem paliek pāri pēc pusdienu gatavošanas. Laimonis ieiet kūtī un cienā lopiņus ar maizi. Pie druskas tiek Saulene, Peka, Blondīne un citas. Katrai ir savs vārds, katru saimnieki atpazīst arī pēc rakstura. "Brēdiķos" audzē "Latvijas tumšgalves". Šī šķirne esot piemērotākā vietējiem klimatiskajiem apstākļiem. Pulkā ir arī viena melna aitiņa. To no kaimiņiem nopirkuši, lai ganāmpulks interesantāks. Pavasarī tai piedzimuši divi jēriņi. Abi puisīši, tādēļ nodoti gaļā.

Taču ir jēri, ko saimnieki patur sev, lai pieaudzētu ganāmpulku. Atstājot tās avis, kas dzimušas dvīnīšu un trīnīšu metienā. Tad esot garantija, ka arī jaunajām aitu mātēm dzims vairāk par vienu jēriņu. "Līdz ko aita divus gadus pēc kārtas nes pa jēram, viņa kļūst vienkārši par gaļu," skarbo dabiskās atlases kārtību skaidro Laimonis.

Pie ģimenes pieauguma ganāmpulkā tiek dabiskā ceļā. "Mauriņ! Mauriņ!" sauc saimnieks un uzsvilpo. Teķis neatsaucas, taču ir pacēlis galvu un atliecis augšlūpu. Šis žests nozīmējot skūpstu. Lenc dāmu, paskaidro Laimonis.

Paralēli saimniekošanai Laimonis strādā zivju pārstrādes uzņēmumā "Piejūra" Nīcā, kūpina šprotes. "Brēdiķos" viss tā ierīkots, ka dienā vairāk par divām stundām saimniekam nav ko darīt. "Ko tad darīt pārējā dienas daļā?" smaidot jautā Laimonis.

Vilnas zeķes tiek visiem

Pavasarī, kad aktivizējās lauksaimniecības produkcijas piedāvāšana internetā, arī Aija un Laimonis izmantoja šo iespēju. Atsaucība gan neesot bijusi pārāk liela, lai gan pēc jēriem atbraukuši pat no Aizkraukles.

Aitas gaļu viņi pārdod "Latvijas jēriem", kas ierodas lopiņiem pakaļ. Taču viņiem esot savas prasības – aitām jābūt noteiktā svarā, izmērā un ar noteiktu vilnas garumu. Par ekstra klases aitu dzīvsvarā varot dabūt 1,20 latu par kilogramu. Ja atšķiras no standarta, notiek brāķēšana un lopu iepērk jau par zemāku cenu. Laimonis atceras, ka Vidzemē laba sadarbība bija izveidojusies ar SIA "Senlejas". Tā 1,20 latu kilogramā maksājusi par jebkuru aitu.

"Tagad reālā situācija ir tāda, ka nekāda dižā peļņa nav. Aitkopība vairāk ir hobija līmenī. Dārgs hobijs īstenībā sanāk," nosaka Laimonis. Aitas gaļas noietu spēcīgi ietekmējot cilvēku pirktspēja. Šajos laikos daudzi vairs nevar atļauties piknikos ēst īstu aitas gaļas sašliku.

Vēl viena iespēja pelnīt ar aitām ir vilna. Tās cērp pavasarī un reizēm arī rudenī. Procesa ilgums esot atkarīgs no cirpēja prasmes. Pirmajā reizē Laimonis ar Vācijā pirktajām dzirklēm aitu mocījis aptuveni stundu. Tagad to varot izdarīt jau 15 minūtēs. Profesionālim pietiekot ar divām, trim minūtēm. Vācijā saimnieks pats aitas necērp, to dara cilvēki no firmas.

"Vilnai pie mums ir ļoti labs noiets," apgalvo Laimonis. Sadarbība izveidojusies ar "Pāces dzirnavām" Dundagā. Vēl vilnas pārstrāde notiek Ķoņu dzirnavās Valmieras pusē, arī Limbažos, Krāslavā.

Vilnu paši aizvedot, paši iemainot pret dziju un paši meklējot tai noietu. Nemazgāta vilna maksā 40 santīmu kilogramā, mazgāta un pārskatīta – jau 1,80 latu. Ja ņem pretī dziju, vilnas vērtība uzkāpj līdz 2,70 latiem. 40 – 50 kilogramu dzijas gadā pārdodot Laimoņa mātei Cēsīs. Viņa esot liela rokdarbniece, nodarbojas ar adīšanu.

"Jebkurš no klātesošajiem saimes ļaudīm, novelkot zābakus, var parādīt vilnas zeķes," saka Laimonis.

Uzziņai

/ Šķirne "Latvijas tumšgalves" izveidota 1938. gadā no Zviedrijā un Anglijā iepirktām Oksfordšīras šķirnes aitām.
/ Tās krustotas ar vietējām aitām, kuru senči arī kādreiz ievesti no tālienes.

No videsvestis.lv