Pēteris Jaunzems

Šomēnes 70 gadu jubileja pienākusi dzejniekam Imantam Ziedonim. Atzīmējot šo notikumu, Kazdangas muzejā iekārtota interesanta ekspozīcija, kas atgādina, ka radošu iedvesmu savam literāta darbam dzejnieks un rakstnieks kopā ar saviem draugiem nereti smēlies tieši šajā pagastā, kur bija atradis sev garīgi radniecīgus cilvēkus. Radoši darbojoties, viņš mēdzis to pulkā pavadīt daudzas vasaras.

Saskaņa radās ar pirmo satikšanos

Kopš tiem laikiem Imantu Ziedoni Kazdangā uzskata par savējo. Par to liecina kaut vai tas, ka vietējās pamatskolas 7.klases audzēkņi nupat veikuši pētījumu par dzejnieka gaitām pagastā: ko viņš te darījis, kādus iespaidus guvis? "Skolēni izstaigāja visas ar dzejnieku saistītās vietas, bet es gāju tiem līdzi un stāstīju," sacīja muzeja vadītājs un sirdscilvēks Ernests Treimanis.

Bet par to, kā draudzēšanās ar Imantu Ziedoni kazdandzniekiem sākusies, kopā ar Ernestu Treimani labāk par citiem šodien zina pastāstīt latviešu valodas skolotājs Jānis Kolns, kuram šogad aprit 50 Kazdangā pavadīti gadi. Abi viņi gādājuši, lai par aizvadīto laiku norisēm un paveiktajiem darbiem varētu uzzināt arī tehnikuma jaunā paaudze un novada viesi, kas tagad aizvien biežāk iegriežas gleznā pagasta centrā, vēloties iepazīties ar tā neparasto parku un citām sirdi un dvēseli pacilājošām vietām.

"1964.gadā pie mums tehnikumā par direktoru strādāt atnāca Gunārs Bēdiķis," savu atmiņu pavedienu šķetināt uzsākdams, aizvakar teica Jānis Kolns. "Izrādījās, ka viņš savulaik Tukuma vidusskolā mācījies kopā ar Imantu Ziedoni. Tāpēc bija uzaicinājis jauno dzejnieku, kuram tad jau bija iznākusi pirmā dzejoļu grāmatiņa "Zemes un sapņu smilts", atbraukt kādu dienu paciemoties Kazdangā. Skolasbiedrs nebija licis sevi ilgi lūgties un kādudien ieradās mūspusē. Gunārs Bēdiķis dzīvoja man blakus Kultūras nama mazā istabiņā, tāpēc to nakti trijatā aizvadījām kopīgās sarunās. Pļāpājām gan par dzīvi, gan politiku, gan par visu citu, kā jau tādās reizēs mēdz būt. Tomēr varu teikt, ka tas bija sākums mūsu vēlākajai sapratnei."

"Tādi mēs bijām"

Kaut arī Gunārs Bēdiķis drīz ticis norīkots citā darbā uz rajona centru un tehnikumā kārtējo reizi nomainījušies direktori, dzejnieks turpinājis vasarās kādu laiku pavadīt Kazdangā. "Ar Imantu Ziedoni mums radās garīga tuvība," paskaidroja Jānis Kolns. "Viņš ieradās kopā ar Ausmu Kantāni, ar saviem draugiem – radošiem cilvēkiem. Diezgan bieži. Bet, kad sāka rakstīt "Kurzemīti", tad jau katru vasaru. Reizēm atbrauca šurp ar motociklu, kuram bija blakusvāģis. Vienu gadu dzejnieks ciemojās Kazdangā kopā ar gleznotāju Uldi Zemzari un viņa ģimeni. Citā vasarā – kopā ar rakstnieku Albertu Belu, kurš, šeit dzīvodams, uzrakstīja daļu no sava romāna "Poligons". Mēs viņiem centāmies sagādāt darbam piemērotus apstākļus. Imants Ziedonis un arī Alberts Bels interesējās par jātnieku sportu. Tehnikumam tolaik bija palīgsaimniecība, kurā audzēja arī sporta zirgus. To visu, kā viņiem šeit gāja, rāda fotoattēli, ko savācis vienuviet Ernests Treimanis.

