Kurzemes Vārds

07:23 Svētdiena, 17. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Aktuāls viedoklis

Juris Raķis piemiņas ugunskuru barikāžu atcerei Liepājā iededz jau septiņpadsmito reizi. 1991. gada janvārī viņš bija Tirdzniecības pārvaldes šoferis, bet barikāžu dienās sargāja "Kurzemes Vārda" redakciju.

Mēs sargājām savas Mājas
Juris Raķis,
Liepājas nacionālpatriotisko spēku koordinators

Man 1991. gada janvārī bija trīsdesmit gadu. Tas ir vecums, kad cilvēkam jau ir ģimene, bērni, kad domas nostājušās uz zemes un vairs nelido mākoņos. Kad ir savas mājas un nākotne. Un, kad jūti, ka mājas un nākotne ir apdraudēta, tad kaut kas jādara. Jāglābj. Vai nu no bankrota, kā tas ir šajā laikā. Vai, ja ziemā salst, jānes malka un jākurina krāsns. Un Latvija taču ir mūsu mājas. Lai arī tik maziņas, ka var plaukstām apņemt, kā Stabulnieks dziedāja. Un toreiz bez vārda runas sapratu, man tā jāsargā. Jo tikai tā varu nosargāt savu ģimeni un mājas. Ne es, ne kāds cits nedomāja, kas un kā būs, lai arī zinājām, cik liels Krievijas garnizons ir Liepājā.

Pa šiem deviņpadsmit gadiem, kas aizritējuši no tām dienām, ir daudz skaistu vārdu teikts. Teikti no sirds un arī – zaimojot. Zaimo tie vīri, kuru tajā laikā Latvijā nemaz nebija, daži ministri, daži ārpolitikas eksperti, kas tikai dažus gadus pirms valsts neatkarības atjaunošanas bija šāvuši uz tiem latviešu zēniem, kam nācās piespiedu kārtā dienēt padomju armijā Afganistānā.

Neesmu pesimists. Bet man žēl, ka tie, kas šodien ir varas turētāji, ieskaitot mūsu simt gudrās galvas, aizmirsuši, pateicoties kam viņi var sēdēt savās vietās. Un aizmirst, kāpēc 1991. gada janvārī barikādes cēlām. Kā arī to, kā toreiz viss notika.

Man bail, ka tautai pietrūks pacietības dzīvot melos un nabadzībā, redzot, ka šodienas politiskais galvgalis ar to it nemaz nav solidārs, ka labklājība un demokrātija ir jēdzieni, kas domāti varas elites lietošanai. Un lielai daļai nebūt ne pelnīti.

Es negribu tagad aģitēt par kaut ko. Negribu mest pūlī kvēlojošas ogles. Bet vai nebūtu laiks tiem, kas, pateicoties barikāžu sargātāju drosmei, uzņēmībai, pašaizliedzībai un gatavībai upurēt sevi Latvijas tautas labā, neatkarības vārdā, ir pamanījušies gūt materiālus un politiskus labumus, kļuvuši par tā saucamo eliti, apdomāties. Savulaik Kārlis Ulmanis sacīja: vispirms tauta, valsts un tad es pats. Pašlaik lielai daļai no viņiem lozungs: es pats, es pats, es pats. Kura pienākums domāt par valsti un tautu? Nedod Dievs, ka pienāks brīdis, kad mūsu ārkārtīgi, ļoti, ļoti pacietīgajai tautai pietrūks spēka ciest.

Par valsti un tautu vēl domā tie, kam nav vienalga, kas ar mums notiek. Arī tie, kuri it kā visām cerībām atmetuši ar roku un brauc prom. Es prom nebraukšu. Ceru uz nākotni. Tāpat kā uz to cer tie, kuri šajā laikā sanāk kopā, lai atcerētos dienas un naktis, ko pavadījām uz barikādēm. Jo vienmēr jau atceras labo – dziļo kopības izjūtu, sirsnību, draudzību, vienlīdzību, kas tur valdīja. Tur mēs domājām par Latviju, Mājām, nevis sevi.