Kurzemes Vārds

10:08 Ceturtdiena, 12. decembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Liepājas sporta traģēdijas

Kāpēc futbolistiem nācās sprukt sānielās
Andžils Remess

Šoreiz gan vārdam traģēdijas ir mazliet cita nianse. Šoreiz par to, cik ātri var pierast pie visspožākajiem tituliem, un tad atkāpšanās no tiem kaut vai par pussolīti tiek uztverta traģiski.

1950. gada 27. augusta pievakarē pie redakcijas ēkas Pasta ielā pulcējās arvien vairāk vīru. Televīzijas vēl nebija, radio neraidīja reportāžas no Latvijas mēroga spēlēm, un, ja gribēja pēc iespējas ātrāk uzzināt "Sarkanā metalurga" futbola komandas svarīgāko spēļu iznākumus citās pilsētās, nācās gaidīt, kad vakarā redakcijas logā izliks rezultātu. Bet todien metalurgiem bija svarīga spēle – Latvijas kausa izcīņas finālā Rīgā pret AVN.

Par spēles iznākumu šaubu nebija. Tā bija piektā reize pēckara gados, kad notika Latvijas kausa izcīņa, visās iepriekšējās reizēs kauss bija ticis Liepājai, un kāpēc lai tagad būtu citādi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka mūsējie līdz finālam bija tikuši vairāk nekā pārliecinoši – četri pretinieki pieveikti ar kopējo rezultātu 23:1. Kad redakcijas logā parādījās finālspēles rezultāts – 0:4, Pasta ielā iestājās klusums. Vīri neticēja savām acīm.

Nākamajā rītā futbolisti ar nakts vilcienu atgriezās Liepājā un pa Rīgas ielu devās mājās. Tajā brīdī pusceļā starp pieturām apstājās tramvajs. Tā vadītājs džinkstināja signālzvanu un, izliecies pa vagona logu, pa visu ielu nobēra tādu tirādi, ka futbolisti spruka sānielās. Pēc zaudējuma Latvijas meistarsacīkšu spēlē Rīgā, kas metalurgiem atņēma čempiona nosaukumu, futbolisti ceļu uz mājām jau tūlīt no stacijas izvēlējās pa šaurākām ieliņām.

Tā nebūt nebija pirmā reize Liepājas futbola vēsturē, kad mūsējie palika bez augstākajiem tituliem. Taču, manuprāt, tik sāpīgi tas nebija pārdzīvots nekad. Tikai 2. vieta Latvijas meistarsacīkstēs, tikai iekļūšana kausa izcīņas finālā – to futbola cienītāji uztvēra kā pliķi Liepājas futbolam, jo iepriekšējā sezonā "Sarkanais metalurgs" taču bija sitis pušu visus, kas tik nāca priekšā. Latvijas meistarsacīkstēs 22 spēlēs 22 uzvaras, iesisti 121, bet zaudēti 9 vārti. Kausa izcīņā visi pieci sāncenši uzvarēti ar kopēju rezultātu 28:1. PSRS arodbiedrību kausa izcīņas Baltijas zonā uzvaras ar 9:1 un 9:0. Draudzības spēlēs pieveikti PSRS meistarsacīkšu dalībnieki Viļņas "Spartaks", Frunzes "Zenīts" (9:1!), Minskas "Spartaks", bet lielvalsts augstākajā grupā spēlējošā Rīgas "Daugava" ar 4:0. Un šķita, ka arī turpmāk citādi nemaz nevar būt.

1950. gads bija sākums "Sarkanā metalurga" un AVN slavenajiem dueļiem, kas trīs sezonas bija Latvijas futbola cienītāju saldais ēdiens. Neviens cits nespēja iejaukties cīņā ne par Latvijas čempiona nosaukumu, ne kausu. Jau pavasarī bija skaidrs, ka visu izšķirs šo komandu savstarpējās spēles.

