Kurzemes Vārds

21:04 Piektdiena, 20. septembris
LAT RUS

Jums ir iespēja iegādāties laikraksta elektroniskās versijas abonementu (abonementa cena 1 dienai – EUR 0,50, 30 dienām – EUR 6,83).
Lai lasītu avīzi digitālā formātā, Jums jābūt reģistrētam lietotājam! Kā kļūt par reģistrētu lietotāju? VIDEOPAMĀCĪBA

Aizmirsusies parole?

Kā iet pa dzīvi?

Viens no Rožu laukuma politiķiem
Viktors Ulberts

Liepājnieks IZIDORS SLŪKA jau 18 gadu bauda pensionāra dzīves mieru. Taču, kā apgalvo pats, viņš regulāri sekojot līdzi gan politiskajām, gan ekonomiskajām norisēm valstī. Jo tas taču esot interesanti.

Jums ir tāds rets, interesants vārds.

– Esmu Čangalis. No Varakļāniem pīci, pīci. Ha, ha… Tāda vārda, kā man, te Liepājā citiem nav. Čangalienē, tur gan ir. Uz kapu uzrakstiem lasi – Izidors, Izidors! Tur tas tāds svēts vārds ir.

Kā tad Liepājā nokļuvāt?

– 1939.gadā mans tēvs šaipusē zemīti nopirkta. Aisterē pie Durbes ezera. Pats viņš bija ar vienu kāju. Vadīja savu brāli armijā, bet komandants viņu nejauši parāva zem vilciena, un tas nogrieza kāju. Bet izdzīvoja. Ģimenē bijām astoņi bērni, no kuriem trīs piedzima jau pēc šīs nelaimes. Kaut arī man bija tikai divi gadiņi, es atceros, kā mēs lopu vagonā braucām šurp. Grūti jau gāja. Baltmaizi cepām tikai pa lieliem svētkiem. Uz skolu gāju ar tankiem kājās. Ja to salīdzina ar šodienu, kad baltmaize veikalā katru dienu un meitenes iet skolā sapostas kā princeses, dzīve ir gājusi uz priekšu.

Ko pats savā dzīvē esat sadarījis?

– Vispirms strādāju kolhozā par traktoristu. Vēl pirms armijas. Pēc dienesta pārcēlos pie māsas uz pilsētu. Sāku strādāt "Liepājas metalurgā", kur pavadīju deviņus gadus. Tad sākās tie lielie vēji, kas nogāza mežus gar zemi. Sabrauca gucuļi, jo mežā varēja nopelnīt pa 500 un 1000 rubļiem. Gāju arī turp. Vēlāk meža darbos daudz kur pabiju – Čerņahovskā, Ļeņingradā, Kirovā, arī Karēlijā. Pelnīju labi. Par 1000 rubļiem uz rokas mazāk nebija. Bet norukājies arī biju. "Metalurgā" tajā laikā pelnīja pa 140–170 rubļiem. Ģimenēm nekādas prātīgas iztikšanas nebija.

Un kas tagad te notiek? Mans dēls strādāja celtniecībā. Tagad nav te viņam štances, un viss. Pa ārzemēm vien ņemas. Tagad ir Vācijā, bet tur arī laikam nekas labs nav. Tad jau iznāk, ka mums, pensionāriem, klājas vislabāk. Lai cik liela, bet pensija ik mēnesi ir regulāri. Jaunajiem atkal jādomā – būs darbs un maize pēc mēneša, vai nebūs.

Kas interesants jūsu dzīvē notiek pašlaik?

– Skatos un klausos, kā vēlēšanas nāk virsū. Nezin, kā nu būs, cits ar citu strīdas. Vakar Raimondu Paulu intervēja. Nu, Paulītis arī tur stāstīja, ka visi tie paši vēži vien cīnās par savu vietu. Nav jau tā, ka par tautu kāds cīnītos. Tas ir ārprāts, kas notiek! Kur mums tie miljoni aiziet? Bet rezultāta nav. Mēs taču grimstam. Esam parādā piecus miljardus, tātad pa šiem 20 gadiem esam grimuši uz leju. Un tā nauda būs jāatdod vēl maniem mazbērniem.

Jūs ļoti labi orientējaties, kas notiek valsts dzīvē.

– Tik, cik pa televīziju paskatos, ziņas paklausos. Mēs te Rožu laukumā vairāki tādi politiķi esam. Dažs bibliotēkā izlasa visu jaunāko, tad nākam kopā, visu apspriežam, arī pastrīdamies. Garlaicīgi nav.