Kurzemes Vārds

07:26 Svētdiena, 25. augusts
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Bezdarbs un psiholoģiskā krīze

Daiga Lutere

Ārste psihoterapeite ILVA MEŽMAČA strādā gan ar individuāliem klientiem, gan arī sniedz psiholoģisko atbalstu cilvēkiem, kuri palikuši bez darba. Viņa Nodarbinātības valsts aģentūras Liepājas filiālē bezdarbniekiem lasa lekcijas un vada grupu nodarbības. Šo piedāvājumu psihoterapeite vērtē ļoti atzinīgi, jo bezdarbniekiem tā ir iespēja paplašināt savu redzesloku un saprast daudzas likumsakarības. Bet situācijas nebūt nav vienkāršas.

Kam esat pievērsusi uzmanību, strādājot ar bezdarbniekiem?
– Mani pārsteidz lielā neatbilstība starp to, kā savu situāciju redz bez darba palikušais cilvēks un kā – uzņēmējs, kurš nevar atrast sev piemērotu strādnieku. Ne viens vien uzņēmējs daudzus darba meklētājus raksturo kā pilnīgi nespējīgus adaptēties. Viņi nespējot ilgstoši strādāt, kārtīgi paveikt savu darbu vai regulāri ierasties darbā. Un tas viss situācijā, kad ļoti daudzi cilvēki apgalvo, ka gribētu strādāt. Turklāt nav runa pat par cilvēkiem, kas atkarīgi no alkohola.

Jūsuprāt, kādi tam iemesli?
Šeit būtu svarīgi atcerēties, ka jebkurš cilvēks, kurš negribēti zaudē darbu, nonāk krīzes situācijā. Jo zaudētais darbs viņa dzīvē aizņēmis svarīgāku vietu, jo krīze būs dziļāka. Īpaši traumējoša šī situācija ir tiem, kurus var saukt par darbaholiķiem, tātad atkarīgiem no darba. Kas tad ir krīzes situācija? Sākumā, zinot par gaidāmo atlaišanu no darba, neizbēgami iestājas šoks – cilvēks īsti nesaprot, kas ar viņu noticis. Faktiski zemapziņa to uztver kā ziņu, ka sekos bojāeja. Lai cilvēks nesabruktu no šīs domas, ieslēdzas psihiskās aizsardzības mehānisms, ko sauc par noliegumu. Tas nozīmē, ka sieviete vai vīrietis skaidri zina, ka šīs ir viņa pēdējās darba dienas, bet jūtas uz to nekādi nereaģē. Šis stāvoklis var saglabāties ļoti ilgstoši, arī jau pēc darba zaudēšanas. Cilvēks staigā kā apmaldījies, bet saka, ka viss kārtībā. Tas ir līdzīgi reakcijai uz mīļa cilvēka zaudējumu. Tuvinieks zina, ka šis cilvēks miris vai aizgājis, bet sajūtas to visu laiku "aizmirst", un liekas, ka tepat jau šis cilvēks atrodas. Nolieguma stāvoklis neļauj plānot savu turpmāko dzīvi, tādēļ nevar būt runas par darba atrašanu.

Vai pēc krīzes seko atlabšana?
Tā var notikt, bet ne vienam vien krīze turpinās ar depresiju. Cilvēks jūtas slikts, nevajadzīgs, apkaunots un pazemots. Liekas, ka visi uz tevi skatās un kaut ko nepatīkamu domā vai aprunā. Ir ļoti grūti saglabāt veselīgu pašapziņu, Darba devējs atlaižot it kā ir pateicis: "Tu neesi vajadzīgs." Arī jauna darba meklējumi saistās ar nepārtrauktām traumējošām epizodēm, kas bieži vien tikai pastiprina iepriekš minētās izjūtas. Cilvēks sāk izvairīties no sabiedrības un paliek viens ar savām paša destruktīvajām domām un jūtām. Šī tad arī ir tā stadija, kurā persona visbiežāk "iestrēgst". Šāds "mazvērtīgs" cilvēks tad arī ir tas, par kuru runā darba devēji kā par nesaprotamu darba meklētāju. Viņa mērķis patiesībā ir noslēpties, jo nevar jau zināt, kurā brīdī no manis, tik nevērtīga, atkal gribēs atbrīvoties... Šeit var uzslāņoties arī posttraumatiskā stresa sindroms. Cilvēku vajā ļaunās atmiņas un paredzējumi – "ar mani atkal var notikt kas slikts". Neveidojas sajūta, ka uz darbavietu var paļauties. Nakts miegs ir traucēts – bieži jāmostas, bezmiegā jādomā daudz sliktu domu un jācieš no ļauniem sapņiem. Uz darbu jāiet nogurušam un trauksmainam. Cilvēki, kas ir bez darba, vēl dziļāk ieslīgst izolētībā un izmisumā, bet tie, kas sākuši strādāt, var negribot izprovocēt situācijas, kad viņus atkal atlaiž.