Reiz dzejnieks mūs nedaudz pārsteidza, jo ieradās Kazdangā kopā ar savu dēlu Rimantu. Teica, ka gribot dēlam iemācīt latviskumu." Tad kazdandznieki veduši abus uz "Bojām" skatīties Meža muzeju, kopā apmeklējuši apkārtnes pilskalnus, daudz runājuši par latviešu senvēsturi. Imantu Ziedoni šis temats ļoti saistījis. "Imants pēc pārliecības ir caur un cauri latvisks un nacionāli noskaņots cilvēks, viņam tā laika vara nebija pieņemama. Par to mēs daudz tikām runājuši.

Tādi nu mēs bijām," atzina Jānis Kolns. Viņš pastāstīja, ka partijas Liepājas rajona komitejas pirmais sekretārs Jānis Jursons, uzzinājis par Imanta Ziedoņa kārtējo uzturēšanos Kazdangā, brīdinājis tehnikuma partijas organizācijas sekretāri Rasmu Salenieci, lai tā neļaujot dzejniekam pārāk bieži tikties ar audzēkņiem, jo viņš varot tos nepareizi ietekmēt. Jādomā, ka tas bija diezgan precīzi teikts, jo Imanta dzeja tolaik bija gan filozofiska, gan aizraujoša. "Imants Ziedonis vienmēr meklēja iespēju kontaktēties ar kazdandzniekiem, taču ne ar kuru katru, bet ar tādiem cilvēkiem, kas bija domājoši un viņam garīgi tuvi," sacīja Jānis Kolns.

Mūžīgu vērtību iezīmēšana

Dzejnieka ciemošanās Liepājas rajonā allaž bijusi saistīta ar enerģisku darbošanos. Savu ieceru piepildīšanā viņš pratis iesaistīt daudzus palīgus. Ernests Treimanis atcerējās, ka Imants Ziedonis atvedis sev līdzi talcinieku grupu, kas uzņēmušies dižkoku attīrīšanu no brikšņiem. No plašāk pazīstamiem cilvēkiem bijusi dzejniece Māra Zālīte, kultūras darbiniece Ramona Umblija, matemātikas zinātņu doktors Andris Buiķis, arī fotogrāfs Gunārs Janaitis, ar kuru dzejnieks vēlāk devies braucienā uz Vidusāziju.

Kazdangas pagastā entuziastiem netrūcis darāmā. Vēl tagad varot pārliecināties par veikumu, ko tie aiz sevis atstāja. Vairāki dižkoki atbrīvoti no pameža arī parka teritorijā, vairākas takas tur esot dzejnieka iestaigātas. "Viņš nekad nejūsmoja par eksotiskiem krūmiem vai augiem. Vislabāk Imantam patika mūsu zemei raksturīgie koki – ozoli, kļavas, liepas, oši. Ja dzejniece Valija Brutāne jūsmoja par korķa koku un pat uzrakstīja tam veltītu dzejoli, tad Imantu Ziedoni šis koks atstāja gluži vienaldzīgu," pastāstīja vērīgais Jānis Kolns, kad devāmies apmeklēt pedagogam un botāniķim Jānim Mežsētam uzstādīto piemiņas akmeni Rožu kalniņā.

Arī ideja par akmens uzstādīšanu Kazdangas parka ilggadējam kopējam un pazinējam pieder Imantam Ziedonim. Taču īstenot to iesaistījušies daudzi atsaucīgi ļaudis. Varenais laukakmens uz mežrozītēm apaugušo uzkalniņu Kazdangas parkā atgādāts no Durbes ezera krastiem. To pārvest palīdzējis aizputnieks Jānis Oškāja, bet uzrakstu piemineklim, ko izdomājuši visi kopā, iekalt akmenī palīdzējis Mežsētas audzēknis un slavenais Saldus rajona kopsaimniecības vadītājs Jānis Blūms.