Kurzemes Vārds

07:20 Pirmdiena, 22. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Baznīca

"Esmu tur, kur bija jābūt jau sen"
Agnese Pakule

Liela sabiedrības daļa uzskata, ka baznīcu apmeklē tikai vecāki ļaudis un cilvēki, kuriem, šķiet, baznīca ir pēdējais salmiņš, pie kā pieķerties. Kā izrādās, tā nebūt nav. Ir daudz jauniešu, kas aktīvi iesaistās draudžu darbā un labprāt velta savu laiku tam, lai kalpotu Dievam un cilvēkiem.

Par savu izvēli un iemesliem, kāpēc viņi ir daļa no draudzes, stāsta jaunieši paši.

No bērniem mācos, kā mīlēt Dievu

Līva Veita no Liepājas baptistu Nācaretes draudzes stāsta: "Jau bērnībā apmeklēju Svētdienas skolu, jo mans krusttēvs ir mācītājs. Man patika, kā viņš sludināja, un es pamazām vien iekļāvos draudzē. Man patīk, ka draudze ir rosīga, ka dievkalpojumi ir dzīvi, ka tā nav vienkārša lasīšana no Bībeles, bet sacītais ir ļoti pamācošs, un uzzināto es pēc tam varu pielietot savā dzīvē. Man ļoti patīk būt kopā ar draudzi − ar māsām un brāļiem, man ir svarīgas mūsu attiecības. Es satiekos ar cilvēkiem, ar kuriem man ir labi būt kopā, zinot, ka viņi nekad neatsacīs, palīdzēs un uzklausīs.

Draudzē kalpoju virtuvē, dziedu korī un esmu Svētdienas skolas skolotāja. Man tas ļoti patīk, jo pati no bērniem mācos, kā vienkārši mīlēt Dievu. Jautājumiem, ko viņi uzdod, ir jāsagatavojas, tādā veidā arī pats vari daudz ko uzzināt un izpētīt. Šī kalpošana man dod prieku, jo zinu, ka Dievam tas patīk.

Būt draudzē man ir svarīgi. Vari jau viens pats sēdēt mājās un ticēt Dievam, bet daudzas lietas nesaprast. Ja neesi draudzē, nevari garīgi izaugt. Vari būt pilns ar visādām gudrībām, bet tām nav jēgas, ja tev nav, kur to visu pielietot, nav cilvēku, kam to dot tālāk. Draudze ir liels atbalsts. Un ar visu, ko Dievs dod, ir jādalās ar citiem cilvēkiem."

Domāju, ka es zaudēšu visu jautrību

"Es visu laiku dzīvoju ar domu, ka kādreiz pievērsīšos Dievam, bet pats to brīdi attālināju, sakot: vēl ne, vēl es gribu pabaudīt dzīvi un izpriecāties. Taču pienāca brīdis, kad sapratu, ka dzīve, ko es dzīvoju, man patiesībā nesniedz nekādu prieku," – tā laiku pirms nepilna gada atceras Andrejs Goloborodko no Grobiņas baptistu draudzes.

"Zināju, kas ir Dievs, un ticēju, bet biju to nolicis tālu prom, jo man likās, ka man jau ir labi un, sākot kristieša dzīvi, es zaudēšu visu jautrību un vairs nedrīkstēšu darīt neko interesantu. Tad man iepatikās kāda meitene, kura gāja baznīcā, un es arī pats sāku regulāri iet uz baznīcu. Bet ne tikai meitenes dēļ, lai gan draudzējamies. Sapratu, kas ir svarīgi man.

Pašlaik draudzē nodarbojos ar jauniešiem, to izglītošanu. Esmu viens no vairākiem vadītājiem, iesācējs, protams, bet man patīk stāstīt citiem par savu pieredzi, palīdzēt jauniešiem viņu problēmās. Maldīgs ir priekšstats, ka, dzīvojot ar Dievu, dzīve kļūst par paradīzi uz zemes. Grūtības, problēmas un ciešanas nekur nepazūd. Toties kristiešiem ir kāds, uz ko var paļauties," viņš saka.

