Kurzemes Vārds

03:49 Sestdiena, 18. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Ceļojums

Ar mūra žogiem sašķeltajā zemē
Andžils Remess

Ja jau cilvēkam lozējot neveicas, tad neveicas. Par to kārtējo reizi pārliecinājos, kad reisa Telaviva – Rīga lidmašīna jau bija virs Kipras salas un mēs ar kolēģi Edgaru Lūsēnu metām monētu, par kādiem Izraēlā gūtajiem iespaidiem katrs rakstīsim. Protams, ka viņam tika pateicīgākā tēma – eksotika, izjūtas dvēselē, un publikācijā mūsu laikraksta parītdienas numurā Lūsēna izpildījumā arī varēsit izbaudīt šīs Tuvo Austrumu zemes smaržu. Bet man atlika tikai pieticīgs ieskats tajās norisēs, pie kādām Izraēlas iedzīvotāji pieraduši ikdienā, bet kas mums šķita ne jau nu gluži draudīgas, bet neparastas gan.

Kā jūs justos, ja, dodoties iepirkties "Kurzemē" vai pavakariņot "Pastnieka mājā", pie ieejas apsargs ar pistoli pie sāniem pārbaudītu ne tikai jūsu somas saturu, bet arī to, vai zem apģērba nav paslēpts spridzeklis? Un pie Liepājas robežas vai kādas no baznīcām jūsu automašīnu apstādinātu militārpersonas bruņuvestēs un ar automātu uz pleca? Bet Izraēlā ļaudis pie tā pieraduši tāpat kā mēs pie biļešu kontroles tramvajā vai autobusā.

"Šajā vietā teroristi uzspridzināja diskotēku, bet te – veikalu," rāda mūsu pavadonis Karmels Skuteļskis, veikli izmanevrējis savu 20 gadu veco automašīnu pa Telavivas labirintiem un traucoties gar Vidusjūras krastu. Un viņa stāstītais disonē ar apkārtnes dienvidnieciski krāšņo ainavu – slaidajām palmām, kuru zaros rotaļājas vējš, un baltajiem debesskrāpjiem, kuru pakājē samtainajās liedaga smiltīs atduras glāstošie viļņi. Tāpat kā nesader kopā vecā tirgus raibā gaisotne – augļu reibinošā smarža, pārdevēju eksaltētā sakliegšanās ar Karmela stāstījumu, ka, lūk, šajā vietā viņam apnicis gaidīt, kamēr pircēji pirms viņa izvēlas zivis. Ja nebūtu apnicis, viņš diez vai tagad sarunātos ar mums. Kad pārbraucis mājās, televīzijas ziņās stāstīts, ka tieši pie tā stenda noticis sprādziens.

Karmels Skuteļskis ir kādreizējais Liepājas laikraksta "Komunists" fotokorespondents, bet tagad strādā apsardzes dienestā turīgo veco ļaužu pansionātā Telavivā. Tas ir viņa maizes darbs, jo, kā saka Karmels, "Izraēlā ir bagāti ebreji un ir Karmels". Bet viņa sirdsdarbs ir mākslas foto. Personālizstādes bijušas Viduseiropā un ASV, Rīgā un Tallinā, šovasar tāda paredzēta Ventspilī.

Skuteļskis arvien vairāk skatās uz dzimto vietu pusi, taču jāaprūpē 88 gadus vecā māte. Hilde Skuteļska ir viena no tiem 11 ebrejiem, kuri vācu laikā slēpās pagrabā Tirgoņu ielā Liepājā. Viņai atbraukt uz Latviju ir par grūtu, toties vienmēr lielā cieņā bijuši pašas gatavotie latviešu nacionālie ēdieni, it sevišķi skābputra, un kundze latviski runā tikpat raiti ka jidišā.

Ja izveidotu tādu amatu – Liepājas goda konsuls Telavivā, tad tas pienāktos Karmelam Skuteļskim. Sarkanbaltsarkanais karodziņš automašīnas logā un pie fotosomas. Viņam raksturīgo dzēlīgo pašironiju nomaina lepnums balsī, stāstot par tiem ievērojamiem cilvēkiem Izraēlā, kuru saknes meklējamas Liepājā. Par Izraēlas lielākā laikraksta "Maariv" izdevēju Gutju Rabinoviču. Par izlūkdienesta kādreizējo vadītāju ģenerāli Āronu Jarivu. Par Izraēlas bijušo vēstnieku ASV Zāmuelu Šuvalu. Karmels rāda kapsētu Telavivas priekšpilsētā Halonā, kur iekārtota piemiņas vieta Šķēdes kāpās nošautajiem Liepājas ebrejiem, un katru gadu decembra vidū tur pulcējoties bijušie liepājnieki.

