Kurzemes Vārds

11:17 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Namu apsaimniekošana

Kuram nepatīk tīra un kārtīga māja?
Kristīne Pastore

Uz jautājumu, vai jūs interesē savas mājas sakārtošana, lielākā daļa cilvēku, visticamāk, atbildētu: protams, kurš tad negrib dzīvot tīrā un kārtīgā mājā! Citāda atbilde visbiežāk ir uz nākamo jautājumu: ko jūs pats esat darījis, lai tā būtu? Šoreiz, sekojot tam, kā notiek daudzdzīvokļu māju apsaimniekošana mūsu pilsētā, "Kurzemes Vārds" uzklausīja cilvēkus, kam rūp savas mājas tīrība, kārtība un kam ir idejas, ko vēl darīt, lai visiem būtu labāk.

Vispirms naudu, tad idejas!

"Es šai mājā dzīvoju 18 gadu, un kopš pirmās dienas esmu īsts nemiera gars," saka Roņu ielā 3 dzīvojošā Jevgeņija Šestakova. Viņa savu vienistabas dzīvoklīti ir privatizējusi, bet tagad to nožēlo. Kāpēc? "Tāpēc, ka tad, ja notiks kāda nelaime, tos, kas dzīvo pašvaldībai piederošos dzīvokļos, visticamāk, nodrošinās ar citu pajumti, bet mums, privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, tā būs jāmeklē pašiem," viņa domā. Un jautā: diezin vai no privatizācijas nevar atteikties?

Jevgeņija paredz, ka kaut kad nelaime varētu notikt, jo māja, lai arī ārēji izskatīga, ir avārijas stāvoklī. Mājas vecākā Silvija Vārpa, kas tajā arī dzīvo 18 gadu, pastāsta: 1984. gadā, tikai divus gadus pēc mājas nodošanas ekspluatācijā, pagalmā uzsprāga katlumāja, un ēka sāka plaisāt. Lai pierādītu, ka nemelo, Jevgeņija atvelk no sienas krēslu un rāda zem tapetēm iesprāgušo sienu. Tad vedina uz balkonu – paneļi pavērušies diezgan patālu viens no otra. Silvija stāsta: 1999. gadā dome finansēja mājas stiprināšanu, firma mēģināja paneļus savilkt kopā ar metāla stieņiem, bet tas nav devis gaidīto rezultātu.

Tomēr, ja reiz te dzīvo, Jevgeņija regulāri staigājusi uz namu pārvaldi, lai patramdītu ar tiem darbiem, kas jāizdara. Vēl pirms privatizācijas viņa panākusi, ka kāpnēm pie ārdurvīm pieliek margas. "Lai cilvēkiem, kāpjot augšā, ir pie kā pieturēties," viņa saka. "Vecie nevar uzkāpt bez pieturēšanās." Ar savu neatlaidību sieviete panākusi arī to, ka durvis, kas ved uz bēniņiem, ir slēgtas. "Citādi tur nāca nakšņot bezpajumtnieki," viņa skaidro. Jevgeņija panākusi arī to, ka pie mājas ierīko soliņus, lai skaistā laikā ir kur pasēdēt. Un tas vēl nav viss. "Es būtu izdarījusi vēl daudz vairāk, bet daudz kur mani neuzklausa, jo es nerunāju latviski," viņa skaidro. Un piebilst: māju vajadzētu siltināt.

"Būs, būs!" saka mājas vecākā. "Gan ne siltināšana, bet apkures sistēmas pārbūve, un katrā dzīvoklī būs siltuma skaitītājs." Mājas iedzīvotāji slavē Silviju: viņa daudz dara, lai cilvēkiem būtu labāk dzīvot. Viņa pati saka: grūti iet, jo mājā lielākoties ir vienistabas dzīvokļi un iemītnieku vairums ir pensionāri, kuriem grūti par visu samaksāt, bet cilvēki cenšas. "Ziniet, cilvēki nekam vairs netic, un tāpēc daudzi pat vairs nenāk un nerunā par to, ko mums mājā vajadzētu darīt," saka mājas vecākā. Tomēr teikt, ka iedzīvotāji ir pilnīgi vienaldzīgi, arī nevar. Kaut vai tā pati enerģiskā Jevgeņija, viņa norāda. Bet Jevgeņija tikpat enerģiski atbild: "Ko dod idejas, ja trūkst naudas, tāpēc vispirms naudu, tad idejas!"

Kāpņu telpu taču katrs var izslaucīt!