Sapnī redzēju, kā sēžu baznīcā un raudu

Par savu ceļu uz Sv. Annas evaņģēliski luterisko draudzi stāsta Kristīne Lidovska:

"Atceros, kad biju maza, vecmammai mājās bija baznīcas dziesmu grāmata vecajā drukā. Man patika mācīties to lasīt, un radās interese par to, kas tur rakstīts, tikai īsti vēl neapzinājos, kas tas ir. Neviens nebija skaidrojis, ko tas viss nozīmē.

Tad dzīvoju, kā ikviens jauns cilvēks, domājot, ka labas un kvalitatīvas dzīves pamats ir tādas vērtības kā izskats un nauda. Taču pienāca brīdis, kad tas viss pēkšņi sāka šķist tukšs un nedarīja mani ne laimīgu, ne priecīgu. Tāds kā vējš sāka plosīties prātā un sirdī. Sākās kaut kas dīvains – katru nakti sapnī redzēju, kā sēžu baznīcā un raudu, bet fonā skan viegla mūzika. Un pamostoties spilvens patiesi bija slapjš. Tā turpinājās vairākas naktis pēc kārtas, un man pat sāka likties, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Taču, tā kā sapnis neatkāpās, kādā svētdienā aizgāju uz baznīcu. Iepriekš tur biju tikai kopā ar vecmāmiņu, reizi gadā – Ziemassvētkos. Apsēdos solā un sapratu, ka sapnis ir pārvērties īstenībā. Man vairs negribējās iet prom, es sajutu, ka beidzot esmu tur, kur man jau sen bija jābūt.

Ir taisnība, ka Dievam priekš katra no mums ir savs individuāls plāns. Es nezinu, vai var tā līdz galam pateikt, kādēļ esam tieši šajā draudzē un šajā laikā, jo katrs esam gājuši tur, kur mūs vadīja. Man patiesi patīk mana draudze, visi man ir mīļi.

Nolēmu arī, ka vēlos palīdzēt un aktīvāk darboties draudzē, tādēļ pēc kāda dievkalpojuma piegāju pie mācītāja un teicu, ka gribu ko darīt. No dziedāšanas gan uzreiz atteicos, sakot, ka man nav tādas balss. Nezinu, ko mācītājs tobrīd domāja, bet viņš pasauca savu sievu, kas vada liturģisko kori, un teica viņai, lai paņemot mani uz mēģinājumu.

Biju pārsteigta, bet aizgāju, un man ne tikai iepatikās, bet pat sāka padoties, tāpēc pēc laika jau dziedāju dievkalpojumos. Tas man dod ļoti daudz prieka, ka varu dziedāt un tādā veidā kalpot Dievam."

Ģimene un draugi ir virzītājspēks

"Visbiežāk tieši ģimene un draugi ir tie, kuriem pateicoties jaunietis iet uz baznīcu," – tā par to, kas pamudina jauniešus kaut reizi aiziet uz baznīcu, saka Undīne Krauze, kura bijusi jauniešu vadītāja Liepājas baptistu Nācaretes draudzē nepilnus divus gadus.

"Bieži vien draugi ir tie, kuri pastāsta un uzaicina, un jaunietis labprāt atnāk draugam līdzi. Ja ģimenē ir ticīgi vecāki vai vecvecāki, tad, bērnam augot, viņš jau zina, kas ir Dievs, un varbūt pat jau no bērnības iet Svētdienas skolā."