Ar dzirdēto par terora aktiem un redzētajām drošības pārbaudēm nebūt negribu dramatizēt situāciju un teikt, ka ļaudis Izraēlā dzīvo kā uz pulvera mucas. Kad Izraēlas helikopteri ar trāpīgiem raķešu triecieniem sākuši medīt arābu teroristu vadoņus Gazas sektorā, sprādzieni mitējušies. Un tomēr miers ir visai nosacīts jēdziens. Peldoties Vidusjūrā, virs mūsu galvām gan rītos, gan vakaros aiztarkšķēja helikopteri. Izrādās, pāri jūrai, Turcijā notiek karaspēka manevri un Izraēlai tādās reizēs jābūt uzmanīgai. Arī Irāna laiku pa laikam vicina rungu. Varbūt arī tāpēc rodas iespaids, ka dienests armijā Izraēlā ir ne tikai pienākums, bet arī padarīts par goda lietu. Savās gaitās aiziet puiši ar automātiem plecos. Kafejnīcā ienāk meitenes armijas formā, nokrauj uz galda šaujamieročus un pasūta brokastis. "Tas ir tikai tas, ko jūs redzat," saka Karmels, kura dēls ir mediķis Izraēlas armijā. "Bet jūs neredzat tos ieročus, kādi mums ir. Ja tādu nebūtu, mēs te nedzīvotu."

Par terora aktiem tagad atgādina ne tikai pārbaudes pie veikaliem. Atgādina masīvas metāla tvertnes Jeruzalemē pie Raudu mūra, pie Kristus krusta ceļa, pie Tempļa kalna. Tajās ievieto pamanītos aizdomīgos priekšmetus, kamēr ierodas sapieri. Jo ej nu saproti, kurā brīdī arābi atkal kaut ko izstrādās. Bet visuzskatāmāk par terora aktiem atgādina augstie mūra žogi. Tādi iznirst vietām gar Telavivas – Jeruzalemes autostrādi. Lai aizsargātu automašīnas, uz kurām arābi šāvuši no saviem kvartāliem uzkalnos pāri ielejām. Tādi žogi aizsargā arī tās mājas Jeruzalemes pakalnos, kuru logos arābi bliezuši no savām mītnēm. Vispirms logi iestikloti ar biezāku stiklu, bet tas nav līdzējis.

Augsts žogs apjož Betlēmi, šo Kristus dzimšanas vietu rokas stiepiena attālumā no Jeruzalemes centra. Pie kontrolpunkta uzraksts: "Palestīniešu autonomija". Valsts valstī. "Jūs ar savām pasēm tur varat iekļūt, bet mēs ne," saka mūsu pavadonis Jeruzalemē Ints Josts, kādreiz Latvijā pazīstams riteņbraucējs un motobraucējs, kas jau gadus 20 dzīvo šajā pilsētā. Nē, uz Latviju atpakaļ nevelkot, bet par notiekošo Latvijā zinot visu. Internets.

Mēs zinām tādu jēdzienu – palestīnieši. Palestīniešu atbrīvošanās kustība, palestīniešu apdzīvotās teritorijas. "Par palestīniešiem viņi sauc tikai paši sevi. Bet tie ir arābi un viņu organizācijas ir KGB projekts," saka Boriss Ošmjanskis, kuru liepājnieki atceras kā suņu audzēšanas biedrības priekšnieku. Tagad viņš kopā ar ģimeni dzīvo Nācaretē. Sieva Gunta katru dienu brauc uz 30 kilometru attālo Haifu, kur, tāpat kā Liepājā, strādā par anestezioloģi.

Boriss mūs sagaida vienā no Izraēlas svētākajām vietām – pie bazilika, kas Nācaretē paceļas virs mītnes, kur pirms diviem gadu tūkstošiem Jāzeps par sievu apņēmis Mariju, nākamo Dievmāti, un dzīvojis Jēzus, kad sācis sludināt. Bet turpat netālu spīguļo arābu mošejas zeltainais kupols. Arābiem piedāvātas vietas, cita par citu labākas, bet nē – viņiem vajagot blakus šai bazilikai. Tāpat kā Jeruzalemē – netālu no vietas, kur Jēzus sists krustā.