Tosmarē, Pāvilostas ielas 2. mājas pirmajā stāvā dzīvojošā Gaļina Ivanovska bieži sastopama ar birsti un lāpstiņu rokās rosāmies pa kāpņu telpu. "Ar mājas sakārtošanu ir tā: vajag sākt kaut vai ar mazumiņu, kaut vai ar to, ka, pirmkārt, negružo, otrkārt, katrs pēc sevis savāc un, treškārt, laiku pa laikam kaut vai izslauka kāpņu telpu," viņa saka.

Gaļina šai mājā mitinās 38 gadus. "Man patīk Tosmare," viņa saka. "Nav nekādas vainas, lai gan reizēm uzrodas visādi huligāni, bet citādi viss kārtībā." Taču gribētos, lai arī mājā valdītu kārtība. Tāpēc viņa klusējot kārtējo reizi izslauka kāpņu telpu, kad tā atkal piemēslota. "Nav vērts dusmoties, ka citi to nedara, jo pašai vien te jādzīvo," viņa saka un piesauc par paraugu savas meitas māju. Tas ir Rīgā. "Tur ir patīkami ieiet: kāpņu telpas tīras un tajās pat izvietoti dažādi augi," viņa saka. "Bet pie mums ārdurvīm izlauž koda atslēgu. Kas to izlauž? Ne jau kāds cits – paši vien to izdara! Vai apraksta gaiteņa sienas. Ne jau sveši."

Gaļina gribētu, lai izremontē kāpņu telpu. Bet labums būtu tikai tad, ja pēc tam iedzīvotāji rūpētos par tīrību. Taču cilvēku aktivitātes tikpat kā neesot. "Vajag kādu, kas uzmundrina, kādu aktīvu cilvēku, kas pabiksta un iedrošina arī pārējos, kā padomju laikos – kādu organizatoru," viņa saka, piebilstot, ka Karostā vairs nav māju vecāko. Bet vajadzētu gan. Tāpēc viņa vismaz iztīra kāpņu telpu.

Revolūciju nomainījusi vienaldzība

"Ar cilvēku vēlēšanos kaut ko darīt pašiem vai vismaz izteikt kādas idejas ir tā: sākumā, kad nolēmām veidot paši savu apsaimniekošanas biedrību, cilvēki bija kā spārnos: tagad tikai mums būs, tagad tikai mēs paši saimniekosim!" saka Venēra Ronkauska. Viņa ir mājas vecākā skaistai 35 dzīvokļu sarkano ķieģeļa ēkai, kas atrodas netālu no bijušās Cukurfabrikas. Pirms četriem gadiem mājas iedzīvotāji nodibinājuši savu biedrību, un pirmā talka bijusi ar vērienu – mājas iedzīvotāji naski tīrījuši teritoriju, taisījuši jaunus soliņus un šķitis, ka nupat būs gandrīz vai revolūcija. Diemžēl jo gadus, jo vēlēšanās arī pašiem kaut ko izdarīt mājas labā ir gājusi mazumā. Pat tik tālu, ka šogad vairs talku neorganizēja – kas bija ar mieru kaut ko padarīt, to tāpat padarīja. Bija tādi, kas pateica: kāpēc mums ir sētniece? To sakot, Venēra paslavē kundzes, kas cītīgi kopj puķītes pie mājas: astoņdesmit gadu veco Veltas tanti un viņas palīdzes Dainu un Irēnu.

"No paša sākuma esmu lūgusi, aicinājusi, mudinājusi: sakiet savas idejas, nāciet ar ierosinājumiem, ko mēs varam darīt savas mājas labā un darīsim," saka Venēra. "Kad tā palūdzos, kādi trīs ierosinājumi iekrīt pastkastītē – vairāk ne. Bet, kad notiek sapulce, izrādās, neesam darījuši to, to un vēl to. Arī uz to pašu sapulci atnāk katrs trešais."

Venēras vīrs Andris mierina sievu: tā būs vienmēr, ka visiem labi nebūs. Venēra atgādina: jumts bija caurs, tikko uzlikām jaunu, tā protesti: varēja taču vēl salabot veco! Uzlika jaunu žogu, izrādās, vecais vēl esot bijis pietiekami labs. Izzāģēja pagalmā krūmus – atkal nav labi. Pat zāle, kad tā nopļauta, citam ir par garu, citam par īsu. Andris atgādina par piedāvājumu pašiem nosiltināt caurules: nē, nevajagot.

Tomēr Venēra nenolaiž rokas, un Andris viņu uzmundrina. "Tie nedaudzie cilvēki, kas mūs atbalsta, arī dod spēku darīt vairāk un vairāk," viņa saka. "Jo pašiem šai mājā ir jādzīvo, un tāpēc gribam, lai ir skaisti un kārtīgi." Tāpēc Venera gaida idejas, lai visi kopā ierosinājumus apspriestu un darītu.