Jautāta, kas jauno cilvēku baznīcā notur, kādēļ, ņemot vērā mūsdienu jauniešu diezgan nemierīgo dzīvesveidu un dažādās vērtības, viņš izvēlas tur darboties un iet, Undīne pārliecināti saka: "Svarīgi ir tas, ka viņi paši izvēlas palikt, nevis vecāku vai kādu citu cilvēku piespiešanas dēļ. Viņi redz, ka vārdi, ko saka baznīcā par Dieva mīlestību, parādās darbībā arī pret viņiem, tas maina uzskatus, domas. Jaunieši vispār ir izslāpuši pēc īstas un patiesas mīlestības, un, redzot, ka par viņiem interesējas un rūpējas, ka kādam viņi ir svarīgi, iekšējais tukšums ir aizpildīts, nav jāviļas."

Tomēr jāatzīst, ka ne jau visi kaut reizi vai ilgāku laiku baznīcā gājuši jaunieši tur turpina iet. Iemesli mēdz būt dažādi: "Lielai daļai šķiet, ka nav interesanti. Mūsdienu jaunatne ir diezgan pasmaga, tā ir kaut kādā veidā jāpārsteidz, var pat teikt, ka tā ir orientēta uz šova veida notikumiem un pasākumiem, uz vairāk ārišķīgām lietām. Tāpat var salīdzināt puišu un meiteņu attiecības – lai cik skaista meitenei būtu sirds, pirmais, kas piesaista, ir tieši ārējais veidols. Tāpat mēdz būt ar baznīcu, jo ne jau Dievs ir garlaicīgs, dažreiz ir svarīgi, kā kādas lietas pasniedz.

Ir arī jaunieši, kuriem vecāki pēkšņi pasaka, ka viņi nevēlas, lai viņu atvase ietu uz baznīcu. Dažādi mēdz būt.

Tomēr vēlos jauniešus iedrošināt, tādēļ aicinu viņus būt drosmīgiem un kaut reizi atnākt. Jo Dievs viņiem vēlas parādīt savu mīlestību un palīdzēt atrast savu draudzi, kur kalpot un iegūt draugus."

Sava ceļa un vērtību meklēšana

Jauniešu dvēseles motīvus un attiecības ar reliģiju un ticību skaidro psiholoģe Andželika Kāle:

"Jaunībā cilvēkā notiek personības izpausmju harmonizācija – stabilizēšanās, ir tieksme uz pašanalīzi, uz savas iekšējās pasaules izpēti. Šo attīstību pavada dažādas emocionālās vētras, jo cilvēks vēl meklē savu īsto ES. Ja skatāmies uz definīcijā noteikto jaunieša vecumu (13 līdz 25 gadi), tas ir pilnīgi saprotami. Jauniešus interesē globālas problēmas un tēmas: Dievs, cilvēks, pasaule, kosmoss, morāle. Viņus uztrauc vientulība, un viņi tiecas pēc mīlestības, tuvības, taču nepārtraukti vēloties izprast sevi," stāsta Andželika.

"Tēma, kādēļ iet vai neiet uz baznīcu, ir ļoti plaša un diskutējama. Protams, nevar noliegt ģimenes nozīmi, ir jaunieši, kuri iet, jo viņi pieņem savas ģimenes vērtības, kas sakrīt ar viņu pašu pasaules uzskatu. Ir jaunieši, kuri šos uzskatus attīsta un spēj pavilkt arī ģimeni, bet ir arī gadījumi, kad jaunietis ir opozīcijā ar savas ģimenes uzskatiem, un tad, protams, notiek viedokļu sadursme," skaidro psiholoģe.

"Protams, šeit ir runa tikai par veselīga jaunieša attīstību un izvēli, nevis par fanātismu vai atkarību, kas ir pavisam cita tēma. Uzskatu, ka pašlaik cilvēkiem ir svarīgi atgriezties pie pamatvērtībām: Dievs, daba, darbs. Ko katram pašam nozīmē šie vārdi, arī jauniešiem, tas lai paliek viņu ziņā, bet tas ir spēks, no kura mūsdienu patērētāju sabiedrībā esam attālinājušies aizvien vairāk."