Tās bija principiālas cīņas, un ne tikai par tituliem. Sāncensībai bija arī zemteksts. Apgabala Virsnieku nama komanda pārstāvēja Baltijas kara apgabalu, un tajā spēlēja futbolisti no PSRS malu malām, bet "Sarkanā metalurga" komandā visi bija savējie – no Liepājas, no Latvijas. Kad izšķirošā spēlē Rīgā metalurgi uzvarēja karavīrus, laukumā devās Rīgas skatītāji un liepājniekus līdz ģērbtuvēm aiznesa uz rokām. Šādās spēlēs vienā ložā parasti sēdēja rūpnīcas "Sarkanais metalurgs" direktors P. Zvaigzne un Baltijas kara apgabala pavēlnieks I. Bagramjans. Un vēlāk Zvaigzne stāstīja, cik gandarīts juties, redzot, kā viņa blakussēdētājs tik sāpīgi pārdzīvo zaudējumu. Arī Liepājas futbola cienītāji zaudējumus AVN komandai uztvēra kā sava goda aizskaršanu un pēc vienas spēles aizstāvēt šo godu pat devās laukumā ar dūrēm.

Un tomēr AVN komanda, šajās trijās sezonās divas reizes nobīdot metalurgus no troņa Latvijas meistarsacīkstēs un uzvarot visās trijās kausa izcīņas finālspēlēs, Liepājas futbolam izdarīja labu darbu. Liepājniekiem bija radies nopietns konkurents, un prestižs prasīja nostiprināt metalurgu komandas pamatus – iesaistīt jaunus spēlētājus, dažādot taktikas variantus. Ar veco raugu vairs nepietika. Un arī šie zaudējumi principiālajam konkurentam bija viens no iemesliem, kāpēc "Sarkanais metalurgs", spiests mainīties, turpmākajos gados tik stabili un pārliecinoši valdīja Latvijas futbolā.

Bet toreiz, "Sarkanā metalurga" un AVN dueļu gados, nebija pieņemts laikrakstu publikācijās par sportu paust emocijas. Cik sausā valodā rakstīja par spožām uzvarām, tik bezkaislīgi par zaudējumiem. Toties pēc desmit gadiem, kad 1960. gada sezonas iznākums atkal tika uztverts traģiski, jau bija citādi.

Rudens pusē laikraksta redakcija sāka saņemt futbola cienītāju vēstules. Kā tad tā – līdz tam vienpadsmit gadu laikā septiņas reizes esam bijuši pirmie, bet tagad cīnāmies tikai par 4. vietu? Kas par to, ka visus šos gadus pirmie bijām Latvijas mēroga sacensībās, bet tagad spēlējam daudz augstāka ranga turnīrā – PSRS B klases meistarsacīkstēs? Un kas par to, ka pretinieki vairs nav no Kuldīgas, Talsiem vai Tukuma, bet no PSRS futbola centriem – Kišiņevas, Minskas, Batumi, Erevānas, Tbilisi. Ka šo komandu rindās ir spēlētāji ar Padomju Savienības meistarsacīkšu augstākās grupas pieredzi un nākamie lielvalsts izlases dalībnieki. Mēs taču visu laiku esam bijuši pirmie, un cita vieta mums nav pieņemama!

Kad savu debijas sezonu PSRS meistarsacīkstēs "Sarkanais metalurgs" beidza 8. vietā sešpadsmit komandu vidū, vēstuļu straume redakcijai pieņēmās spēkā. Un to saturs bija nikns un draudīgs. Tā vien zibēja vārdi – vilšanās, brāķis, kauns. Tos spēlētājus, kurus iepriekšējos gados vai uz rokām nēsāja, tagad sūtīja pensijā. Tos trenerus, kurus līdz tam godā cēla, tagad zākāja uz nebēdu. Viņiem neesot nekādas saprašanas par futbola taktiku – ja komanda spēlējot ar četriem aizsargiem un tikai trīs uzbrucējiem, tad tas jau pirms spēles nozīmējot neticību uzvarai.

Vēl tagad atceros, kā redakcijā ienāca "Sarkanā metalurga" komandas treneris Afanasijs Ptičkins un Liepājas futbola sekcijas vadītājs Ernests Zīverts. Nē, viņi ne taisnojās, ne arī sita dūri galdā, jūtoties nepelnīti apvainoti. Viņi lūdza laikrakstā izskaidrot, ka tagad darīšana ar pavisam cita līmeņa pretiniekiem un PSRS meistarsacīkstēs nevar prasīt to, ko prasīja Latvijas meistarsacīkstēs. Viss viens. Futbola cienītāju gods bija aizskarts, un maigākais apzīmējums sezonai bija – melnā sezona.

Bija jāpaiet vēl desmit gadiem, komandai bija jākulstās pa tabulas lejasgalu, lai 1970. gadā iegūto 9. vietu jau vērtētu par sasniegumu.