Kurzemes Vārds

11:36 Ceturtdiena, 17. oktobis
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Parunāsim par to

Es – personība, tu – personība
Daiga Lutere

Nereti lielākais apjukums iestājas, kad sāc domāt par vienkāršām un it kā visiem labi zināmām lietām. Šoreiz sarunā ar ārsti psihoterapeiti ILVU MEŽMAČU noskaidrosim, ko nozīmē jēdzieni personība, temperaments, raksturs un pašvērtējums.

Kā izskaidrojams jēdziens personība?
Personība nozīmē cilvēka būtību. Psiholoģijā nepastāv dalījums personībās un nepersonībās. Personības ir visi cilvēki. Personību kopīgās īpašības ir šādas: vajadzības, spēja domāt, runāt un individuālās īpatnības – vārdu krājums, runas kultūra, balss intonācijas, toņkārtas u. c. Personību raksturo visu cilvēka pazīmju kopums, t. i., jūtas, emocijas, instinkti, vēlmes, domas, vajadzības, uzvedība utt.

Vai cilvēks jau piedzimst par personību?
– Vairākums psihologu uzskata, ka par cilvēku kā personību var runāt, sākot aptuveni no trīs gadu vecuma. Mūsdienās psiholoģijā un ģenētikā pastāv uzskats, ka personība ir jau iepriekš noteikta, jo trešo daļu nosaka iedzimtība, vēl trešā daļa izveidojas grūtniecības laikā un pārējā trešdaļa īpašību veidojas socializācijas procesā. Nenoliedzot iedzimtības lomu (bioloģiskie faktori, temperaments), ir svarīgi, ka cilvēks par personību kļūst tikai saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Personības veidošanās un pilnveidošanās norisinās visu mūžu.

Ir cilvēki, kuri savu lēnīgumu vai, gluži pretēji, ļoti ātru visu lietu risināšanu raksturo ar temperamenta iezīmi.
Temperaments ir tā personības daļa, kas cilvēkā iedzimst. Mūsdienās izdala četrus temperamenta tipus – divus ekstravertos un divus intravertos. Ekstravertie ir holeriķis un sangviniķis, intravertie – flegmātiķis un melanholiķis. Māksliniekam Herlufam Bidstrupam ir karikatūra, kurā attēlota šo četru temperamentu reakcija uz vienu un to pašu situāciju. Kāds kungs sēž uz soliņa, un viņam blakus nolikta platmale. Nejaušs garāmgājējs apsēžas uz platmales. Holēriķa reakcija izpaužas kā nevaldāmas dusmas, melanholiķis jūtas apvainots un pazemots, raud, sangviniķis – smejas, bet flegmātiķis nesatricināmā mierā uzliek platmali galvā, it kā nekas nebūtu noticis. Nav labu un sliktu temperamentu, bet ikvienam temperamentam ir savas vājās un stiprās puses.

Savstarpējās sarunās dzirdam, ka vienam, lūk, esot labs raksturs, citam pavisam neciešams.
– Ja temperaments parāda cilvēka izjūtas par notiekošo, tad raksturs jau izpaužas rīcībā. Mērķtiecīgā, aktīvā vai pretēji – bezmērķīgā un pasīvā. Raksturs veidojas, kombinējoties temperamentam ar cilvēka audzināšanu. Audzināšanu domāju plašākā nozīmē – pieredzi vispār. Audzināšana var būt gan apzināta un mērķtiecīga, gan neapzināta, arī pašaudzināšana. Tā ir attiecību pieredze, arī kā rīkoties konfliktsituācijās.

Cilvēks tā kā viens, bet kādēļ viņa izpausmes dažādās situācijās tomēr ir dažādas?
Raksturs var izpausties daudzslāņaini. Piemēram, attiecībās ar citiem cilvēkiem – diplomātisks, saticīgs, kašķīgs, pārāk piekāpīgs. Attieksmē pret sevi – paškritiskums vai pārliecinātība par sevi. Attieksmē pret lietām – taupība, skopums, izšķērdība. Attieksmē pret darbu – akurāts, precīzs, slinks utt.

Izskaidrojiet, lūdzu, kas slēpjas aiz vārdiem pašvērtība jeb pašvērtējums. Iepazīstoties nereti rodas priekšstats, ka cilvēks ir ar stabilu pašvērtību, bet pēc laika atklājas, ka pašvērtējums ir viņa vājā vieta.
– Pašvērtējums ir tas, kā cilvēks novērtē savu personību, iespējas, savu vietu dzīvē. Pašvērtējums ir personības pamatīpašība, kas nosaka attiecības ar citiem cilvēkiem. Jā, cilvēks var būt apmierināts vai neapmierināts ar sevi kopumā vai kādā noteiktā jomā – ārējais izskats, mācības, darbs, attiecības.

