Kurzemes Vārds

16:55 Otrdiena, 2. jūnijs
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu.
(abonementa cena 30 dienām – EUR 7,70)
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kļūt par reģistrētu lietotāju!

Aizmirsusies parole?

Namu apsaimniekošana

Nevienam nav parādā
Kirils Bobrovs

Gandrīz katrā dzīvojamo māju kopīgas apsaimniekošanas biedrībā ir savas īpatnības, sava pieredze. Par to avīzē jau stāstījuši daudzi šādu struktūru vadītāji. Šodien intervija ar biedrības "Graudu 43" priekšsēdētāju Allu Avlasu. Tā ir liela māja pilsētas centrā, un ir jāsaskaras ar visdažādākajām problēmām. Izskatās, ka to risināšana izdodas diezgan veiksmīgi.

Atskatīsimies pagātnē. Kāds ir jūsu pārvaldīšanas modelis?

– Biedrība dibināta pirms pieciem ar pusi gadiem. Pirms tam es biju mājas vecākā, tagad esmu priekšsēdētāja. Mūsu biedrībā ir padome 12 cilvēku sastāvā – pa vienam pārstāvim no visām vienpadsmit mājas sekcijām plus viens pārstāvis no komercstruktūrām, kas atrodas pirmajā stāvā. Padomē apspriežam svarīgākos jautājumus, bet sēdes notiek vienu reizi mēnesī vai reizi divos mēnešos. Revidentam un grāmatvedim varam uzticēties. Darba vienmēr daudz. Šo piecu gadu laikā man vēl nav bijis normāla atvaļinājuma. Neesmu bijusi projām ilgāk par nedēļu. Bet arī tad esmu paredzējusi visdažādākos iespējamo notikumu scenārijus mūsu mājā. Esmu centusies nodrošināties visādiem neparedzētiem gadījumiem, kā vien spēju.

Šajā sakarībā rodas viens jautājums. Jūs esat pedagoģe, strādājat skolā, bet te ir tikai tehniskas problēmas, ekonomika, juridiskie jautājumi. Vai nav pārāk krasa pāreja? Kā tiekat galā?

– It kā viss sanāk. Droši vien man piemīt kādas organizatoriskās dotības. Vienu lietu varu apgalvot pilnīgi noteikti: ar teorētiskām zināšanām vien šādos gadījumos iztikt nevar. Ja runājam par māju iekšējām inženierkomunikācijām, tad precīzi ir jāzina visas shēmas un katra caurule jāaptausta ar savām rokām. Ja radīsies kāda avārija un mani pamodinās nakts laikā, tad pēc piecām minūtēm es jau būšu konkrētajā vietā un zināšu, kas darāms, kamēr ieradīsies avārijas dienests. Bet tādi gadījumi, starp citu, jau ir bijuši.

Apsaimniekotāju darbs visur galvenokārt saistīts ar apkures jautājumiem. Visur cenšas, tā teikt, pārvarēt šā pakalpojuma dārdzību. Kā ar to sokas jums?

– Arī pie mums tas bijis un joprojām paliek galvenais jautājums. Mūsu mājai ir tāda īpatnība, ka, pirmkārt, tas ir liels, 93 dzīvokļu, divu vecu ēku netipisks savienojums, otrkārt, nebija visām sekcijām kopīgas apkures un karstā ūdens apgādes shēmas. Mājas kopgarums ir liels, un tādēļ arī rodas siltuma zudumi. Vēl "Vecliepājas" laikā vienā sekcijā ierīkoja nelielu siltummezglu, bet citā sekcijā bija ierīkoti individuālie skaitītāji dzīvokļos ar tiešo siltumnesēja piegādi. Un tā tālāk. Dodot atļaujas, toreiz neviens pat nevarēja iedomāties par iespējamiem sarežģījumiem nākotnē. Mums bija nepieciešami divi siltummezgli, un vajadzēja nomainīt vecās caurules.

Un uzreiz radās finansējuma jautājums?

– Jā. Toreiz mēs paņēmām desmit tūkstošus latu lielu kredītu uz trijiem gadiem. Starp citu, tas jau ir pilnīgi dzēsts. Bet tā bija tikai daļa nepieciešamās naudas. Apkures līmenis dzīvokļos bija dažāds, daudziem iedzīvotājiem bija nopietnas pretenzijas. Es painteresējos, kā šo problēmu atrisināja Lielajā ielā 12. Tādēļ nolēmām pilnībā, kaut arī ne visur uzreiz, pāriet uz dzīvokļu individuāliem skaitītājiem ar horizontālo apkures sistēmu.

