Kurzemes Vārds

17:21 Otrdiena, 12. novembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Parunāsim par to

"Ja būtu to ātrāk zinājis, tad gan..."
Daiga Lutere

Šādu atziņu guvis ne viens vien vecāks, kurš tikai pēc laika apjautis, ko nav darījis īsti pareizi, audzinot savu dēlu vai meitu. Sapratne, ka pietrūcis tieši zināšanu, parasti ir visai skumja. Psiholoģe SARMĪTE ŠTĀLE pirmo reizi radošās psiholoģijas centrā "Ģimenei" vecākiem piedāvā iesaistīties mācību programmā "Bērna emocionālā audzināšana". Divas šādas grupas viņa jau vadījusi Aizputē.

Kādēļ radās doma par vecāku atbalsta grupas izveidi?

2004. gada janvārī Kanādas valdība piešķīra stipendiju, lai sagatavotu "Bērna emocionālās audzināšanas" grupu vadītājus Latvijā. Arī es piedalījos šajā mācību programmā. Paralēli mācībām vadīju arī pirmo vecāku grupu. Redzot, ar kādu ieinteresētību vecāki apmeklē nodarbības, sapratu, ka šāda veida mācības daudziem vecākiem var palīdzēt kļūt vēl zinošākiem un prasmīgākiem bērnu audzinātājiem. Ir veikts pētījums, vai vecāki, iesaistoties programmā, kaut ko reāli dzīvē, attiecībās ir mainījuši un maina. Pētījumā apstiprināts, ka ieguvums ir tikai pozitīvs un labas izmaiņas notiek kā ģimenē, tā bērnu audzināšanas procesā. Ideāli, ja atbalsta grupu reizi nedēļā apmeklē abi – gan mamma, gan tētis.

Kas var iesaistīties grupā?

– Vecāki, kuriem ir bērni no piedzimšanas brīža līdz septiņu gadu vecumam. Kādēļ šāds ierobežojums? Dažas spējas, kas attīstās pirmajos sešos dzīves gados, veido pamatu tālākai attīstībai. Šīs agrās spējas ir līdzīgas saknēm, no kurām vēlāk veidojas koks. Ja kāda no šīm spējām veidojas nepilnīgi, tad turpmākā attīstība ir ierobežota.

Varbūt nodarbības vajadzīgas tikai tādiem vecākiem, kuriem tiešām ir nopietnas problēmas ar bērnu audzināšanu?

– Nē. Tās dod zināšanas ikvienam. Nav jāgaida, kad radīsies problēmas! Kad bērniņš piedzimst, dodoties prom no Dzemdību nodaļas, neviens taču vecākiem līdzi nedod bērnu audzināšanas instrukciju. Iegādājoties ledusskapi vai fēnu, instrukciju un garantiju saņemam vienmēr. Vecākiem atliek rīkoties tā, kā viņi saprot, kā zina. Šīs zināšanas, vērtības viņi savukārt pārņēmuši no savu vecāku ģimenes. Ko esam apzinājušies, kas pašiem nav paticis, to mainām, audzinot savus bērnus. Taču, ja to neapzināmies, tad rīkojamies tāpat kā mūsu vecāki. Manuprāt, bezgala liela vērtība ir iespēja vecākiem grupā savstarpēji dalīties ar savu pieredzi. Jo, izrādās, pret bērnu var izturēties arī citādi, nekā es to daru. Izrādās, ka tā, kas šķita problēma tikai man, rada uztraukumu arī citam vecākam. Nāk sapratne, ka es nebūt neesmu slikta mamma vai tētis.

Vai nesanāk, ka grupa ir vieta instrukciju iegūšanai?

Instrukcijas – nē. Zināšanas gan. Ir iespēja jaunas zināšanas apgūt gan teorētiski, gan praktiski. Piemēram, pirmajā tikšanās reizē var uzzināt par bērna attīstības posmiem un temperamentu. Ja kāds bērniņš, piemēram, ir ļoti straujš, nevaldāms, vecāki uzzina, kā rīkoties, saņemot vairākus ieteikumus. Rīkoties vai nedarīt neko, tā ir tikai vecāku izvēle. Mana pieredze rāda: vecākiem patīk, ka pēc katras nodarbības viņiem tiek uzdots mājasdarbs. Tas nav mājasdarbs, kas jāpilda tikai attiecībā uz bērnu, bet arī uz pāri – mammu un tēti. Sākumā tas rada izbrīnu, jo vecāki tā koncentrējušies uz bērna audzināšanu, ka piemirstas par pāra attiecībām vai vienkārši par laiku sev.