Kādi ir bezdarbnieki, ar kuriem tiekaties nodarbībās?
– Viņus nosacīti var iedalīt divās lielās grupās. Vieni ir ļoti ieinteresēti visā, ko piedāvā aģentūra. Viņi ir aktīvi un meklē atbildi uz jautājumu "ko es varu darīt?", nevis gaida – "ko kāds man iedos?". Viņi aktīvi piedalās lekcijās un grupu nodarbībās. Otra bezdarbnieku daļa jūtas piespiesta apmeklēt lekcijas, nodarbības u.c. Tie ir ļaudis, kuros atspoguļojas iestrēgšana vienā no krīzes stadijām – viņi ir bez intereses par savu dzīvi, kā sabrukuši – sak, mani labāk neaiztieciet. Pie šīs otras grupas pieskaitāmi arī niknie un agresīvie (posttraumatiskā stresa sindroms), kuri jūtas tā, ka viņiem viss atņemts. Daudziem ir sajūtas, ka jāgaida uzbrukumi, ka viņu lekcijās vai grupu nodarbībās sitīs vai viņam norādīs, ka pats vainīgs, ka ir bez darba utt. Ka viņš tas sliktais, kuru labie tagad mācīs dzīvot. Bet! Runa nav par "sliktiem cilvēkiem", bet gan par cilvēkiem, kuri patiesībā ļoti cieš. Atlaišanu no darba, t.i., līdzšinējās labklājības un stabilitātes zaudēšanu var pielīdzināt deportācijai uz vietu, kur vairs nav nekā.

Vai nav tā, ka šo divu minēto grupu cilvēki attiecīgi reaģē arī dzīvē?
– Jā. Pirmie, kas cītīgi meklē darbu, rosās un dara, darbu arī atradīs. Bet otrie, "iestrēgušie", nav gatavi iespējām un visdrīzāk tās nesaskatīs, jo iekšēji netic veiksmīgam risinājumam – darba atrašanai.

Ko darīt?
Mēs, cilvēki, esam ieprogrammēti dzīvot barā, mēs esam sabiedriskas būtnes. Tādēļ aģentūras piedāvātās grupu nodarbības, par kurām, starp citu, klientiem nav jāmaksā, var dot negaidītu, labvēlīgu, ārstniecisku efektu. Pat tad, ja tikai esi klāt, nevis aktīvi iesaisties. Noteikti nevajag baidīties no grupu nodarbībām.

Lekcijās saku, ka pasaules vēsture parāda: pēc krīzēm, lielām nelaimēm, kariem u.c. ir cilvēki, kuru dzīve uzplaukst un strauji sāk iet pa attīstības ceļu, bet daļa sabiedrības locekļu nekad neattopas no piedzīvotā. Vienkārši sakot, pazūd, nogrimst, nodzeras utt. Esmu pārliecināta, ka nākšana uz grupu ir tas instruments, kas var palīdzēt savā dzīvē saskatīt iespējas. Kaut vai paklausoties, kā citi grupas biedri dalās savā pieredzē. Arī tas ir ļoti daudz.

Ir skaidri zināms, ka ekonomiskā krīze reiz beigsies. Tā nebūs mūžīga.
– Jā, un atkal būs nepieciešamas prasmīgas darba rokas. Tikai ir jautājums: cik no šā brīža noniecināto cilvēku vēl būs spējīgi noticēt sev un savām iespējām? Manuprāt, šīs grupas ir labs veids, lai sev palīdzētu un neļautos vēlmei "noslēpties" un nogrimt alkoholā, depresijā vai somātiskajās slimībās. Bet tikai aptuveni puse no grupu dalībniekiem to apzinās un izbauda katru minūti, kuru var veltīt sevis atveseļošanai. Otra puse jūtas aizskarta un piespiesta turp ierasties. Cilvēks savās bēdās zaudē spēju ieraudzīt savas iespējas un arī dzīves gaišās puses. Un diemžēl bieži tērē daudz enerģijas, lai pasargātu sevi no cilvēkiem, kas viņiem spēj palīdzēt.