Ar augstu pašvērtējumu parasti tiek apzīmēts normāls stāvoklis. Vēl var būt pazemināts un zems pašvērtējums. Tomēr svarīgs ir arī pašnovērtējuma adekvātums. Piemēram, augsts pašvērtējums kopumā vēl nenozīmē realitātei atbilstošu pašnovērtējumu. Piemēram, kāds domā, ka viņš ir ļoti sabiedrisks un komunikabls, bet citi redz, ka tieši šis cilvēks provocē konfliktus un sabiedrībā viņš ir uzbāzīgs un apnicīgs. Taču arī tad, ja pašvērtējums kļūst atkarīgs no citu viedokļa, arī ir runa par pazeminātu pašcieņu.

Kā cilvēkā veidojas pašvērtējums?
Tas notiek bērnībā. Ļoti svarīgi, kā par viņu bērnībā izteikušies vecāki un citi svarīgi cilvēki. Pieaugušajam pat tad, ja nav neviena, kas viņu atspoguļotu, uz visu mūžu saglabājas prātā šie vecāku viedokļi un pamācības. Īpaši iesēžas tieši kritika un pamācības. Šie kritiskie viedokļi it kā iekšēji strīdas un diskutē ar mums, jo bieži mūsu pašu uzskati atšķiras no vecāku uzskatiem, bet tad ir tik grūti sevi pārliecināt, ka drīkstu rīkoties pretēji tam, kā mani ir mācījuši vecāki. Mēs meklējam sev attaisnojumus, jo nevēlamies būt "sliktie". Mēs sākam slēpt savus pārkāpumus, jo katrā no mums mājo dabiska vajadzība – būt nevainojamam.

Pašvērtējums taču var mainīties.
– Jā, tas turpina attīstīties un mainīties visu mūžu, un šis process notiek saskarsmē, salīdzinot sevi ar citiem. Dzīves gaitā kritumi mijas ar pacēlumiem. Tie atkarīgi no pamatvajadzību apmierinātības līmeņa: no naudas daudzuma, stabilitātes dzīvē, atzinības un, galvenais, no savstarpējām attiecībām.

Izskaidrojiet, kas ir emocionālā inteliģence?
Mūsdienās uzskata, ka tieši emocionālā inteliģence ir visu panākumu atslēga. Gan darbā, gan personīgajā dzīvē. Pasaules attīstītajās valstīs tieši emocionālās inteliģences līmenis ir tas, pēc kura izvēlas vadošos darbiniekus uzņēmumos, kuru darbs saistīsies ar saskarsmi ar cilvēkiem. Emocionālo inteliģenci veido pieci galvenie komponenti.

1. Pašapziņa – izpratne par savām personiskajām emocijām un jūtām. Šādi cilvēki pazīst savas emocijas un jūtas. Neizrāda pārmērīgu paškritiku vai nereālas cerības. Viņi zina, ko vēlas, un reāli sevi novērtē – precīzs savu stipro un vājo pušu novērtējums.
2. Pašregulācija – to raksturo rakstura nosvērtība un emocionālā līdzsvarotība, emociju kontrole.
3. Pašmotivācija – augsts personiskās motivācijas līmenis, kam raksturīga mērķtiecība un optimisms pat neveiksmēs.
4. Empātija – spēja iejusties otra cilvēka situācijā (iejusties cita cilvēka ādā), saprast viņa emocijas, jūtas. Tas palīdz veidot veiksmīgas savstarpējās attiecības. Empātija ir veiksmīgu attiecību priekšnoteikums.
5. Komunikabilitāte – spēja veidot plašus kontaktus, savstarpēji izdevīgas attiecības.

Par panākumu formulu uzskata šādu salikumu: prāta intelekts plus emocionālā inteliģence.

Kas jādara, kā sevi pilnveidot, gan lai pats justos labi, gan lai būtu pašapzinīgs, komunikabls... un vispār laimīgs?
– Visiem cilvēkiem viens padoms nekad nederēs. Viss atkarīgs no izejas stāvokļa, kuru mēs vēlamies uzlabot. Ja cilvēks, uzdodot sev jautājumus "Ko es īsti gribu?", "Kas mani neapmierina?", spēj uz tiem atbildēt, tad pastāv vismaz teorētiska iespēja, ka pats var sastādīt sev rīcības plānu, kā mainīt savu domāšanu vai uzvedību. Padomus samērā daudz var atrast psiholoģiskas tematikas grāmatās. Taču, ja mēs paši nezinām, kas mūsu personībā ir tas, kas mums traucē būt laimīgiem, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret mums, tad bez speciālista palīdzības neiztikt. Ļoti daudz cilvēkam var dot, ja mēs uzklausām labu draugu viedokli par sevi.