Piemēram?

Nedēļas laikā atrast laiku un izklaidēties fiziskās aktivitātēs kopā ar bērnu vai bērniem. Viņiem ļoti patīk kustēties, vēl jo vairāk, ja vecāki to dara kopā ar viņiem, un palutināt sevi un savu ķermeni ar īpašu vannu, pirti, smaržām, masāžu vai ko citu, bet atcerēties, ka tas ir laiks tikai sev. Nākamajā reizē vecāki dalās pieredzē, kā viņiem tas izdevies.

Ja sieviete bērnu audzina viena, arī viņa var iesaistīties grupā?

Noteikti! Audzinot bērniņu vienai, daudz grūtāk tikt galā ar visiem pienākumiem vienlaikus. Tāpēc šī ir iespēja saredzēt lietas citādi un saprast, ko es varu pati darīt citādāk, lai audzināšanas procesu padarītu jauku sev un bērnam.

Varbūt vecāki var iztikt bez zināšanu apguves, jo katrs saprātīgs vecāks taču grib savam bērnam tikai labāko?

Taču sanāk tā, ka visvairāk pūļu vecāki velta materiālam nodrošinājumam un bērna fiziskajai, nevis viņa garīgajai labsajūtai. Dzīvesprieks, elastīgums un spēja tikt galā ar stresu, adekvāti rīkoties sarežģītos apstākļos, justies droši – šīs spējas atkarīgas ne tikai no paša bērna, bet arī no viņa emocionālās attīstības, kurā liels ieguldījums ir vecākiem. Tomēr emocionālajā attīstībā ļoti daudz kas tiek palaists garām.

Kādēļ?

Manuprāt, tā notiek tieši nezināšanas, informācijas trūkuma dēļ. Daļai vecāku emocionālā audzināšana vienkārši nešķiet svarīga, jo arī sabiedrībā par to maz runā un neuztver kā vērtību. Galvenais, lai bērns paēdis, tīrs, apģērbts, sak – "es taču viņu mīlu, es par viņu rūpējos". Bet tā ir tikai daļa no tā, kas apmierina bērna vajadzības. Ir ģimenes, kurās mamma vai tētis nespēj bērnam pateikt: "Es tevi mīlu", nespēj veidot fizisku kontaktu – apķerot, noglāstot, nespēj būt bērna rotaļu biedrs, nespēj būt robežu noteicējs. Bet tas ir tik būtiski. Nesaņemot emocionālo atbalstu, var rasties problēmas ar bērna uzvedību, kā arī vecāku un bērnu attiecībās.

Ko īsti ietver bērna emocionālā audzināšana?

Vairākus soļus, kuros tiek iepazīti desmit faktori, kam ir liela nozīme bērna emocionālajā audzināšanā: izpratne par bērna attīstību un temperamentu, ķermeņa paškontrole un ķermeņa pozitīvs pašvērtējums, disciplinēšanas metodes, emociju pašregulācija, koncentrēšanās, plānošana un citas noderīgas zināšanas.

– Kāds noteikti domās: "Mani izaudzināja, savus bērnus audzinu, kādēļ vēl kaut kādus kursus?!"

Atbildēšu no pieredzes. Kāda māmiņa vecāku grupas nobeigumā skumji sacīja: "Kādēļ es to visu nezināju ātrāk, kad bērns bija pavisam maziņš..." Ir tik viegli atrast iemeslus, lai pateiktu: man nav laika tam un vēl tam. Noteikti negribu apgalvot, ka visiem un obligāti vajadzīga šī vecāku atbalsta grupa. Nav apstrīdami tas, ka mūsu sabiedrībā vairums veiksmīgo vecāku nav bērnu psihologi, bet gan tie nabagie un bagātie, pārgudrie un naivie, kuri bērnu audzināšanai spēj veltīt tikai mīlestību un nelokāmu veselo saprātu. Taču, domājot arī par savu personīgo pieredzi, bieži vien kļūst tā kā žēl, ka dažas lietas nezināju agrāk, jo noteikti būtu rīkojusies citādāk, gudrāk.

Vai tad par sliktu var nākt tas, ja cilvēks zina, kā reaģēt vienā vai otrā dzīves situācijā? Piemēram, ja automašīna no ceļa slīd uz grāvi. Ja zināsi, kā rīkoties ar stūri un pedāļiem, avārija nenotiks. Ja zināsi, kā rīkoties problēmsituācijā ar bērniem, tad mājās dzīve būs nesalīdzināmi labāka, uzticības, mīļuma pilna.