Kā jums izdevās pierunāt iedzīvotājus? Jo par sistēmas pārbūvi dzīvokļos viņiem ir jāmaksā pašiem.

– Bija visnotaļ pozitīvi piemēri. Ļaudis redzēja, ka kaimiņi, kuriem jau bija ierīkoti individuālie skaitītāji, maksā daudz mazāk. Bet citiem nācās salt aukstajās ziemas dienās. Nervozitāti vairoja arī avārijas. Bija jāierīko jauni stāvvadi. Un tad nolēmām paņemt otru kredītu – divdesmit divus tūkstošus uz astoņiem gadiem. Pēc tam mēs apsaimniekošanas maksu pacēlām no 30 līdz 40 santīmiem. Vienlaikus izdevās nomainīt gan karstā, gan aukstā ūdens cauruļvadus, kā arī ievērojamu daļu kanalizācijas sistēmas, nomainīja arī siltumapmaiņas ierīci. No uzkrātiem līdzekļiem mēs mainījām cauruļvadus tukšajos dzīvokļos pirms jauno iemītnieku atnākšanas. Tagad pie mums jau septiņās sekcijās ierīkoti individuālie skaitītāji, jau gatavs projekts vēl divdesmit četriem dzīvokļiem. Vēl astoņus tūkstošus latu iztērējām logu nomaiņai visās kāpņu telpās. Bet ar firmu, kas veica šos darbus, vienojāmies par samaksu pa daļām. Pēc projekta īstenošanas no pilsētas budžeta mums atmaksāja desmit procentu no iztērētās summas.

Jums viss rit kaut kā gludi. Parasti mājā rodas kādi iemītnieki, kuri vienmēr ar kaut ko ir nemierā.

– Acīmredzot mūsu mājā ir labs iedzīvotāju kontingents. Taču liela nozīme, manuprāt, ir savstarpējām attiecībām. Agrāk cits citu nepazina pat vienas sekcijas iemītnieki. Tagad jārisina kopēji uzdevumi, rodas kopējas intereses, un bez komunicēšanās neiztikt. To veicina arī kopsapulces. Es pat esmu veikusi mūsu dzīvokļu īpašnieku savdabīgu intelektuālā potenciāla izpēti – kāda veida palīdzību viņi varētu sniegt. Un šādu cilvēku mūsu mājā ir daudz, praktiski neviens neatsakās palīdzēt. Labs atradums ir siltumtehnikas speciālists Arnis Ruperts, "Liepājas siltuma" bijušais darbinieks. Tieši viņš deva rekomendācijas un visu mūsu ieceru novērtējumu saistībā ar siltumapgādi. Vieno un tuvina arī kopīgais darbs, piemēram, pagalmā. Tā platība pārsniedz sešus tūkstošus kvadrātmetru, un par to mēs maksājam attiecīgu nodokli. Pagalmā esam paveikuši daudz labu darbu – ir ierīkots bērnu rotaļlaukums, basketbola grozs, smilšu kaste ar vāku. Ir atjaunots rotaļu namiņš, noasfaltēta daļa brauktuves. Pēdējā projekta īstenošanai bija jārīko konkurss. Un deviņdesmit procentu finansējuma sedza Novada fonds, bet pārējos desmit procentus sedzām nevis naudā, bet paveiktiem darbiem bez atlīdzības. Lai to nodrošinātu, man bija jāmobilizē savi aktīvisti, atsaucīgākie iemītnieki. Vēl esam likvidējuši vecās krūmu audzes pagalmā.

Tas taču ir mums visiem tik ļoti trūkstošais kolektīvisms!

– Šāda attieksme kļūst dabiska, kad iedzīvotāji sāk justies kā saimnieki. Taču ir jāpārvar arī psiholoģiskās barjeras. Gribas cerēt uz labāko. Taču visu paredzēt nav iespējams. Piemēram, atsevišķos dzīvokļos iekrāti parādi. Ar diviem dzīvokļu īpašniekiem mums pat bija jātiesājas. Diemžēl tas atkarīgs arī no iedzīvotāju materiālā nodrošinājuma līmeņa, un to nevar neņemt vērā. Ja pietiks naudas, siltināsim galasienu no Pasta ielas puses. Bet mums arī jumts būs jālabo. Un šie darbi izmaksās daudz dārgāk nekā visi iepriekšējie ieguldījumi. Bet jau esam ķērušies pie darba, būs vien jāturpina.