Jautāts par to, kādas ir ebreju un arābu attiecības sadzīvē, Ošmjanskis atbild lakoniski: nekādas. Jā, arābi strādā ebreju vadītos uzņēmumos, ebreji iepērkas arābu veikalos un tirgos, bet dzīvo katrs savā pasaulē, norobežojušies ar augstiem mūra žogiem. Un katram uzskatot, ka tā ir viņa zeme. Nezinu, kā to uzsver arābi, bet šķiet, ebreji to dara arī ar karogiem. Jo Izraēlas valsts karogi ar zilo sešstūru zvaigzni redzami visur – ielās un laukumos, namu logos un balkonos. Pa ceļam no Jeruzalemes uz Nāves jūru apvidus tuksnešains, bet saules nogurdinātajās smiltīs iedurts karoga kāts un pretī vīd sešstūru zvaigzne. Varbūt tāpēc, ka turpat pāri ūdeņiem ir Jordānija, kurai vēl nesen piederēja šīs teritorijas, un lai no arābu valsts tagad redz, kas šeit ir īstais valdītājs.

"Par kādu miera procesu starp Izraēlu un arābiem var būt runa! Cik dziļas domstarpības bija Bībeles laikos, tik arī tagad," saka Latvijas vēstnieks Izraēlā Mārtiņš Perts. "Lai salīgtu mieru, tas jāgrib abām pusēm. Bet katrā pusē ir tādi, kas to negrib."

Taču Izraēlā ir vēl viena pasaule – krievu pasaule. Telavivas priekšpilsēta Batjama ir krievu rajons. Krievu veikali, krievu aptiekas, naudas maiņas punkti, tūrisma aģentūras. Un ielās krievu valoda dzirdama biežāk nekā ivrits. Arī ebreju un arābu veikalu pārdevēji krievu valodu zina vismaz tik daudz, lai nosauktu preces cenu. Bizness.

"Mums pietiek ar krievu valodu," saka Tamāra un Jefims, kuri pēc došanās pensijā no Pēterburgas pārcēlušies dzīvot uz Batjamu un sava dzīvokļa istabas izīrē tūristiem. Dzīvot Izraēlā esot lētāk un ērtāk. Apkure nav vajadzīga, visu gadu vasara, un turpat blakus silta jūra. Pastaigas gar to rītos un vakaros, taču peldēm ūdens vēl par aukstu – tikai 22 grādi... Virtuvē radioaparāts noregulēts uz Izraēlas radiostaciju, kas raida krievu valodā, viesistabā televizorā Krievijas kanāli. Krievijas mākslinieki ierodas koncertēt cits pēc cita. Vai viņi jūt, ka dzīvo citā valstī? Diez vai. Neomulīgi esot tikai tad, kad Gazas sektorā nemierīgi. Tad pie helikopteriem, kas lidinās pāri, esot redzamas raķetes. Jā, un tumsā neesot omulīgi iet cauri arābu kvartālam pie Jafas. Arī mūs ved apkārt ar līkumu – ej nu zini, arābi taču.

Gan jau Edgars Lūsēns nākamajā publikācijā izteiksmīgāk izstāstīs par gandrīz trīs stundu ilgajām drošības pārbaudēm Ben Guriona lidostā pirms izlidošanas uz Rīgu. Un jo sevišķi par ierēdņu savdabīgajiem jautājumiem. Nez kāpēc viņš izraisīja daudz lielākas aizdomas nekā es. Taču arī mani vienubrīd, nīkstot garu garajās rindās, pārņēma bezcerība – mums no Izraēlas neizkļūt. Un vieglas trīsas neatstāja vēl tad, kad zem boinga spārniem jau pletās Turcijas brūnganie kalni. Likās, tūlīt lidmašīnā iekāps lidostas ierēdņi un sāks tincināt, ko mēs esam darījuši Izraēlas – Libānas militārā konflikta laikā, un liks pierādīt, ka mūsu senčos nav arābu.

"Izraēla ir brīnišķīga zeme, un tajā ir brīnišķīgi cilvēki," teica Ints Josts. Nav iemesla to apšaubīt. Tāpat kā Mārtiņa Perta sacīto, ka Izraēlā ir daudz tāda, ko nevar iedomāties un izprast. Tāpēc pieļauju, ka ne visu, par ko šeit rakstu, esmu izpratis.